Uldis Marhilēvičs
Uldis Marhilēvičs
Foto: Karīna Miezāja

“Ierēdņi dzīvo pēc savas sistēmas.” Saruna ar Uldi Marhileviču 0

No piektdienas, 21. decembra, Latvijas koncertzālēs un baznīcās skanēs ULDA MARHILEVIČA Ziemassvētku koncerti, kuros piedalīsies pats komponists, dziedātāja Antra Stafecka, Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis, diriģenta Romāna Vanaga vadītais Jāzepa Mediņa Rīgas 1. Mūzikas skolas zēnu koris un pavadošā grupa.

Reklāma
Reklāma
Veselam
Jūs nekad vairs neēdīsit šos ēdienus, kad uzzināsit to sastāvu
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 14
Mākslīgais intelekts nosauc 6 vārdu īpašniekus, kuriem Līgo svētki būs īpaši izdevušies
Lasīt citas ziņas

Uldis Marhilevičs, no Liepājas nākušais mūziķis, komponists, pianists, tautā saukts par Marhilu, vislabāk zināms kā grupu “Remix” un “Liepājas brāļi” dalībnieks, bet viņš komponējis mūziku arī teātra izrādēm, filmām, koriem. Nu tapis atkal jauns viņa radīts cikls “Kādā saulainā svētdienas rītā”.

Dzejas autors Guntars Račs atklāj, ka ideja par jaunu dziesmu ciklu zēnu korim ar solistiem kopā ar Uldi viņam briedusi jau sen. Līdz šim ļoti veiksmīgi īstenoti cikli “Gaismas atgriešanās” ar Mārtiņu Freimani, Zigfrīdu Muktupāvelu un Anci Krauzi, pēc tam – “Iedomājies” ar Aiju Andrejevu un Miku Dukuru un pavisam nesen arī cikls “Šķērsojot tiltus jeb “Crossing the Bridges” ar Daumantu Kalniņu un Aminatu. Nu kārta jaunajam ciklam, kurš stāsta par meiteni un zēnu, kuri satiekas, kad abi vēl ir bērni…

CITI ŠOBRĪD LASA

Uldi, šī laikam nav pirmā Ziemassvētku koncerttūre pa novadiem, kur skanēs jūsu mūzika un arī pats sēdīsieties pie klavierēm?

U. Marhilevičs: Jā, viss sākās 2013. gadā, kad tapa pirmā Ziemassvētku koncertprogramma. Pirms tam saulgriežu laikā muzicēju mazliet citā formā. Man laukos ir mīļa, pašam tuva Sakas–Lejas baznīciņa, tās atbalstam arī īpašs fonds, rīkojām koncertus dievnamā gan vasarās, gan Ziemassvētkos. Bet pirms pieciem gadiem producents piedāvāja veidot Ziemassvētku koncertprogrammu tūrei pa novadiem.

Sākumā pat apjuku – Ziemassvētki un koncerti par biļetēm? Bet cenas bija diezgan demokrātiskas. Mēs ar Rēziju (Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa. – V. K.) izveidojām mīļu, dziļu un emocionālu koncertu, kurā viss pa īstam.

Tekstus sarūpēja Rēzija – tik uzrunājošus, ka pat nebija jājautā, kas tos rakstījis. Autores bija sievietes, kas katra savu stāstu izlikušas dzejas rindās.

Neesmu no tiem, kas braukā tūrēs ar visā pasaulē populārām Ziemassvētku melodijām, kaut ko vienkārši piespēlējot.

Vēlos kaut ko savu. Tā ar producentu palikām pie domas, ka šogad ļoti jauka būtu sadarbība ar manu senu draugu no studiju un vēlāk Dziesmu svētku laikiem diriģentu Romānu Vanagu un viņa mediņu zēnu kori. Un atkal cits mans draugs Guntars Račs uzņēmās rakstīt tekstu.

Ciklu veidojām vieglāku, draiskāku, kā jau puikām. Stāsts būs par draudzību, satikšanos. Bet ne viss ir tik vienkārši. Aizbrauc cilvēks uz Īriju, Angliju, bet dvēsele smeldz. Meitenīte atgriežas, puisis viņu sagaida. Taču šī atgriešanās ir ne vien pie tuva cilvēka, bet arī pie mūsu augstākām garīgām vērtībām.

Kas jūsu izpratnē tās ir?

Un kāda ir Ziemassvētku vēsts? Dzīves mīlestība un ticība. Kāds teiks, Guntars raksta ļoti vienkāršiem vārdiem… Bet ej nu izsaki domu tik skaidri, skaisti un teatrāli! Guntara Rača daiļrade ir plaša – sākot ar “Dzeguzīti” un beidzot ar “Līviem”. Viņam ir Dieva dots talants. Ja salīdzina ar mūsu grandiem Ziedoni, Vācieti, tad Guntars Račs ir no jaunākās paaudzes, kas spēj skaidri atklāt koncerta vai jebkuru citu ideju, raksta par īstu dzīvi, ar ticību tai.

