Kultūra
Māksla

“Esmu pieņēmusi lēmumu daļu savu darbu iznīcināt!” Pazīstamā tēlniece Olga Šilova skaidro, kāpēc tā rīkosies0


Olga Šilova: “Atliet “Bērnu – mākoni” alumīnijā sūtīju uz Ķīnu, jo tas sanāca lētāk nekā Latvijā. Bet man bija liela nesapratne, ka par šo skulptūru bija jāmaksā muitas nodoklis, kaut gan tas ir mans darbs un domāts izstādei.”
Olga Šilova: “Atliet “Bērnu – mākoni” alumīnijā sūtīju uz Ķīnu, jo tas sanāca lētāk nekā Latvijā. Bet man bija liela nesapratne, ka par šo skulptūru bija jāmaksā muitas nodoklis, kaut gan tas ir mans darbs un domāts izstādei.”
Foto: Karīna Miezāja

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē, kas parasti vasarās ir tukša, patlaban apskatāma triju mākslinieku izstāde “Laktācija”. Izstādes idejas autore ir pazīstamā tēlniece OLGA ŠILOVA.

 

Kupola zālē izstādes vasarā nerīko, jo tieši no tās apmeklētāji var iziet uz muzeja terases un gaisa mitruma svārstības nelabvēlīgi ietekmē gleznas.

Taču skulptūrai tās nekaitē, tādēļ muzejs ar prieku pieņēma Olgas Šilovas ideju, kurā radošais process salīdzināts ar bērna piedzimšanas izraisītām norisēm sievietes ķermenī.

Ceļš uz izstādi gan bijis daudz garāks. Jau 2017. gadā, kad Olga Šilova kopā ar vīru, tēlnieku Gļebu Panteļejevu, apceļoja Itāliju un Florencē Ufici galerijā fotografēja madonnas, domājot par izstādi “Milda 3/4 pagriezienā”, viņas uzmanību arvien vairāk piesaistīja zīdaiņu tēli gleznās.

Izstādē tas vislabāk redzams ģipsī veidotā darbā “Renesanses bērns”, un šo pašu skulptūru palielinājumā zem nosaukuma “Bērns – mākonis” var aplūkot ikviens, kura ceļš ved garām Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam – tā vienīgā atlieta metālā un novietota uz muzeja kāpnēm.

Izstādē Olgas Šilovas pienbaltie ģipša, putuplasta un poliuretāna darbi harmoniski sadzīvo ar Kupola zāles baltajām sijām un sienām, kā arī ar Ances Vilnītes skulpturālajām instalācijām. Savukārt tālākajā zāles malā ar melnu drānu norobežota ieeja Nila Jumīša veidotajā bērnības atmiņu telpā.

 

Tā kā izstādē reflektējat par mātišķo un māksliniecisko impulsu, kādas tajos redzat līdzības un atšķirības?

O. Šilova: Domāju, ka abi ir ļoti līdzīgi tajā ziņā, ka pamatā ir kaut kā jauna – jaunas dzīvības vai jauna darba – radīšana, un tas prasa enerģiju, lai pārvarētu robežu starp neeksistēšanu un eksistēšanu. Līdzība arī posmos: ieņemšana, iznēsāšana, dzemdības, laktācija. Īsts bērns, protams, ir dārgāks nekā māksliniecisks darbs. Arī biznesā idejas tiek salīdzinātas ar bērniem, tur ir dažādas pieejas. ASV ir sauklis “Kill your baby” – nogalini savu ideju, radi citu.

Savukārt eiropieši vairāk turas pie principa vilkt uzņēmumu un cīnīties par ģimenes biznesu, uzturēt to arī tad, ja tas nav izdevīgs, tā ir pavisam cita pieeja.

Zinot šos divus principus, reizēm domāju, kāda es pati esmu māksliniece. Man nācies gan atteikties no idejām un iet uz priekšu, bet bijusi arī cīņa par savu ieceri, īstenojot to par katru cenu, kamēr vēl redzi tai jēgu un nezaudē cerību. Var pat teikt, ka es nedomāju par šiem jautājumiem, drīzāk tos izjūtu, lai noformulētu rūpīgāk, vajadzētu rakstīt zinātnisku darbu, izmantot parametrus, skaitļus.

