Romāns Meļņiks par migrācijas riskiem: “Jāgatavojas ļaunākajam!”
5
“Var prognozēt, ka arī Latvijā tuvākajā laikā iespējama etnisku noziedzīgu grupu veidošanās,” tā šajās dienās Saeimas komisijā pauda Valsts policijas Kriminālizlūkošanas vadības pārvaldes 2. nodaļas galvenā inspektore Agita Ozola.
Brīdinājums biedējošs, bet labi, ka par to runā ne tikai sev uzmanību piesaistīt griboši politiķi, bet arī par drošību valstī atbildīgas amatpersonas. Tas nozīmē, ka riskus par to novēršanu atbildīgie cenšas apzināt. Un tas nozīmē, ka teiktajam varētu sekot rīcība.
Jautājums tikai, cik ātra un cik mērķēta tā būs.
Eiropas pieredze šajā jautājumā ir nepielūdzama: problēmas iesakņojas tur, kur valsts ar savu rīcību kavējas. Sākums tālākām problēmām šķiet it kā nemanāms, tas nav saistīts ar lieliem satricinājumiem – rūpīgi slēptu nelegālu uzturēšanos un nodarbinātību, slēgtām kopienām, kas dzīvo pēc saviem likumiem un tikumiem, valodas nezināšanu, pakļaušanos savām autoritātēm. Taču atklāsme par to, ka ir problēmas bieži vien nāk vēlāk -, kad šie procesi izaug līdz noziedzības pieaugumam, grupu konfliktiem, protestiem pret vietējo kārtību, savu ieradumu uzspiešanu… Un tas nozīmē, ka, tā teikt, slimība ir ielaista. Un tad rīcība kļūst dārgāka, sarežģītāka un politiski neērtāka.
Tieši tāpēc šobrīd svarīgākais ir ne tikai konstatēt riskus, bet skaidri pateikt, ko ar tiem darīs. Ne tikai policisti, bet arī citi par drošību atbildīgie dienesti un arī valsts politiskā vadība.
Vai Latvijā ir pietiekama kapacitāte šo procesu uzraudzībai? Vai policijai un drošības (arī migrācijas) dienestiem būs resursi ne tikai reaģēt, bet arī preventīvi strādāt? Vai ir stingra griba ko laicīgi darīt un vai ir skaidra migrācijas politika ar tai pakārtotu rīcības plānu?
Bieži diskusijās tiek uzsvērts, ka migrācija pati par sevi nav problēma. Daļēji tā ir taisnība. Taču tikai daļēji. Tikpat svarīgi ir pateikt arī to, ka migrācija bez skaidras, konsekventas un kontrolētas politikas kļūst par riska faktoru. Nevis teorētiski, bet ļoti konkrēti: darba tirgū, drošībā un sabiedrības saliedētībā. Tā kļūst pat apdraudējumu sabiedrības identitātei.
Latvijas situācija šeit ir īpaši jutīga. Maza valsts ar ierobežotiem resursiem nevar atļauties ilgstoši ignorēt agrīnās pazīmes. Ja veidojas slēgtas kopienas, kurās valsts institūcijām ir ierobežota piekļuve (ko piemin arī Saeimas komisijā), tā jau ir drošības problēma, nevis tikai sociālās politikas jautājums. Ja darba tirgū nostiprinās nelegāli starpnieki, tas ir ne tikai ekonomikas, bet arī organizētās noziedzības risks.
Nav arī pamata izlikties, ka šie jautājumi Eiropā vēl nav risināti, baidīties, ka būsim unikāli, saņemsim nosodījumu, ja šo tēmu aiztiksim. Tādas valstis kā Dānija jau sen ir atteikušās no ilūzijas, ka pietiek tikai ar labiem nodomiem.
