Reinis Suhanovs: “Savā izpausmē esmu ļoti šodienīgs cilvēks, un mūsdienu mākslā žanru robežas nav izteiktas.”
Reinis Suhanovs: “Savā izpausmē esmu ļoti šodienīgs cilvēks, un mūsdienu mākslā žanru robežas nav izteiktas.”
Foto: Karīna Miezāja

Saukt lietas īstajā vārdā. Saruna ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu 0

Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kura no sejām jums šķiet vispievilcīgākā? Atbildē slēpjas jūsu partnera ideāls
Vēstures atkārtošanās ir neizbēgama! Peskovs atklāj, uz kuru Eiropas galvaspilsētu Krievija mērķēs savas raķetes 3
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
Lasīt citas ziņas

Piektdien, 20. janvārī, Valmieras teātra pagaidu mājvietā, laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” gaidāma pirmizrāde norvēģu dramaturga Juna Foses lugai “Vārds”. Izrādes režiju un telpu veido viens no Latvijas teātra telpas meistarīgākajiem radītājiem, aizvadītā gada “Spēlmaņu nakts” balvas labākā vizuālā tēla autors REINIS SUHANOVS. “Gribētos, ka pēc šīs izrādes mēs tiektos apskaut viens otru un sarunāties, sarunāties, sarunāties,” teic režisors.

Viņa ir jauna sieviete, kura gaida bērnu un kopā ar savu draugu atgriežas viņas vecāku mājā, kur sarunāšanās vienam ar otru gandrīz vairs nenotiek, bet savstarpējās attiecības kļuvušas par rituāliem un paredzamiem žestiem. Šajā ģimenē būt vienam ir nepanesami, bet būt kopā – neizturami.

CITI ŠOBRĪD LASA

Luga ar sāpīgu saturu – tā par gaidāmo iestudējumu saka R. Suhanovs, skaidrojot: “Par nespēju nosaukt lietas vārdos, jo vārdā nosaukta lieta sāk eksistēt un ietekmēt mūsu dzīvi. Vārdā nenosaukta, skaļi nepateikta problēma nav problēma. Degoša tēma mūsu ikdienā.”

Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, nevilcinoties dēvējams par daudz­pusīgāko Latvijas teātra mākslinieku, radījis scenogrāfiju daudzām izrādēm Latvijā un ārzemēs, operu iestudējumiem, bijis mākslinieks Dziesmu un deju svētku lieluzvedumiem, starp viņa jaunākajiem darbiem ir Nacionālā vēstures muzeja izstādes “Satversme 100+” telpa un nule “Dejas balvai 2021–2022” nominētās deju izrādes “Vilkaču mantiniece” scenogrāfija, bet kā režisors Reinis Suhanovs interesējas par aktierspēles niansēm. Kopš 2016. gada kopā ar komandu veido Valmieras vasaras teātra festivālu, bet šo teātra sezonu sācis Latvijas Nacionālā teātra jaunā mākslinieciskā vadītāja Elmāra Seņkova radošajā komandā.

– Vispirms jāpavaicā – ko šobrīd nozīmē būšana Elmāra Seņkova mākslinieciskajā komandā? Jau izskanējis, ka jūsu idejas šajā sezonā skatītājiem vēl nebūs redzamas, bet kāda būs virzība turpmāk?

R. Suhanovs: – Pirmkārt, tas nozīmē ārkārtīgi radošu un interesantu darbu. Kopā ar Elmāru esam strādājuši gan kā režisors un scenogrāfs, gan kā režisors un kostīmu mākslinieks, tāpat man bijis prieks strādāt Elmāra izrādē “Par tēviem” kā aktierim – tā ir īpaša pieredze un ļoti laba sadarbība, abpusēji iedvesmojoša, bagātinoša un profesionāla. Ir liels prieks būt viņa komandā, palīdzēt domāt par to, kādam veidoties Nacionālajam teātrim. Man bija iespēja strādāt Nacionālajā teātrī tā simtgades sezonas komandā, tāpēc man šī ir procesu­āla lieta. Šobrīd tas ir darbs pie repertuāra, pie tēmām, kas ir svarīgas, pie formas. Ir liels gandarījums domāt par sezonu caur viena konkrēta cilvēka māksliniecisko prizmu – cilvēka, kurš ļoti respektē Nacionālo teātri, tā vēsturi, taču ir ar savu spilgtu māksliniecisko redzējumu. Tas krietni atšķiras no tā, kā tika darīts iepriekš, kad repertuāru veidojām mākslinieciskajā padomē, kas lēmumu bieži pieņem kompromisa ceļā.

– Režisors, scenogrāfs – vai šā brīža teātrī abi vēl ir nošķirami? “Spēlmaņu nakts” balvu saņēmāt kā vienota vizuālā tēla autors Elmāra Seņkova iestudētajai izrādei “Grimmi” Liepājas teātrī.