Starp abiem procesiem ir arī atšķirības – bērni aug, mainās. Protams, arī idejas var augt un mainīties, līdzīgi kā man šajā izstādē ir vairāki darbi, kuriem sākumā izveidoju mazo modelīti, tad tas tiek skenēts un palielināts. Un, pēc tam kad darbs atgriezies no tehniskajiem izpildītājiem, ir cietusi plastika un tev visu laiku jācīnās, lai dabūtu to atpakaļ.

 

Pieminējāt, ka bērns ir dārgāks par mākslu, bet tēlniecība taču arī ir dārga nodarbošanās.

Tēlniecība ir dārga nodarbošanās, un audzināt bērnu arī ir dārgs prieks. Nevar jau nemaz teikt, cik man šī izstāde maksāja.

Atliet “Bērnu – mākoni” alumīnijā sūtīju uz Ķīnu, jo tas sanāca lētāk nekā Latvijā. Bet man bija liela nesapratne, ka par šo skulptūru bija jāmaksā muitas nodoklis, kaut gan tas ir mans darbs un bija pat vēstule no Māras Lāces (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores. – Red.), ka tas domāts izstādei.

Ja tas būtu radīts pēc pasūtījuma, piemēram, bankai, nodoklis nebūtu jāmaksā, tiktu uzskatīts, ka tad šis darbs radīts sabiedrībai. Bet, ja mākslinieks radīja darbu par savu naudu bez pasūtījuma, tad jāmaksā. Tas arī savā ziņā līdzīgi kā ar īstiem bērniem – ja auklē savējos, tev par to neko nemaksā, bet, ja auklē kaimiņu bērnus, maksā. Tēlniecība ir laikietilpīgs un dārgs prieks, jo darbu radīšana var ilgt pat vairākus gadus.

Esmu priecīga, ka mani partneri Ance un Nils saņēma atbalstu no Valsts Kultūrkapitāla fonda. Labi, ka jauniešus atbalstīja, piešķirot viņiem radošas stipendijas, jo ar pliko entuziasmu neko daudz neuzsāksi.

 

Vai ir gadījies atteikties no kāda darba?

Man ir aizdomas, ka es tā izskatos un tā runāju, esmu diezgan neelastīga, ka pie manis daļa pasūtītāju varbūt nemaz nevēršas, uzreiz saprot, ka mani jāpieņem tādu, kāda esmu (smejas). Jā, viens tāds pasūtījums bija gan, kur pasūtītājs pāris dienu vazāja mani aiz deguna. Gaidīju viņu, atvēru vārtus pirmoreiz, otro reizi, viņš kavē. Trešajā dienā pateicu, ka man nepatīk tāda attieksme, ka neciena manu laiku. Iedevu viņam kontaktus citam tēlniekam, un viņi laikam kaut kā tika galā.

 

Kad strādājat pie skulptūrām, vai ieliekat tajās noteiktas emocijas, vai tās vairāk ir izdomātas?

Domāju, ka manas skulptūras viena no otras diezgan stipri atšķiras un tas, kā tās veidotas, atspoguļo manu attieksmi. Emocijas var paust arī caur stilizāciju, faktūru, konkrēto materiālu izvēli.

Teiksim, tagad no jaunākajām – Aspazija, kas drīz būs uzstādīta kāpās Dubultos, Jūrmalā, vai kinētiskā skulptūra “Šūpoles” ar diviem laimīgiem jauniešiem uz līdzsvara šūpolēm – Šveices kompānijas ROCHE pasūtījums –, ko varēs apskatīt Miera ielā 25, Rīgā. Katrs darbs veidots savā temperamentā, kaut arī abos var pazīt manu rokrakstu.

Aspazijas personība un talants izpaužas caur cēlo skaistumu, jaunību un iedvesmā starojošiem sejas vaibstiem. Bet jauniešu slaidās figūras veidotas ekspresīvi, bez īpašas tieksmes uz reālistiskas formas pabeigtību. Šūpošanās brīdī cilvēki ir laimīgi. Tāda arī bija mana veidošanas maniere, brīva, viegla un priecīga. Man šķiet, ka, sev nemanot, es pat ieliku jaunekļa vaibstos kaut ko no sava dēla – viņš karantīnas laiku pavadīja Latvijā un te satika draudzeni.

