Austra Ozola (vidū) ar meitu Baibu Mačerovsku un mazmeitu Inesi Lauru Zemīti.
Austra Ozola (vidū) ar meitu Baibu Mačerovsku un mazmeitu Inesi Lauru Zemīti.
Foto – Timurs Subhankulovs

Karš izjauc plānus 4

Pēc kara domām par jurista profesiju tika pielikts punkts. Beigusi Liepājas Skolotāju institūtu, līdz pat aiziešanai pensijā 65 gadu vecumā Austra nostrādāja par skolotāju. Pirmā darba vieta bija Padures pagasta septiņgadīgā skola Ķimelē, tad – Ukru septiņgadīgā skola, Auces vidusskola un Rīgas 5. astoņgadīgā skola.

Reklāma
Reklāma
“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu 499
Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas? 32
Kokteilis
VIDEO. “Tā ir Rita? Ko tu stāsti!” Lauris Reiniks nosauc attiecību eksperti Ritu Lasmani par bezpajumtnieci
Lasīt citas ziņas

“Mēs dzīvojām Aucē, vecmamma – Rīgā. Bieži braucu pie viņas ciemos un tiku vadāta uz dažādiem kultūras pasākumiem: teātriem, muzejiem, koncertiem. Tā viņa pieskatījusi, skolojusi un attīstījusi garīgo pasauli visiem saviem mazbērniem. Ziemassvētkos, saņemot dāvanu, bija jānoskaita dzejolis. Viņa vienmēr skaitīja kādu no pašas sacerētajiem,” stāsta Inese Laura Zemīte, piebilstot, ka uz Jaungadu un dzimšanas dienās ģimenes locekļi arvien saņēmuši arī vecāsmātes pašrocīgi zīmētas skaistas apsveikuma kartītes. Kad piedzimusi viņas vecākā meita, mamma viņai uzdāvināja savu dzejoļu grāmatiņu “Sila ziedi”. Dzejoļus rakstīt viņa turpinājusi visu mūžu, arī pēc aiziešanas pensijā.

Mazmeita atceras kādu notikumu, kas spilgti raksturo viņas vienmēr eleganti ģērbto, daudziem talantiem apveltīto un labestīgo vecmāmiņu. Kad Austrai Ozolai jau bijis krietni pāri 90, mazmeita, kas tolaik jau dzīvoja Rīgā, regulāri nākusi viņu apraudzīt, lai pārliecinātos, ka ar sirmgalvi viss kārtībā. Reiz vēlā vakara stundā zvanījusi pie durvīm, bet veltīgi. Satrauktā mazmeita aizskrējusi uz mājām pēc rezerves atslēgas. Kad sākusi jau grabināties gar vecmāmuļas durvīm, viņa tās atvērusi pati. Uz jautājumu, kur bijusi tik vēlā vakara stundā, atbilde skanējusi: “Vai tad tu nezini, ka trešdienās Doma baznīcā ir bezmaksas koncerts?”

CITI ŠOBRĪD LASA

97 gadu vecumā seniore spēja pati uzkāpt piektajā stāvā, lai apciemotu mazmeitas ģimeni, bet kādas ekskursijas laikā tikusi augšā arī Ēdoles pils tornī, no kura paveras skaists skats uz Tempļa kalnu, dzirnavu dīķi un parku. Mazmeita atceras, ka gide bijusi tik pārsteigta par sirmās kundzes sparu un enerģiju, ka lūgusi atzīmēt šo faktu pils viesu grāmatā.

Dzimtas saknes un galotnes

Savas dzimtas koku Austra Ozola izpētījusi astoņās paaudzēs, līdz pat 1700. gadam. Senākais dzimtas piederīgais, kura pēdas izdevies atklāt, bijis Salms vārdā. Kā vēsta nostāsts, savu uzvārdu – Cēbers, mācītāja taujāts, esot ātrumā pats vien izdomājis. Viens no viņas vectēviem bijis ormanis Rīgā, kuram pašam piederējuši zirgi. Viņa meita – Austras Ozolas māte – bija beigusi augstāko meiteņu skolu Rīgā, bijusi apveltīta ar spilgtu fantāziju, plašām zināšanām, rakstījusi dzeju.

Interesanti, ka dzimtas jaunāko paaudžu pārstāvji piepildījuši Austras Ozolas sapni, ko izjauca karš, un savu dzīvi saistījuši ar jurista profesiju. Mazmeita Inese Laura kļuvusi par tiesnesi, arī viņas dēli Andris un Artūrs Jānis studē jurisprudenci, viens jau ieguvis maģistra grādu. Vēl viena mazmazmeita kļuvusi par tiesneša palīdzi.

“Studēju jurisprudenci, bet pēc bērnu piedzimšanas nevarēju vairs uz Rīgu izbraukāt, jo dzīvoju Aucē, tādēļ sāku strādāt fabrikā par šuvēju. Dzīvoju trešajā stāvā, malka bija jānes augšā, sāka palikt par grūtu. Arī mammai vajadzēja palīdzēt, tādēļ pirms desmit gadiem pārcēlos dzīvot pie viņas,” stāsta simtgadnieces meita Baiba Mačerovska. Lai gan pašai jau apritējuši 83 gadi, viņa, arī pensijā būdama, nesēž rokas klēpī salikusi, bet joprojām strādā skolā par dežuranti.

Lai gan Austra Ozola ir vēl gana mundra, tomēr dzirde sākusi pievilt, arī sarunas nogurdina, tādēļ par viņas piepildīto mūža gājumu stāsta piederīgie, ieraksti viņas dienasgrāmatās un dzejoļi, kurus viņa turpināja rakstīt līdz pat sirmam vecumam.

Reklāma
Reklāma

“Cik dīvaini, drīz ­astoņdesmit,

Bet aizvien es gaidu nākošo dienu.

Es zinu, kam tā tuvina mani,

Bet mani nebaida kapu ­zvani.

Par pagājušo nav nožēlas:

Viss labi bijis, kas ceļu man mijis.

Laime? Laimīga? Nav prātā nācis.

Tik tagad saku: es laimīga.”

UZZIŅA

Latvijas iedzīvotāji, kas pārkāpuši 100 gadu slieksni*

Reģions

Pavisam

Vīrieši

Sievietes

Latvija

194

21

173

Rīga

58

4

54

Pierīga

35

4

31

Vidzeme

30

5

25

Kurzeme

21

2

19

Zemgale

21

2

19

Latgale

29

4

25

*Centrālās statistikas pārvaldes dati 2015. gada sākumā

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.