Reklāma
Reklāma

– No vienas puses, savā izpausmē esmu ļoti šodienīgs cilvēks, un mūsdienu mākslā žanru robežas nav izteiktas. Angliski saka – “performing artist” jeb dzīvās mākslas mākslinieks. Strādājot varu brīvi plūst no izpildītāja, vizuālā tēla veidotāja līdz procesa virzītājam, esot gan pelēkajā, gan virszonā. No otras puses, tomēr esmu ļoti klasiski domājošs cilvēks un ļoti respektēju profesijas robežas. Tomēr tas laikmets, kas nāk virsū, un tas, ko citās jomās sauc par nākotnes kompetencēm, liek būt pēc iespējas elastīgam šajā žanru robežā. Es piedāvāju telpas, vizualitātes risinājumus režisoram, bet ticu, ka neesmu tas, kurš uzbāžas režisoram ar savām lietām. Tāpēc veidoju savas izrādes, jo man ir interese arī pašam strādāt ar aktieri un visu kopējo kompozīciju.

– Vizuālais tēls izrādē “Grimmi”, kurā savīti visai nežēlīgi Grimmu pasaku motīvi, ieved skatītāju apokaliptiskā pasaulē – kapsētā…

– Grimmu pasakas bieži ir tā dēvētās iniciācijas pasakas. Nosacītie bārenīši iziet pārbaudījumu,  – Ansītis un Grietiņa nonāk pie raganas –, lai kļūtu par pieaugušiem cilvēkiem. Tēlaini sakot, kaut kam ir jānomirst, lai kaut kas piedzimtu. Tiešā un simboliskā veidā tas tika arī nests uz skatuves. Tomēr tas bija tikai pirmais impulss. Kad sākās karš, pirmā doma bija, vai vispār saglabāt šādu telpas ideju. Izlēmām to darīt, taču krietni vairāk deformējot. Pēdējās pāris nedēļās pirms izrādes pilnībā pārstrādāju kostīmu koncepciju, veidojot ļoti nenoteiktus, deformētus, pat nenosakāmus tēlus un raksturus, jo tāda kļuva arī pati pasauli. Brīdī, kad krievi Ukrainā maļ cilvēkus ar aviobumbām, raķetēm, lož­metējiem, man kā māksliniekam nebija citu variantu, kā sākt apšaubīt mūsu kā cilvēka vizuālo tēlu. Mēs kā sabiedrība vai cilvēce esam ļāvuši degradēt pašu cilvēka tēlu, ko, no vienas puses, veidojam skaistu, pieklājīgu, apsegtu, ar glītām drēbēm, bet, no otras puses, tas ir neglīts šausmonis. Šī deformētā pasaule sasējās kopā ar deformēto cilvēka tēlu. Izrādi sākam ar apokaliptisku skatu, ka debess spīdeklis, kas nodrošina kaut kādu atskaites punktu vai gaismu – tas ir uzsprādzis un sasists lēveņos. Kaut kur stūrī vēl stāv Purvīša gleznas fragments, izsprādzis vai izkritis no grāmatas, kā apsolījums, ka kaut kur vēl ir skaidrais, harmoniskais pasaules redzējums.

– Pirms nepilniem diviem gadiem Uzvaras parkā veidojāt “Triumfa arkādi”, domājot par uzvaras jēdzienu. Vai šobrīd būtu ko darījis citādi?

– Tajā brīdī visa pasaule sapņoja par uzvaru pār vīrusu. Šobrīd vismaz daļa Rietumu pasaules un informatīvajā telpā esošie, kam ir aktuāli Ukrainas notikumi, sapņo par Ukrainas uzvaru. Mēs skaļi sakām – tur cīnās par mūsu vērtībām, bet tā tiešām arī ir. Mēs apbrīnojam ukraiņu drosmi un spēju cīnīties. Ir ārkārtīgi būtiski, ka ar visiem spēkiem viņus atbalstām – ar ziedojumiem, arī neļaujot atslābt uzmanībai. Toreiz vienu no arkādēm veltījām Baltkrievijas opozīcijai, šobrīd it visur plīvo Ukrainas karogi, šie simboli ir valsts mēroga akcija caur vizuālo tēlu, un tas ir pareizi.

– Valmieras teātrī gaidāmā izrāde “Vārds” būšot stāsts par ģimeni, par emocijām, ko neizrunājam, nenosaucam vārdā. Kā nonācāt pie šīs izrādes?

– Šis ir no tiem gadījumiem, kad, vienkārši lasot lugas, strādājot ar materiāliem, pētot autorus, pirmavots ir jau uzrakstīta dramaturģija. Uzdūros Juna Foses Kopotajiem rakstiem. Viņš ir norvēģu autors, kurš deviņdesmito gadu beigās un divtūkštošgades sākumā piedzīvojis pietiekami lielu starptautisku lēcienu, pateicoties netipiskajam, poētiskajam dramaturģijas veidam. Tas ir stāsts par ģimeni un attiecībām tajā – cik tās bieži ir sarežģītas, emocionāli grūtas, bet arī ļoti, ļoti būtiskas. Man pašam ģimene ir viena no ļoti svarīgām lietām, un, jādomā, šis apstāklis vieno visus cilvēkus.

