Plašā rakstā iepazīstina ASV mūzikas mīļus ar Andri Nelsonu 0
Pazīstamais ASV mūzikas kritiķis Džeimss Ostraihs portālam nytimes.com uzrakstījis plašu rakstu par diriģentu Andri Nelsonu, kuram 27. septembrī stāv priekšā pirmais uznāciens prasīgās Bostonas publikas priekšā kā Bostonas Simfoniskā orķestra mākslinieciskajam vadītājam.
1943. gadā dzimušais kritiķis vairākkārt uzsvēris diriģenta jaunību – Andris Nelsons savos 35 gados ir jaunākais Bostonas Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs kopš 19. gadsimta nogales, straujo lidojumu pretī starptautiskai karjerai – un pieticību.
“Nelsona kungs, neapšaubāmi, ir apbrīnojami talantīgs, un viņa balsts pirmo un galvenokārt šķiet nākam no mūziķiem, kuri acīmredzami novērtē viņa pazemību un iekļaušanos. Viņi runā par viņa rūpīgo gatavošanos un nepārprotamo mīlestību pret mūziku, dēvējot to par lipīgu un iedvesmojošu,” kādā rindkopā raksta kritiķis.
Ostraihs ievieto Andri Nelsonu jauno māksliniecisko vadītāju “vilnī”, kas “piemeklējis” nozīmīgus ASV mūzikas kolektīvus, minot arī Gistavu Dudamelu (33) Losandželosas Filharmonijā, Janniku Nezetu-Seguīnu (39) Filadelfijas orķestrī, Ludoviku Morlo (40) Sietlas Simfoniskajā orķestrī un Alanu Gilbertu Ņujorkas filharmonijā, kuri “strādā ar mūziķiem, kas bieži ir vecāki, pieredzējušāki un pilnīgi iegremdējušies savu ansambļu tradīcijās.
Ostraihs apraksta Nelsona starptautiskos panākumus, pieminot gan Birmingemas orķestri, gan sadarbību ar Karalisko Concertgebouw orķestri (Nīderlande), Berlīnes un Vīnes Filharmoniju, Leipcigas Gewandhaus orķestri, diriģētās operas Baireitas festivālā, Vīnes Valsts operā un Metropolitēnā, kā arī faktu, ka pēc leģendārā Lucernas festivāla diriģenta Klaudiio Abado nāves tieši Nelsons tika uzaicināts diriģēt viņa piemiņas koncertu, kā arī aizstāt Abado divās festivāla programmās.
Kritiķis piemin izskanējušās runas par to, ka Nelsonu festivāla rīkotāji pieņems Abado vietā, taču “Mihaēls Hefligers, festivāla direktors, nebija gatavs uz šādiem paziņojumiem. Taču viņš runāja par Nelsona kungu viscildinošākajos vārdos, arī izceļot viņa pazemību.
Pats Nelsons līdzīgas spekulācijas uztver ar vieglu uzjautrinājumu. “Interesanti,” viņš atzinis Ostraiham, “Cilvēki prāto un analizē, kurš varētu kļūt [par māksliniecisko vadītāju], kuram vajadzētu kļūt, un kuram nevajadzētu būt. Tas ir gandrīz humoristiski. Būtu gandrīz iespējams sarakstīt operu par to, kā tiek izvēlēti orķestru mākslinieciskie vadītāji. Intrigas ir patiesi aizraujošas, un tad galarezultāts – pilnīgi neparedzams.”
Rakstu kritiķis noslēdz ar vārdiem: “Nelsona kunga muzikālās dāvanas ir bijušas acīmredzamas un nenoliedzamas. Novērot tās konsekventāk un tuvāk, redzēt to izaugsmi vajadzētu būt – izmantojot vienu no paša Nelsona mīļākajiem vārdiem – priekam.”
