Sākam publicēt Aināra Zelča romānu “Leģionāri” 0
Aināru Zelču lasītāji jau iepazinuši trīs agrāk izdotās grāmatās, tādēļ jaunā romāna tēma un hronoloģiskais ietvars nepārsteigs, atceroties, ka divi pirmie (2001. gadā iznākušais “1945 Riga”, piecus gadus vēlāk izdotais “1940”), tāpat kā 2006. gadā LNT vajadzībām sagatavotais scenārijs “Parallēlā vēsture. 1940. gads” saistās ar to pašu laika periodu, kuru autors lakoniski apzīmē kā latviešu tautai ļoti īpašu un nelaimīgu.
Toties, iespējams, ne visi zina, ka ikdienā Ainārs Zelčs ir akmeņkalis (1980. gadā absolvējis Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu), bet kopš 2003. gada – arī elektroniskās izdevniecības “Eraksti” vadītājs. Vietnē atrodami visdažādākie autori – gan populāri, gan mazdzirdēti un sen neizdoti. Pats apgalvo, ka izdevniecību nodibinājis pamatā divu iemeslu dēļ: “Pirmkārt, 2003. gadā internetā bija maz latviešu literātūras. Otrkārt, strādādams par akmeņkali, ziemā neko nevarēju nopelnīt, taču bija daudz brīva laika. Panākumi šajā laukā nav lieli. “Eraksti” nav ienesīgi. Bet tie ir derīgi. Varbūt kāds cits mācēs rīkoties labāk.”
Lasītājs Ainārs Zelčs ir jau kopš bērnības un atceras, ka tikpat sen valdzinājuši seni notikumi: “Daudz lasīju, un tā radās arī interese par literātūru. Vairs neatceros, kuŗu grāmatu izlasīju pirmo. Vislielāko iespaidu ir atstājusi Bībele. To sarakstījis nepārspējams autors.”
Garais “ā” vārdā “literatūra” nav nejaušība: Ainārs Zelčs turas pie Endzelīna pareizrakstības, un arī romānā “Leģionāri” lasītājus sagaida šodienas latvieša acij un ausij tik neierastas formas kā bēkons, bumbvedis, diktātūra, hektars, literātūra, mechaniķis, nemirkstams, terrors un vēl daudzi citi. Jautāts, vai pie Endzelīna ortogrāfijas turas emocionālu apsvērumu vai pārliecības dēļ, Ainārs Zelčs atbild: “Kopš atteicāmies no vecās, tā ir mūsu jaunā ortografija, un citas mums nav. Tiesa gan, pēdējos 72 gados tā ir samaitāta, nevis uzlabota. Bez pirmskaŗa jeb Endzelīna pareizrakstības romāns zaudētu savdabību. Esmu rakstījis tā, kā to nosaka Latviešu valodas krātuves 1942. un 1944. gadā, kā arī vēlāk atkārtoti izdotā Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca.” Ir jau arī loģiski, ka Otrā pasaules kara dalībnieki runā valodā, kura bija ierasta tajā laikā un nepielāgojas mūsu izpratnei par lietu kārtību – tādēļ vērts laikus pārkārtot uztveri.
Savukārt, ja Aināra Zelča atbildes šķiet izvairīgas, tas drīzāk skaidrojams ar divām viņa stila īpatnībām – noslieci uz tādu lakonismu, kas brīžam robežojas ar telegrāfisku saziņas veidu, un ironiju, kuru īpaši labi var pamanīt, ielūkojoties vietnē “Eraksti” un palasot tās uzturētāja saziņu ar apmeklētājiem.
No stundas – vēsturē
Romāns “Leģionāri” sākas ar vēstures stundu, kurā skolotājs jauniešus cenšas iepazīstināt ar leģiona dibināšanu. Jautāts, vai mūsdienu jauniešos saskata interesi par šā laikmeta notikumiem, Ainārs Zelčs atbild: “Jauniešiem nav īpašas intereses par tā laika notikumiem, bet jauniešiem nekad nav īpaši interesējusi pagātne.”
Taču sen zināms – tie, kas pagātni aizmirst, ir nolemti to atkārtot. Tādēļ, iespējams, tieši jauniešiem visvairāk noderētu iepazīties ar virsseržanta Cera, dižkareivja Ērdes, kareivju Harija, Doņuka un Koļas piedzīvojumiem. Dažādas paaudzes – dižkareivis Ērde vispieredzējušākais, Harijs un Doņuks visjaunākie. Katram atšķirīga pirmskara pieredze. Katram sava morāles skala un izdzīvošanas taktika. Bet, sakot Zemgus Cera vārdiem: “Mēs pratām mīlēt… Mēs, brīvvalsts jaunatne. Mums pietika mīlestības. Mums tā gāja pāri malām. Tik daudz mums tās bija. Un arī vienam pret otru… ne tikai pret valdnieci. Mēs bijām pilni, pilni mīlestības…” Latviešu leģionā iesaukto un citu brīvvalsts laikā augušo mīlestība pret Latviju mūsu neatkarību 1941. – 1945. gada skarbajos notikumos neglāba, tomēr tieši tās aura, apspiesta un tikai čukstus paužama, iznesusi Latvijas ideju cauri padomju gadiem.
