Saturs dominē pār formu. Kādēļ dziedātājs Jānis Aišpurs atgriežas pie grāmatām? 0
Uz piedzīvojumu pilnu pirmizrādi bērnus Rundāles pilī sestdien, 13. jūlijā, aicina Senās mūzikas festivāls. Jaunā iestudējumā angļu karaļnamu mūzikas skaņās atdzīvosies brāļu Grimmu pasaka par Salātlapiņu. Prinča lomā daudzi atpazīs dziedātāju un dziesmu autoru JĀNI AIŠPURU – populārās grupas “The Sound Poets” līderi.
Koncerts Rundāles pilī gan izpārdots, taču sarunā izrādes priekšvakarā Jānis Aišpurs atklāj, ka “Latvijas koncertu” paspārnē tapušo brīnišķo muzikālo stāstu būs iespēja noskatīties arī izrādēs janvārī.
Nav noslēpums, ka uz “nopietnās” mūzikas skatuves Jānis Aišpurs nav pirmoreiz – savulaik bijis gan kora “Kamēr…” dziedātājs, gan komponējis skaņdarbu orķestrim un korim Garīgās mūzikas festivālam (“I am the truth” (“Es esmu patiesība”)).
Atceramies, ka ne vienam vien par iepriekšējo skolēnu Dziesmu svētku kulmināciju izvērtās viņa un lielā kopkora kopīgi dziedātā “Kalniem pāri” versija aranžējumā solistam ar kori. Tomēr mūziķis atzīst – senā mūzika tās autentiskajā skanējumā bijis gana ciets rieksts. Šoreiz kā iedvesma viņam kalpojuši mūziķa Stinga meklējumi senajā mūzikā.arunā arī par Jāņa paša muzikālajiem meklējumiem, par to, kā saturam nepazust aiz formas, un arī to, kāpēc “The Sound Poets” atsākuši piedalīties vasaras festivālos.
Tepat līdzās mums ir “Latvijas Avīzes” šīs dienas numurs. Tu drukāto presi, izdevumus lasi?
J. Aišpurs: Pēdējā laikā cenšos arvien vairāk. Aptuveni divus gadus nodzīvoju mūsu mediju informācijas gūzmā, līdz vienā brīdi sapratu, ka manā uzticamajā portālā deviņas no desmit ziņām ir par nelaimes gadījumiem, skandāliem un tamlīdzīgi, un sapratu, ka man to gūzmu nevajag.
Nemaz nevajag vainot bērnus, ka viņi patērē internetmedijus, paskatieties uz mums pašiem.
Šobrīd cenšos piespiest sevi atgriezties pie lasīšanas. Grūtākie ir pirmie soļi. Un turpat arī atziņa – ja gribi kaut ko pats uzrakstīt, vajag kaut ko palasīt un tad to visu likt vienā “katlā”. Gleznas, vizuālā māksla ir daudz abstraktāka, tu nevari šo informāciju uztvert tieši.
Arī mūziku brīžiem vispār negribu klausīties – vēlos vienkārši klusumu.
Kino paģērē ļoti daudz laika, lai to varētu noskatīties no sākuma līdz galam. Tā nu ģimenē lēnām mēģinām ieviest ieradumu – nevis teikt vecākajai meitai, lūdzu, paņem, palasi grāmatu, bet apsēžamies abi kopā – es lasu savu grāmatu, viņa – savējo.
Šobrīd tie paši interneta mediji uznesuši virspusē tavas privātās dzīves peripetijas, bet kas notiek tavā un “The Sound Poets” muzikālajās gaitās? No ierakstu studijām un tūrēm esat sastopami arī uz festivālu un svētku skatuvēm – līdz šim jums kā grupai neierasti.
Mācāmies no vecākajiem kolēģiem, un paši savus koncertus rīkojam nevis “pēc”, bet “pirms” vasaras. Tie, kas ir īsteni “The Sound Poets” fani un grib dzirdēt tikai mūs ar visu, kas mūsu krājumā, nevis salīdzinoši vieglo vasaras formātu, atnāk uz šiem koncertiem.
Citi labprāt apmeklē festivālus un pilsētas svētkus, šovasar esam piekrituši vairākiem koncertiem – sāka pienākt vēstules un zvani, un, izrādījās, ka pieprasījums ir liels, un beigās iznāk “vieglā vasaras tūre”. Būsim Cēsīs, Valmierā, Saldū, Liepājā, Bauskā un noslēgumā – Engurē ciemos pie Kaspara Rogas.