Reklāma
Reklāma

Vai mūsdienu cilvēks tādā ticībā spēj būt stiprs, īpaši ņemot vērā visapkārt notiekošās nejēdzības?

Lielos vilcienos nevēlos akcentēt vārdu “reliģija”, bet tajā tomēr slēpjas lietas, kas cilvēci turēja un tur rāmjos. Ja no šiem kanoniem jeb vērtībām novirzies, cilvēks kļūst tik brīvs, ka ne ar ko vairs nav saistīts. Komentē, ko un kā vēlas, nevienam nezinot, kas pats īstenībā esi. Cilvēks sevī sakoncentrē un brīvi laukā nes tik daudz negatīvā…

Bet tas nav tukšs gaiss – doma un enerģija ir eksistējoša matērija. Un kādreiz dotie baušļi – lai kā tos šodien pārsauktu un formulētu – ir tās patiesības, kas cilvēku kaut mazliet regulē. Ja viņš no visa atiet nost, tad arī sākas daudzas ikdienā piedzīvotas nejēdzības. Jebkuru cilvēku vari apvainot korupcijā, bet ja pajautātu – kā ir ar tevi pašu?

Kad nupat Edgara Liepiņa 90 gadu piemiņas koncertā Zigfrīds Muktupāvels izmeta frāzi, ka par šo koncertu neviens nenopelnīs 17 tūkstošus, visa zāle rūgti iesmējās. Kāda jums rodas sajūta kontekstā ar koncerta “Mīlestības vārdā. 18+” mākslinieciskajām izmaksām un to adekvātumu?

Šis gadījums izgaismo sistēmisku problēmu, lai tā būtu kultūra vai būvniecība.

Man šķiet, te sadūrās divas kardināli atšķirīgas domāšanas – ierēdnieciskā un privātā.

Ierēdņi nez kādēļ domā, ka ar virtuālu naudu, “uz papīra” eksistējošu – it kā nebūtu tā pati nodokļu maksātāju nauda – var rīkoties pēc kaut kādiem pilnīgi citiem likumiem. Un pretī sēž otra puse, kura, es domāju, mūzikā “rok grāvjus” – paši veido un producē koncertus bez jebkāda valsts atbalsta. Strādā tā, kā tirgus ekonomika prasa. Un šajā ekonomikā tu nevari paģērēt nez kādas astronomiskas summas.

Bet tā ierēdnieciski valstiskā domāšana ir savādāka, ierēdņi “dzīvo” pēc savas sistēmas, tā ir lielākā problēma. Situācijā, kad jārīkojas ar kaut ko, kas nepieder personiski tev – kā ierēdņiem valsts nauda –, sākas milzīga izšķērdēšana. Tas velk līdzi visu pārējo – korupciju, pārmaksāšanu. Nesaprotu, no kurienes tas viss.

Dažreiz tie stāsti par iepirkumiem un procedūrām ir tik ļoti sarežģīti… Vienu mazu koka tualetīti kādā novadā kaimiņmeistars Jānis, piemēram, no Cīravas, atbrauks un uzbūvēs par 20 eiro. Bet, līdzko šajā darbā iesaistās valsts, tā finansiālās vajadzības var kāpt līdz 20 tūkstošiem (pasmaida).

Nu nedrīkst peldēt kaut kādos nereālos ūdeņos, kas ar tirgus situāciju nav saistīti.

Un vēl jautājums: producents tos tūkstošus ministrijai prasīja vai viņam piedāvāja? Un, kad Kultūras ministrija vairākkārt uzsver, ka esot izpētīta tirgus situācija, tad man jābrīnās, kas tie bija par pētniekiem.

Bet atgriezīsimies pie Ziemassvētkiem. Cik dziesmas jaunajā ciklā dzirdēsim?

Sāksim ar astoņām, bet nākotnē varbūt ciklu paplašināsim, to varēs dzirdāt arī citur un citā laikā, varbūt ierakstīsim arī diskā.

Būs arī kāds hits?

Nedomāju pēc komercprincipiem, kaut gan jaunajā ciklā ir trīs dziesmas, kas man pašam ļoti mīļas. Man ļoti patīk, kā zēni dzied – kādā saulainā svētdienas rītā, kad Dievs apkārt pasaulei iet, dzima dziesma par draudzību īstu..

Vienīgā problēma, mēģinājumos man šķiet, ka dziedoņi tie paši, kas pirms divdesmit gadiem. Kad tika ierakstīts iepriekšējais cikls, daži no pašreizējiem dziedātājiem vēl nebija dzimuši. Nevaru pierast: kā, šis puika taču “Liesmiņu” dziedāja? Uldi, man atteic, toreizējie tagad jau lieli vīri, šitie pavisam citi puikas.

Esat solījuši koncertā arī agrāk dzirdētas, publikas iemīļotas dziesmas.

