“Politika nav teātris!” Alvja Hermaņa izteikumi un mēģinājumi ienākt politikā soctīklos saceļ viedokļu vētru 0
Šodien LA.LV portālā jau vēstījām par Alvja Hermaņa izteikumiem saistībā ar viņa mēģinājumu ienākt politikā. Tagad viedokli sociālo mediju platformās sākuši paust arī citi. Piemēram, Aldis Gobzems (jeb Arigo Toro) īso stāstiņu sadaļā savā “Instagram” profilā paudis savas pārdomas.
Turpinājumā Arigo Toro teiktais.
“Alvi, man ir patiesi žēl. Ne ironiski, ne no augšas. Cilvēcīgi. Jo Tu padevies pārāk ātri. Un jā, es saprotu, kāpēc. Tas pat bija paredzams.
Bet. Politika nav teātris. Tur nav ģenerālmēģinājuma, nav aplausu, nav recenziju, kas kompensē sakāvi. Politiskā cīņa ir netīra, auksta un personiska. Tā ir vieta, kur Tevi negaida. Kur neviens nepriecājas, ka Tu atnāci ar ideju. Kur Tev nepasaka paldies par drosmi, pat nepajautā, ko mēs ar Tevi darīsim?
Un tieši tur arī ir atšķirība. Teātrī režisors ir autoritāte. Politikā autoritāte ir drauds. Teātrī konflikti ir estētiski. Politikā eksistenciāli. Tur Tu nesi simbols, tur Tu esi mērķis.
Un, ja Tu ieej korumpētā politikā ar cerību, ka sabiedrība tevi aizsargās kļuvis politikā ar cerību, ka sabiedrība Tevi aizsargās, atbalstīs, sapratīs, Tu jau esi zaudējis.
Politikā vajag raksturu, nevis aplausus. Cietas oliņas, nevis romantiskas jūtas. Un es to nesaku aiz bravūras. Es to saku no pieredzes. Oliņas nekļūst cietas no liekā pogām un inteliģentiem komentāriem. Tās kļūst cietas tad, kad Tev draud krimināllieta. Kad Tevi publiski iznīcina.
Tu raksti, ka sabiedrība Tevi neatbalstīja. Bet tā ir kļūda gaidīt, ka sabiedrība vispār kādu atbalstīs. Sabiedrība politikā nav sabiedrotā. Sabiedrība politikā ir masa, kas grib, lai kāds cits riskē viņas vietā. Un tā nav cilvēku vaina.
Tā ir cilvēku daba. Tieši tāpēc līderis nav tas, kurš cer uz atbalstu. Līderis ir tas, kurš iet arī bez tā un laika gaitā atbalstu rada.
Tu, manuprāt, sajauci lomas. Bet līderim nav tas pats, kas būt režisoram. Režisors ir pieradis, ka viņu klausās. Politikā Tevi klausās tikai tad, kad no Tevis baidās. Un baidās nevis no idejām, bet no tā, ka Tu neatslābsi. Ka Tu nepazudīsi. Ka Tevi nevar nopirkt, nogurdināt vai izsmiet līdz galam.
Tu raksti par ideju, par spēles noteikumu maiņu. Bet sistēmas nemaina ar idejām vien. Sistēmas maina ar neatlaidību, kas robežojas ar fanātismu. Ar gatavību palikt vienam. Ar apziņu, ka var ar iznīcināt visu. Pilnīgi visu. Arī darba vietu Jaunajā Rīgas teātrī.
Un jā, tieši tāpēc es atļaušos pateikt skaidri, bez pieklājības un bez romantikas, ka vienīgā reālā opozīcija šīs valsts atjaunotajā vēsturē palieku es.
Ne tāpēc, ka es būtu labāks. Bet tāpēc, ka es redzu, ko tas maksā, un tomēr gāju uz banku. Un neredzu citus, kuri būtu gatavi maksāt šo cenu līdz galam. Ne tāpēc, ka citi būtu sliktāki.
