Paskatīsimies, ko vēl domā komentētāji! 0
“Teiktu “slay queen” un tad turpinātu lasīt avīzē, kā fašisms pārņem vēl vienu Eiropas valsti.”
“Atvestu pie psihiatra. Ja tiktu konstatēta genderu disforija, tad ar mieru.”
“Neesmu homofobs vai transfobs, bet savu bērnu atbalstītu un pieņemtu tādu, kāds viņš ir. Esmu piedzīvojusi to, kā mana māte nepieņēma nekādu manu izpausmi (esmu pat saņēmusi tādu tekstu – ko es vispār iedomājos, ka vēlos studēt Rīgā?). Nekad un nevienam nenovēlu vecākus, kas neatbalsta. Man ir daudzi draugi, paziņas, bijušie pasniedzēji – daudzi ārsti ir geji. Ziniet, tie ir jaukāki cilvēki nekā daļa vidējās sabiedrības ņemta kopumā. Tādi paši cilvēki kā es un tu.”
“Spriežot pēc pieejamās informācijas, transdženderisma tēma Latvijā ir mākslīgi uzpūsta līdz milzīga dinozaura izmēram. Trakums ir tajā, ka visai liela sabiedrības daļa ir totāli neaptēsta un uz vārda tic šleseristu, rosļikoviešu, stepaņenko u.c. sīku politisku blaugznu izdomājumiem.”
“Strādāju skolā, nevienu brīdi par to nav jāmāca, neviens no augšas pat nav ieminējies, ka kas tāds paredzams nākotnē. Toleranci pret visiem cilvēkiem gan cenšamies mācīt. Bet dažkārt grūti – bērni nāk ar savu ģimenes bagāžu.”
“Man ir zināmas ģimenes, kurās šī tēma tika apspriesta smagi, agresīvi. Nu kā tagad – nosist, izjāt utt. Un tad meita atved jauno sievu, un dēls atved topošo vīru. Šīs tēmas tika slēgtas ar lielu nožēlu par izrunāšanos. Bērni nespēja to pateikt vecākiem, jo likās, ka gribēs nosist. Klusēja, kaunējās, domāja, ka ir slikti bērni… līdz saņēmās un atklāja patiesību. Tāpēc visiem kliedzējiem jautāju – vai tu 100% vari apgalvot, ka tavs bērns nebūs tas, kuru tu neieredzi?”
“Kad mācījos pamatskolā, man bija laiks, kad gribēju būt puika, man šķita, ka tas ir forši – būt puisim. Man patika staigāt puišu drēbēs, uzvesties kā puisim, biju diezgan puiciska, bet paldies Dievam, ka tajā laikā nezināju, ka vispār ir tādi geji un lezbietes. Izdzīvoju to laiku, un tagad esmu normāla sieviete, mamma un sieva. Domāju, ja pašā saknē bērnam šo visu neskaidro un nesaka, ka tas ir normāli, tad viņš šo laiku pārdzīvo.”
“Tas ir, ja man būtu bērns vispār… Es joprojām savu bērnu uzskatītu par vismīļāko un vislabāko ever. Man ir galvenais, ka bērns neveic maiņu no krietna un laipna cilvēka uz pilnīgu nelieti.”
“Spētu pieņemt un atbalstīt, ja bērns izvēlētos mīlēt sava dzimuma pārstāvi, bet skaidri zinu, ka grūti man ietu ar pieņemšanu, ja bērns nolemtu mainīt dzimumu. Noteikti meklētu vainu savā vecākošanā un kurā brīdī kaut ko esmu palaidusi garām, ja cilvēks, ko 20 gadus (piemēram) esmu audzinājusi kā dēlu, nolemtu kļūt par sievieti.”
“Raudātu spilvenā, gan jau ar laiku samierinātos. Ceru, ka šķīvji paliktu veseli. Man nav iespējas nogriezt vērtīgu mantojumu? Ko var darīt vēl?
Es ļoti rēķinos, ka būs mazbērni. Tā sagrūšana laikam būtu vissāpīgākā lieta.”
Ko darītu tu, ja tavs bērns būtu homoseksuālis vai transvestīts?