Koncerts sastāvēs it kā no trim daļām – sāksim ar dažiem maniem instrumentāliem skaņdarbiem, spēlēšu gan pats, gan pavadošā grupa, gan arī mans ilggadējs kolēģis vijolnieks Dzintars Beitāns. Tad Guntara Rača un mans jaunais dziesmu cikls “Kādā saulainā svētdienas rītā” un beigās arī jau populārās “Iedomājies”, “Liesmiņa”, “Mēs varam līdzās būt” , “Tava sirds ir tavas mājas”.

Šai dziesmai ir interesants stāsts. Piedziedājuma motīvs radās 2011. gadā, kad Gunta Malēvica lūdza dažas dziesmiņas sarīkojumam Vācijā ar koriem no visas pasaules. Radīju mini ciklu no trim dziesmām, bet piedziedājuma motīvs vēlāk pārvērtās veselā dziesmā latviešu valodā mūziklam “Pārdotie smiekli”, ko mēs ar Guntaru Raču izveidojām 2013. gadā, un tad ietilpa ciklā “Šķērsojot tiltus jeb “Crossing the Brid­ges” ar Daumantu Kalniņu un Aminatu.

Jums esot vēl kāda jau labu laiku lolota liela iecere valsts simtgades kontekstā – muzikāla simfonija vai oratorija…

Jā, bet runa ir par Latvijas armijas simtgadi, kas apritēs nākamgad – 2019. gada novembrī. Streļķi, mūsu Brīvības cīņas… man tuva lieta kopš bērnības. Muzikālā forma vēl nav precīzi skaidra, man jau interesantāk būtu rakstīt brīvu muzikālu stāstu. Dažreiz esmu uzspēlējis kopā ar Zemessardzes orķestri, un, kad ieminējos par ideju tā diriģentam Andim Karelim, viņš to atzina par interesantu. Man kopš teātra laikiem ļoti svarīgs ir stāsts, tāds, kas mani pašu aizrauj. Citādi nav jēgas rakstīt. Patlaban esmu stāsta un tā autora meklējumos.

Vispirms stāsts un tad mūzika?

Tagad gandrīz vienmēr tā notiek. Lielajā teātra pasaulē mani ieveda Māra Zālīte, kad kopā veidojām Dailes teātrī mūziklu “Uz Tobago!”. Man personīgi stāstam, dzejai ir milzīga nozīme.

Būs diezgan interesanti redzēt, kā mūsu producentam valsts nāks finansiāli pretī, jo jārada taču darbs no nulles, visai apjomīgs.

Kad 2013. gadā daudzi producenti sāka elkoņot, zinot par simtgades sarīkojumiem atvēlētajiem miljoniem, es vēl nedomāju par simtgadi. Bija jāraksta “Pārdotie smiekli”.

Katrā ziņā armijas virspavēlnieks Leonīds Kalniņš par ideju bija iepriecināts. Esmu iecerējis darbu ar atskatu ne vien pagātnē, bet, ejot cauri mūsu laikam, ielūkoties nākotnē. Savā ziņā mēs visi taču esam tādi strēlnieki.

Starp citu, zāles un koncertu datumi jau salikti. Pirmais koncerts izskanēs 2019. gada 3. oktobrī Alūksnes kultūras namā, jo šajā pilsētā armijai sava bāze, 8. oktobrī “Gorā” Rēzeknē, 9. oktobrī – Cēsīs, un, cik lieliska sakritība, 11. novembrī tieši Lāčplēša dienā Dailes teātris izrādījās brīvs. Dievs visu salicis pareizi. Un tad 15. novembrī brauksim uz Liepāju.

Arī šajā Ziemassvētku tūrē jums viens koncerts Liepājā. Braucot uz dzimto pusi, sirds ietrīsas?

Pirmajā mirklī biju pārsteigts, ka viena un tā pati programma skanēs gan baznīcās, gan lielajās koncert­zālēs. Kā var salīdzināt Veco Ģertrūdi ar “Goru”? Katra no šīm vietām prasa atšķirīgu mūzikas uzbūvi. Biju satraucies, bet tad nomierinājos.

Esmu noķēris galveno tēzi – cilvēks domā, Dievs dara.

Savā dzīvē esmu centies virzīt nezin ko, bet, kad no sevis atlaiž to milzīgo kontroli, viss notiek tāpat. Varbūt vēl plūstošāk, vienkāršāk un raitāk. Ar pārlieku koncentrēšanos un atbildības izjūtu jāuzmanās. Cilvēks jau vēlas būt pats visam saimnieks un noteicējs, bet pēkšņi … kaut kas kardināli mainās, un tu tur neko vairs nevari darīt.

Liepājā man ir ļoti daudz pazīstamu cilvēku, tāpat kā daudz vietu pilsētā, kas saistās ar senām atmiņām. Vienam, piemēram, meistaram Streičam, tuvs ir “Gors”, citam Kurzemes zāles. Bet publika svēta visur.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.