“Mamma šodien brauca pie auto stūres, un viņai palika slikti…” sieviete nepatīkami pārsteigta par līdzcilvēku nolaidību 0
Sabiedrības attieksme vienam pret otru visuzskatāmāk atklājas brīžos, kad cilvēki saskaras ar neparedzētām grūtībām vai krīzes situācijām, piemēram, slimības, negadījuma vai kāda pēkšņa nelaimes gadījuma brīdī. Tieši šajās situācijās izpaužas cilvēcība, līdzjūtība vai, gluži pretēji, vienaldzība.
Kāda sieviete sociālajos tīklos dalījusies ar pieredzi, kas liek aizdomāties par to, cik patiesībā svarīgs un nepieciešams var būt līdzcilvēku atbalsts brīžos, kad cilvēks nonāk ārkārtas situācijā. Lai gan mums gribētos ticēt, ka mēs katrs steigtu palīgā cilvēkam, kuram šī palīdzība konkrētajā brīdī ir nepieciešama, taču realitāte bieži vien pierāda pretējo. Brīžiem mēs baidāmies, šaubāmies vai vienkārši izliekamies neredzam tos cilvēkus, kuriem mēs esam nepieciešami.
“Mamma šodien brauca pie auto stūres, un viņai palika slikti. Viņa apstājās ceļa malā, tika izsaukta NMPD brigāde. Mamma bija viena, viņa jutās tik slikti, ka pavēra mašīnas durvis vaļā un centās pievērst sev uzmanību ar rokas mājieniem. Cerēja, ka kāds apstāsies palīdzēt.
Nepiestāja neviens. Cilvēcība, laikam, mūsdienās ir reti sastopama parādība,” raksta sieviete.
Viņa atzīst, ka šīs dienas situācija likusi justies bezpalīdzīgai situācijā, kad pati nav varējusi būt klāt mammai brīdī, kad tas bijis visvairāk nepieciešams: “Kad mamma stāstīja, ka mēģinājusi pievērst sev uzmanību – sāpēja sirds par neatsaucību. Komentāri šeit lika padomāt, ka ir situācijas, kad cilvēki baidās paši par savu drošību, un tas ir saprotams. Taču joprojām – skumji, cik daudz negatīvisma saņēmu, it kā būtu kaut ko nepatiesu vai mazsvarīgu pateikusi. Protams, daloties soctīklos, ar to jārēķinās.”
Taču kā ir ikdienā, vai jūs apstātos ceļmalā tad, ja redzētu, ka kāds sauc pēc palīdzības? Izrādās, ka sabiedrībā domas par šo dalās. Liela daļa ieraksta komentētāju norāda, ka, visticamāk, arī viņi nebūtu apstājušies, lai sniegtu palīdzību, tikai tāpēc, ka šķistu, ka kāds mēģina pievilināt garāmbraucošos, lai tos aplaupītu. Bet netrūkst arī to cilvēku, kas tomēr steigtos palīgā. Lūk, ko par šādām situācijām domā apkārtējie:
“Man arī māja vīrietis no auto, bet viņš gribēja mums nodarīt pāri. Nekad vairs nestāšos pie kāda. Baidos.”
“Godīgi saku, ka grūti iedomāties, ka stātos ceļa malā, ja nav redzama avārija, bet vienkārši kāds māj. Neliekas pārāk droši.”
“Pavisam godīgi, es arī diez vai apstātos. Tā iemesla dēļ, ka esmu dzirdējusi stāstus, kur šādā veidā “pievilina” cilvēkus un pēc tam aplaupa. Man bail: par savu un bērnu drošību. Tajā pašā laikā es sevi uzskatu par visai cilvēcīgu. Pasaule nav tikai balta un melna, pa vidu ir arī kaut kas pelēks – tas palīdz saprast abas puses. Veselību mammai!”
“Baigais brīnums, es kad ar moci avarēju, ceļa vidū gulēju, mierīgi visi vienkārši ieslēdza pagriezienus un brauca man apkārt.”
“Pati esmu saskārusies ar palīdzību no citiem. Man mašīnā palika slikti, apsēdos ārā aiz mašīnas. Bērni pie manis, apstājās sieviete un atlika savus plānus, lai būtu man blakus kamēr kāds atbrauc. Otrs šodien Kalnciema kvartāla tirdziņā sievietei palika slikti, kolosāla reakcija. Mēs ar meitu skrējām ūdeni iedot padzerties, vīrietis saņēma aiz elkoņiem un palīdzēja viņai. Liela daļa pievērsās un palīdzēja kā var.”
“Aptuveni vizualizēju šo situāciju, un diemžēl, bet saprotu, kāpēc neapstājās. Ātrumā, braucot garām, un novērtēt, vai ir nepieciešama palīdzība un saprast, vai pašam ir droši, un ka māšana tiešām ir māšana pēc palīdzības, ir sarežģīti…”
“Tavas mammas stāsts ir skarbs atgādinājums — nevis par to, ka cilvēcība ir pazudusi, bet par to, ka mums katram jāmācās būt drosmīgākiem. Jo reizēm pietiek tikai ar vienu cilvēku, kas tomēr apstājas. Lai tava mamma jūtas labāk un lai viņu turpmāk pavada cilvēki, kuri nebaidās sniegt palīdzības roku. Un paldies tev, ka dalījies — tas pats par sevi jau ir sirsnības un cilvēcības žests.”
“Esmu vairākas reizes stājusies malā redzot ceļmalā gulošus cilvēkus. Pēdējais gadījums vien pāris nedēļas atpakaļ.”
“Vienmēr stājos un vienmēr stāšos malā palīdzēt! Sieva mani gan lamā par šo, jo kā te raksta nevar jau zināt, bet tik pat labi man ķiegelis var uz galvas uzkrist! Veselibu mammai!”
“Ļoti nepatīkami dzirdēt, es personīgi vienmēr apstājos un prasu vai varu palīdzēt, ļoti ļoti bieži cilvēki jau kaut ko gaida vai vienkārši negrib palīdzību, bet entās reizes uz Vanšu tilta esmu fiksi kādam piepīpējis mašīnu.”