Otra lieta, kas mani interesē, ir pati lugas forma. Lugā tiek izmantoti vārdi, tiek runāts, bet varoņi izvēlas arī daudz klusēt. Neteikt. Nerunāt. Viņi izvēlas nenosaukt lietas vārdā, vedinot uz to – ja lieta nav nosaukta vārdā, tās nav. Ja neesmu pateicis skaļi, ka esmu slims, tad šī slimība neeksistē. Mūsu izrādes formula ir ģimenes mērogā, tomēr tas ir plašāk. Arī Krievijā politiskā vadība atteicās saukt karu par karu, to saucot par speciālo operāciju. Lietu nosaukšanai vārdā ir kaut kādas sekas. Bieži pateikt vai nosaukt kādu vārdu ir pietiekami drosmīga izvēle.

– Arī šoreiz esat gan režisors, gan scenogrāfs…

– Nereti sagaida, ka manas izrādes būs ļoti scenogrāfiskas, ar ļoti spilgtu telpu. Tomēr kā režisoru mani daudz vairāk interesē aktiera spēles tehnika, teksts, luga. Ļoti uzticos gan tekstam, gan dzīvajam aktieriem. Tāpēc mani daudz vairāk interesē nevis kino, bet teātris, dzīvais process, kurā aktieris jaunrada notiekošo katru vakaru no jauna. Skatītājs ir līdzesošs aktierim stāsta stāstīšanā.

– Kādus spēles noteikumus nosaka Valmieras teātra pagaidu spēles vieta – Kurtuve?

– Veidojot Valmieras pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai, ieraudzījām šo telpu kā potenciālu kultūras notikumu vietu. Jau divus gadus tur rīkojām Valmieras vasaras teātra festivālu. Man ir liels prieks par tur spēlēto izrādi “Vēsā”, kura guvusi gan “Spēlmaņu nakts” specbalvu, gan tikko nominēta arī Lielajai mūzikas balvai kā gada iestudējums, kas Valmieras teātrim un pilsētai ir liels notikums. Telpa ir iesvētīta mākslai, un tagad tajā neticamā triecientempā iekārtots teātris. Tur ir absolūti radoša atmosfēra, telpa ar savu raksturu un auru, kādai līdzīgas šobrīd Latvijā nav.

– Vai jau iezīmējas šā gada Valmieras teātra festivāla aprises?

– Pagājušajā gadā bija pieaugušo vai ģimeņu gads, bet šogad visa uzmanība ir veltīta bērnu un jauniešu auditorijai. Jānis (Znotiņš) jau strādā, izrādes top – projektu konkursos iegūti pirmie līdzekļi. Tāpat kā citas kultūras iestādes, gaidām valsts budžetu, lai varētu apstiprināt savu budžetu un veidot māksliniecisko programmu. Ceram, ka būs teātra svētki visai ģimenei un turpināsim stumt šo notikumu kalnā.

– Arī Nacionālajā teātrī šī sezona jums iezīmējas radoši interesanta. Kā režisors un scenogrāfs veidosit izrādi “Baltiešu armija” (pirmizrāde 31. martā), balstītu stāstā par Latvijas neatkarības atjaunošanas plānu padomju laikā.

– Šis gads lielai daļai Latvijas mākslinieku ir izaicinošs jau tāpēc vien, ka nākas atgriezties pie kovidlaika darbiem, kas ir iesākti, daļēji izdarīti vai izdarīti un kuros nu ir jāiepūš dzīvība. Tāda ir gan izrāde “Vārds”, gan “Baltiešu armija”. Pēdējā ir veidota pēc mākslinieka Edgara Ozoliņa zīmējumu motīviem – viņa fantāzija par to, ka veikli latviešu darboņi pēc Otrā pasaules kara bēgļu nometnēs Vācijā nolemj Islandē nodibināt baltiešu kolonijas un līdz 1974. gadam izaudzē ļoti spēcīgu armiju, ar ko uzbrukt Padomju Savienībai un atbrīvot Latviju no padomju okupācijas jau 70. gados. Tagad uz izrādē ietvertajām tēmām var paskatīties krietni spēcīgāk. Šobrīd okupācijas jautājums, okupācijas pieminekļa krišana, simbolisms, militarizācija, tautas atjaunotne ir tēmas, kas mūsu sabiedrībā ārkārtīgi rezonē. Ar tām cilvēki šobrīd saista savu politisko, ideoloģisko un emocionālo esību.

– Savukārt gaidāmā izrāde kopā ar Elmāru Seņkovu – “Ričards. Nekā personīga” (pirmizrāde 16. martā) ir jauna ideja, ne pārcēlums no pagātnes.

– Tas būs pavisam aktuāls darbs. Līdzīgi kā tad, kad kopā ar Elmāru Seņkovu un Artūru Dīci sadarbojāmies, veidojot izrādi “Arī vaļiem ir bail”, arī šoreiz varonis būs šodienas cilvēks. Mākslinieku vide, vardarbība ģimenē, slēptās lietas – stāsts par mūsdienu sabiedrību. Mūsu izrādes kontekstā tas būs arī skats uz teātra mākslu un scenogrāfiju.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.