Vasara ir iespēja satikt cilvēkus, kas līdz šim nezināja par “poētiem”.
Labs laiks pagājis kopš jūsu ceturtā albuma “Trīs” – tevis paša radošajā virtuvē jau sāk nogatavoties kaut kas jauns?
Ik pa laikam top kāda kora dziesma, rodas dziesmas citām grupām, piemēram, grupas “Sudden Lights” nesen izdotais “Dzīvnieks”. Esam uzsākuši eksperimenta sadarbību ar Donu – pagaidām veiksmīgi. Esmu iesaistījies arī jaunas Ziemassvētku programmas tapšanā – pasaules mūzikas žanrā. Ir iestrādes kopā ar Aiju Andrejevu.
Iepriekš solīji, ka kopā ar Aiju tomēr nestrādāsiet.
Kopīgas dziesmas jau mums ir, tas bija domāts par koncertprogrammām. Tomēr dzīve ir pilna pārsteigumu, un nu jau neko vairs nevar droši zināt.
Emocionāli ir sakrājies jauns sakāmais?
Jā, tomēr ir jāsaprot, par ko šobrīd gribu runāt, kas ir aktuālākais. Piederu pie tiem, kas uzskata, ka saturs dominē pār formu. Par to arī grupā esam runājuši – kā atrast savu sakāmo šajā mainīgajā mūzikas pasaulē. Iespējams, tagad jauns albums tieši albuma formātā vispār nav vajadzīgs, jo tajos veidos, kā cilvēki šobrīd patērē mūziku – “Spotify”, “Deezer”, “YouTube” –, dominē tikai singli, albuma radīšana varbūt ir vairs tikai inerce.
Varbūt arī mēs turpinājumā rakstīsim tikai atsevišķas dziesmas, ko izlaist reizi divos mēnešos.
Mūsu pirmais albums bija tāds “best of”, kurā salikām labāko, “Pulsē” bija pārdomas par dzīves skrējienu un to, ka ir jāspēj atrast mieru, “zoom out” jeb atkāpties un ieraudzīt kaut kādu kopbildi. “Trīs” atkal bija par lielās – mazās dzīves pārmaiņām. Nu mūsu uzdevums ir saprast, kas ir tas, par ko kā grupa gribam runāt.
Tas brīdis, kad vēl nekā nav, ir satraucošs mirklis.
Jā! Vēl tikko visi runājām, ka mūsu gadagājuma grupām atrast sevi mūsdienu mūzikas pasaulē ir izaicinājums. Viss nemitīgi mainās, un realitāte ir tāda, ka bieži forma sāk dominēt pār saturu. Ja mums ir otrādi un saturs tomēr ir priekšplānā – tad kā nepalikt aizkrāsnē? Es negribētu, ka tas paliek kaut kur bibliotēkā zem burta “T”.
Tas, ka tavas grupas mūziķiem ir pašiem savi projekti, neizkliedē kopējo domu?
Pēcim (Pēterim Lundem) šogad ir liela jubileja ar “Pienvedēja piedzīvojumiem”, mūsu čelliste (Undīne Balode) tikko pabeidza čella maģistrantūru – vienkārši lieliski! Kārlis (Josts) aktīvi darbojas “Laika sunī”. Viņi ir trāpījuši uz laba viļņa un novēlu, lai viņiem izdodas noturēties. Tās dažādās “influences” nāk un pēc tam summējas.
Tevis paša “influence” ir akadēmiskā mūzika, kas nāk līdzi jau kopš bērnu mūzikas skolas laika līdz korim “Kamēr…” un paša radītajai kora mūzikai Garīgās mūzikas festivālā. Cik nozīmīga tev tā ir?
Pirms “Kamēr…” vēl bija parastais skolas koris, tad vēl vokālais ansamblis kopā ar Aināru Rubiķi. Garīgās mūzikas festivāla piedāvājums man, cilvēkam, kurš nav akadēmiski skolots, uzrakstīt darbu korim un orķestrim bija izaicinājums.
Liekot roku uz sirds, šobrīd zinu, ka pirmo no trim daļām es noteikti pārstrādātu, jo, godīgi sakot, es mācījos – sapratu, kā lietas darbojas orķestra un kora simbiozē. Otrā un trešā daļa jau bija vieglākas, tās paliktu tuvu tam, kādas ir. Tā bija forša pieredze un ceru, ka kādreiz vēl būs iespēja sevi šādi īstenot.
