Satīras robežas jeb kā “dabūt pa muti” no pāvesta? 7
Ne vien daudzus “Čārlija” iniciatīvas pārstāvjus, bet arī citus konflikta risināšanā ieinteresētos nodarbina jautājums, vai satīra, pārkāpjot zināmas robežas, uzskatāma par cieņas un goda aizskaršanu vai arī tās ierobežojumi radītu draudus vārda brīvībai un attiecīgi demokrātijai. ASV raidsabiedrības “National Public Radio” bijušais tiesību pārraugs Eduards Šūmahers-Matoss “Čārlija” karikatūras uzkata par “no konstitūcijas puses neregulētu naida kurināšanu”. Viņa oponenti starptautiskajā presē uzsver, ka satīra sabiedrībā pilda sabiedriskās domas attīstībai būtisku provocētājas lomu, turklāt demokrātiskā valstī nebūtu pieņemami kontrolēt humoru un noteikt, par ko drīkst jokot. Šā gada maijā Austrijas Ārlietu ministrijā vairāki eksperti diskutēja par neloģisku tiesību nesamērību, karoga godu sargājot vairāk nekā cilvēku, jo Austrijā valsts karoga gods ir konstitucionāli aizsargāts un par tā aizskaršanu draud kriminālatbildība. Daži Rietumu mediju kritiķi pauž viedokli, ka satīrai jau ir noteiktas “klusās robežas”, kas Vakareiropas vairākumam ir sāpīgas tabu tēmas, piemēram, nacistu koncentrācijas nometnēs cietušie ebreji, taču par minoritātēm, tostarp musulmaņiem svētām tēmām ņirgāties varot uz nebēdu. Romas pāvests Francisks ziņu aģentūrai “ANSA” teicis, ka, viņaprāt, par reliģiju drīkst jokot, taču tam esot robežas, un aizvainošana neesot pieļaujama. Pāvests iezīmēja arī savas personiskās jokošanās robežas, pieminot savu ceļojumu organizētāju: “Ja mans mīļais draugs Dr. Gaspari aizvainotu manu mammu, viņš saņemtu sitienu ar dūri.” Garīgais līderis uzmanību vērš ne vien uz tiesībām, bet arī pienākumiem, cieņu un atbildību, savukārt reliģijas brīvība ir jānodrošina, ja tā nerosina uz vardarbību.
Reliģijas un vārda brīvība viena otru neizslēdz
Radušos konfliktsituāciju Eiropā intensīvi izmanto nacionālisti. Nīderlandes politiķis Gērts Vilders iepriekšminētajā “Es esmu pret džihādu” karikatūrām veltītajā pasākumā islāmu nosauca par “naida reliģiju”, “zemāku par kristietību” un pravieti Muhamedu par “karakungu, slepkavu un pedofilu”. Pasākuma organizatore Pamela Gellere klātesošos brīdināja, ka “šis ir karš un tas noris šeit”. Par islamizācijas tendenci Šveicē vācu avīzei “Die Zeit” stāstīja arī iepriekšminētā musulmane un politoloģe Manea, asi nosodot šveiciešu profesorus, kuri iesaka pieņemt multikulturālismu sabiedrībā un attiecīgi arī šariata tiesas musulmaņu vidū. Manea brīdina, ka atkarībā no šariata tiesas likumu interpretācijas dažkārt par normālu tiek atzīta sieviešu tiesību diskriminēšana, bērnu un piespiedu laulības.
Īpaši sašutusi viņa ir par Šveices Tieslietu ministrijas norīkotas ekspertu grupas “spēlēšanos ar domu par poligāmijas legalizēšanu”, ignorējot pazemojumus, kas sievietēm šādās laulībās jāpacieš. Šā gada aprīlī Austrijas Ārlietu ministrijā eksperti no dažādām jomām vienojās, ka reliģijas un vārda brīvība viena otru neizslēdz un ka pašreizējā konflikta cēlonis ir nevis reliģijas un demokrātijas sadursme, bet gan džihādistu centieni izmantot reliģiju politiskās varas iegūšanas nolūkos. Austrijas bīskapu konferences ģenerālsekretārs Pēteris Šipka problēmas risināšanai ieteica izkopt “cieņpilnu strīdu kultūru”.