Izstādē mani mazuļi pārsvarā ir mīļi un svētlaimes pilni, bet ar vienu trīs metrus augstu objektu, kliedzošā jaundzimušā portretu, ko nosaucu par “Piena galvu”, gribēju parādīt, cik var būt mokoši, sāpīgi, grūti ieiet pasaulē – tā ir jaunas idejas piedzimšanas metafora. Brīžos, kad ģenerējas idejas, piemēram, kad jātaisa skices konkursam, mājā ir pavisam cita atmosfēra. Prāts koncentrējies uz domu, intuīcija – meklē, grīda pārklājas ar papīriem.

Labāk tajā telpā citiem neiet… Tad ir milzīgs nogurums, koncentrējies uz domu, meklē.

 

Jūs turklāt esat divi mākslinieki vienā darbnīcā. Kā tajā sadzīvojat?

Mēs ar Gļebu strādājam vienā darbnīcā un arī vienā katedrā Latvijas Mākslas akadēmijā. Parasti viens no mums ir noslogotāks, otrs – brīvāks, bet ir brīži, kad abiem saspringts darba posms. Ir bijuši gadi, kad Gļebs gatavojās izstādei, tad viņš daudz grieza metālu, metināja, slīpēja, un es tajā gadā nevarēju tur vispār atrasties. Tad es veidoju mājās mazformāta darbus, viņš mani savā ziņā izstūma.

Tagad atkal man sanāca vairāk – Aspazija, alumīnija “Renesanses bērns”, “Šūpoles” – tagad Gļebs ir mazliet pabīdīts, un jūtos neērti viņa priekšā. Savukārt, kad viņš strādā ar metālu un es ar balto ģipsi, reiz divas dienas nebiju darbnīcā un atnākusi skatos – mani bērni pārklāti ar rūsu – biju aizmirsusi darbus pārklāt… Vai, kad lakoju alumīniju, darbnīcā ir nenormāla smaka, Gļebs atver logu un visi sīkie kripuči, kas ielido iekšā, pielīp pie lakas – tad es uz viņu dusmojos.

Tā ka brīžiem darbs vienā darbnīcā nav idille, bet pārsvarā tomēr ir, jo man patīk brīži, kad abi veidojam – es slīpēju, viņš turpat strādā, vai arī abi kaut ko veidojam no māla. Var paiet gads pilnīgā saskaņā, un tad pēkšņi mums dažus mēnešus vai pusgadu ir atšķirīgas, nesavienojamas tehnikas. Tad vienīgi var regulēt laiku, jo Gļebam labāk patīk strādāt no rīta, bet man vakarā.

 

Patlaban Laikmetīgās mākslas muzeja projekts apstājies, bet vai kaut kas no jūsu vai Gļeba darbiem kolekcijai iepirkts?

Neviens mans, ne Gļeba darbs kolekcijai nav nopirkts – no Gļeba darbiem laikam tas bullītis (bronzas skulptūra “New Hansa City” teritorijā. – L. K.-Š.) tiek uzskatīts par daļu no kolekcijas. Laikam jau valda uzskats – ja strādā ar nopietnu materiālu, tad neesi laikmetīgs, bet gan komerciāls. Protams, visur ir konkurence, vēlme to ierobežot, kaut vai piešūt birciņu, ka nav laikmetīgs. Es par to nepārdzīvoju.

 

Kas notiks ar darbiem, kad beigsies izstāde?

Tas tiešām ir grūts jautājums. Tos darbus, kas veidoti no poliuretāna, un ģipšus vēl kaut kā varu izvietot, bet lielā putuplasta galva man tiešām sagādās lielas problēmas. Tā jau gadu nostāvēja zem nojumes, kur parasti dzeram tēju vai strādājam vasarā.

Ilgāk nevaru to atļauties šādi glabāt, arī par noliktavas īri jāmaksā briesmīga summa. Tādēļ esmu pieņēmusi lēmumu daļu savu darbu iznīcināt.

 

Tas gan izklausās briesmīgi…

Saistītie raksti

Tādēļ vēl mazliet pagaidīšu, būtu labi vismaz vēl kaut kur piedalīties ar “Piena galvu”. Latvija nav liela valsts, ja parāda darbus Rīgā, Valmierā un Liepājā – un tā jau ir liela veiksme, ja uzaicina, apmaksā transportu un kurators ar to nodarbojas –, tad arī viss.

Paiet divi gadi, darbs ir novecojis un vienkārši jātur darbnīcā. Tādēļ tiešām ir doma mēģināt izmantot “Piena galvu” vēlreiz, kā materiālu. Beidzot atrasta galvenā atšķirība starp īsto un putuplasta bērnu!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.