Es uz to neeju mērķtiecīgi, mans pamata lauciņš joprojām ir popmūzika un rokmūzika, bet, ja pēkšņi nāk impulss no malas, vaicājot – hei, vai tu negribi uzrakstīt kaut ko Garīgās mūzikas festivālam, tad – uz priekšu.
Tāds pēkšņs impulss šoreiz ir arī senā mūzika kombinācijā ar “Salātlapiņu” – izrādi bērniem?
Tieši tā! Karīna Bērziņa, “Latvijas koncertu” bērnu koncertciklu veidotāja, pavaicāja, vai gribu kaut ko darīt senās mūzikas lauciņā. Bijām jau sadarbojušies projektā – atskatā uz skolēnu Dziesmu svētkiem.
Stāsts tur bija par to, ka līdzīgi kā runājam par lasīšanu, lai uzrunātu mūsdienu skolu jaunatni, nepietiek, ka tikai pasaki – lasi, dziedi korī vai klausies koru mūziku.
Tev ir jāatrod veids, kā ar šo kora mūziku vari “aizklauvēties”.
Tāpēc tur vienlaidus bija gan klasiskās kora dziesmas – “Lauztās priedes” un “Gaismas pils” –, gan Raimonda Tigula “Lec, Saulīte!”, gan “Kalniem pāri” kora aranžējumi. Šoreiz, kad Senās mūzikas festivāls atsūtīja notis, sapratu – tas būs neliels izaicinājums. Renesanses komponista Džona Doulenda mūzika ar autentisku pavadījumu – klavesīns, viola da gamba, flauta, dūdas.
Tavs Princis ne tikai dzied renesanses mūziku, bet vēl arī spēlē ģitāru!
Jā, koncertprogrammas motīvs ir brāļu Grimmu pasaka “Salātlapiņa” – Jolanta Strikaite ir Salātlapiņa, bet Sonora Vaice – ļaunā ragana. Man vajadzēja drusku pasvīst, lai šo materiālu varētu cik necik autentiski izpildīt – ātri vien pārmetos pāri tai šaurajai robežai, kur beidzas senā mūzika un sākas folkmūzika. Tomēr ir žanra noteikumi, kas jāņem vērā.
Meklēju kaut kādas atsauces, līdz atcerējos, ka Stingam ir albums “Songs from the Labyrinth” kopā ar bosniešu lautistu Edinu Karamazovu – tas manu uzdevumu būtiski atviegloja. Senā mūzika man nav jauna, kā korists kopā ar “Kamēr…” esmu dziedājis gan Doulendu, gan Henriju Pērselu, bet solists un ģitārists šajā žanrā esmu pirmoreiz.
Gan tu, gan Jolanta Strikaite esat no populārās mūzikas pasaules, tomēr, tāpat kā tevis minētais Stings, esat pieskārušies akadēmiskās mūzikas pasaulei. Neesi domājis turpmāk vairāk iet šādā virzienā?
Stinga projekts ir autentisks, tā mūzika ir no Anglijas, kur viņš dzimis un audzis. Kaut ko tādu šeit darīt nebūtu jēdzīgi – tā būtu kopēšana.
Un mums nemaz nav latviešu baroka!
Latvijā no tā laika mums ir tikai tautasdziesmas, kvalitatīva akadēmiskā mūzika sākās tikai Cimzes un domubiedru, brāļu Mediņu, Alfrēda Kalniņa darbību – pirmajiem dziedāšanas svētkiem, operām. Bet labprāt uzrakstītu kaut ko korim.
Pie Disneja animācijas filmām radušie bērni, iespējams, būs pārsteigti par šo seno Salātlapiņas versiju.
Slavenajā multenē, protams, no Grimmiem palicis maz – brāļi vienmēr ir bijuši mazliet skarbāki viņu izteiksmes līdzekļos. Viņu pasakās nav nekāds vēlīnu laiku idealizēts romantisms, tāpat būs arī mūsu stāstā. Princis patiešām izkrīt no loga un iekrīt ērkšķos, izdur acis – tas viss ir autentiski. Rietumeiropā taču arī gadsimtiem ilgi neko neromantizēja – dedzināja raganas, attēloja viņas neglītas. Kā izdosies – tas būs skaidrs pēc meitas recenzijas.