Atvērtība migrācijai tur ir uz stingriem noteikumiem. Proti, patvērumu var gūt tikai tad, ja personai ir reāls apdraudējums. Kad tā vairs nav, tad jābrauc mājās. Ieviesta stingra migrācijas kontrole, skaidras prasības valodai un nodarbinātībai, īpaša pieeja teritorijām, kur iepriekš veidojās slēgtas kopienas. Tiek pat jaukti nost slēgto kopienu iepriekš blīvi apdzīvotie kvartāli. Lai iebraucēji izšķīst vietējā sabiedrībā, integrējas tajā. Šie lēmumi nav bijuši viegli un nav arī vienmēr slavēti. Taču tie ir lēmumi.
Latvijā pagaidām dominē diskusija. Tikai runas. Tālāk par runāšanu – līdz konkrētais rīcībai – tā arī netiekam. Cik ilgi? Gaidām, kad problēmas sakrājas, attiecībās sabiedrībā sakarst, tikai tad metīsimies ko glābt, kad degs zilām liesmām?
Mums saka, ka svarīgi nepazaudēt līdzsvaru, ka pārspīlēta biedēšana ar iebraucēju pūļiem var radīt nepamatotas bailes un šķelt sabiedrību. Varbūt tā ir. Bet! Vēl bīstamāka ir pretējā galējība – tā dēvētā strausu politika, nevēlēšanās runāt par riskiem vispār. Proti, drošības politika nevar balstīties uz cerību, ka problēmas mūs vienkārši neskars.
Tāpēc šobrīd būtiskākais jautājums nav, vai šādi riski Latvijā pastāv. Par to jau ir brīdinājuši tie, kuru darbs ir tos redzēt. Jautājums ir – vai politiskā un administratīvā vara būs gatava rīkoties pirms šie riski kļūst par realitāti, nevis pēc tam.
Izvēle patiesībā ir vienkārša: vai nu kontrolēts process, kurā valsts nosaka noteikumus, vai arī nekontrolēts process, kurā noteikumus sāk diktēt citi.
Un vēl viens aspekts. Pēdējā laikā uzmanība vairāk pievērsta no tālām valstīm sabraukušajiem studentiem vai it kā studentiem. Taču arī austrumu robeža joprojām saistāma ar nelegālās imigrācijas riskiem. Pat ar visu drāšu žogu, kas nu sabūvēts.
Nelegālās migrācijas plūsmas no Baltkrievijas puses ir regulārs pārbaudījums robežsardzei. Tas nav vienkārši migrācijas jautājums ar dzimtenē apdraudētiem bēgļiem – tā ir hibrīdkara situācija, kur cilvēku pārvietošana tiek izmantota kā instruments, lai radītu spiedienu uz valsti un testētu tās reakcijas spējas.
Otrs faktors ir nākotnes scenāriji, kas šobrīd tiek apspriesti arvien atklātāk, bet joprojām nepietiekami konkrēti. Ja Krievijā notiktu strauja ekonomiska vai politiska destabilizācija, ko no vienas puses gaidām, lai beigtos karš, tad vienlaikus arī jārēķinās, ka būtiski varētu pieaugt migrācijas spiediens uz Eiropas austrumu robežu. Tas nav tikai jautājums par bēgļu plūsmām klasiskā izpratnē – tas var būt arī ārēji vadīts process, kurā līdzās cilvēkiem, kas meklē drošību, parādās arī strukturētas kriminālas intereses un grupas, kas izmanto situāciju. Un arī tie, kas tādā brīdī ierastos, vairs nebūtu disidenti, bet gan naida uz visu pasauli pilni putinisti, kas meklētu īslaicīgu patvērumu mūsu pusē, lai perinātu atriebības plānus pret visiem, kas viņuprāt vainojami.
Varam atļauties gaidīt, līdz šāds scenārijs materializējas? Nē! Varam cerēt, ka nekas tāds nenotiks? Cerēt jau varam… Bet arī jāgatavojas ļaunākajam.
Tāpēc būtiskākais jautājums šobrīd nav tikai par to, kā reaģēt uz jau briestošām problēmām, bet par to, vai valsts ir gatava nākamajam vilnim – gan no esošajiem migrācijas kanāliem, gan no iespējamas ģeopolitiskas destabilizācijas austrumos.