Bet tāpēc, ka lielākā daļa grib drošību. Grib bez riska. Brīvību bez sekām. Bet sistēmas maiņa ir karš. Juridisks, publisks, emocionāls karš. Un jā, nav vietas vilšanās tekstiem par sabiedrību. Jo sabiedrība nekad nav gatava. Tā vienmēr nāk tikai pēc tam. Aiz līdera.
Tu neesi vājā savā jomā. Tu vienkārši ienāci nepareizā telpā ar nepareizu instrumentu. Teātrī tas būtu meistardarbs. Politikā tā ir ilūzija. Un ilūzijas politikā beidzas ātri.
Parasti bez aplausiem pirms Ziemassvētkiem pat gadā, kad iesim un balsosim.”
Savu viedokli paudis arī Ventis Silis un tas skan sekojoši.
“Atbilde “Hermaņa pēcvārdam”
Tikai mākslinieks var domāt, ka sociālas pārmaiņas var izaugt no populistiskas, kaut arī no sirds nākošas bļaustīšanās sociālajos tīklos, kas balstīta analfabētiskos (lai neteiktu – aplamos) priekšstatos par vēlēšanu sistēmas kā demokrātijas instrumenta darbību.
Tikai nedaudz narcisks režisors, kurš pieradis vadīt aktierus un precīzi aranžēt pārdzīvojumus skatītājos, var iedomāties, ka politiskā realitāte funkcionē pēc tiem pašiem principiem kā izrāde, kur publika atnāk tieši tāpēc, lai tiktu aizkustināta, mobilizēta un aizvesta līdz iepriekš paredzētam kulminācijas punktam.
Taču politika nav teātris, un sabiedrība nav skatītāju zāle. Tā ir nogurusi, fragmentēta, ar ikdienas rūpēm pārslogota kopiena, kuras apātija nav stulbums, bet pieredze. Lai šādu sabiedrību iedarbinātu, nepietiek ar karognesēja žestu vai moralizējošu aizvainojumu. Tur vajadzīgas lielas idejas – nevis tehniskas shēmas.
Kur palika saruna par brīvību ne kā saukli, bet kā eksistenciālu stāvokli? Kur palika lepnums būt latvietim nevis kā mitoloģisks fetišs, bet kā atbildība? Kur palika saikne ar tautas garīgajām dzīlēm, kas ir vienīgais, kas padara šo mazo zemes pleķi par tēvzemi, kas katram latvietim svēta?
Kur palika valoda, kas spēj savienot strēlnieku sirds degsmi ar digitālās ēras jauniešiem – viņu maz-mazdēliem? Kur bija mēģinājums iedvesmot, nevis pārmest; uzrunāt ar cieņu un ticību, nevis kaunināt?
Režisors noslinkoja. Un mājasdarbs arī netika izdarīts – kas pats par sevi ir labs arguments, kāpēc mākslinieciskā kompetence automātiski nepārvēršas politiskajā. Rezultāts bija pilnīgi likumsakarīgs.
Taču paradoksālā kārtā tieši šajā izgāšanās brīdī slēpjas cerība. Tas, ka sabiedrība neiekrita šajā populisma piedāvājumā, neliecina par bezcerību – tas liecina par imunitāti. Par klusu, neuzkrītošu, bet svarīgu briedumu. Par spēju atšķirt emocionālu manipulāciju no reālas transformācijas.
Jo īstas pārmaiņas parasti nenāk ar saukļiem un karogiem. Tās nāk no negaidītas puses – no sociotehniskām pārmaiņām, kas pakāpeniski maina spēles noteikumus pašā pamatā: kā cilvēki pieņem lēmumus, kā viņi sadarbojas, kā tiek sadalīta atbildība un vara. No procesiem, kas piešķir pavisam citu svaru cilvēka autonomijai un izvēlei, nevis tikai kaislīgai retorikai.
Un varbūt tieši tas ir labākais, kas ar šo neveiklo politisko performanci varēja notikt. Tā nevis atmodināja pūli – bet atsedza robežu starp teātri un realitāti. Un reizēm tieši šī robeža ir vieta, kur sākas patiesas pārmaiņas.”
