Latvijā
Vēsture

1920. gada 3. februārī. Igauņi visus apsteidz0


Līgumu paraksta Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe.
Līgumu paraksta Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Ādolfs Joffe.
Arhīva foto

Pirms 100 gadiem Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics sapulcināja Latvijas preses izdevumu žurnālistus, lai pavēstītu tiem, ka 2. februārī Igaunija kā pirmā starp Baltijas valstīm noslēgusi mieru ar lieliniecisko Krieviju.

Tā sauktais Tartu miers noteica, ka Krievija bez ierunām atzīst Igaunijas valsts neatkarību un patstāvību un brīvprātīgi, uz visiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām uz igauņu zemi.

Līgumā pavisam bija 14 punkti, kas paredzēja arī bēgļu reevakuāciju, karagūstekņu apmaiņu un saimniecisko sakaru atjaunošanu. Igaunijai izdevās apmēram par 5% palielināt agrākās guberņas teritoriju, pievienojot Narvu un 10 km platu joslu uz austrumiem no Narvas upes, kā arī pareizticīgo igauņu jeb setu apdzīvotās zemes pie Petseriem (Pečoriem).

Tūlīt pēc miera noslēgšanas publiskotā oficiālā statistika vēstīja, ka Igaunijai Neatkarības karā kopumā krituši 2008 virsnieki un karavīri, gūstā krituši vai pazuduši bez vēsts – 1196, ievainoti – 6558. Lai arī Latvija pati tajā laikā bija noslēgusi slepenu pamieru ar lieliniekiem, publiski tas vēl nebija izpausts, un Igaunijas izšķiršanos par mieru tolaik gan latvieši, gan Rietumu sabiedrotie uztvēra ar dalītiem viedokļiem.

No vienas puses, bija skaidrs, ka maza valsts nevar atrasties ilgstošā karastāvoklī ar citu un bezgalīgi tērēt naudu lielas armijas uzturēšanai, ja jādomā arī par mierlaika dzīvi, īpaši ņemot vērā, ka ziemas apstākļos sāka trūkt gan pārtikas, gan kurināmā.

No otras puses, Tartu miera līgums bija arī lielinieku uzvara un Ļeņins to tā arī traktēja, – ka izdevies sašķelt “imperiālistu nometni” un “krievu strādnieki atvēruši logu uz Rietumeiropu”.

Padomju Krievija vairs neatradās diplomātiskā izolācijā. Lieku reizi bija pierādījies, ka brīžiem izskanējusī ideja par vienotu Baltijas valstu, Polijas un Somijas pozīciju attiecībās ar lieliniekiem dzīvē nav īstenojama. Jāpiebilst, ka sarunas par pamieru igauņi un lielinieki bija sākuši vēl 1919. gada decembra pirmajās dienās un 1920. gada 3. janvārī – tajā pašā dienā, kad sākās Latgales atbrīvošanas operācija, – bija stājies spēkā igauņu un lielinieku pamiers.

Meierovics, skaidrojot politisko situāciju pēc Tartu miera latviešu žurnālistiem, norādīja: “Mūsu attiecības ar komunistiem pēc Latgales atgūšanas un stratēģiskās aizsarglīnijas sasniegšanas arī ātri tuvojas pamiera stāvoklim. Uzbrukumi no komunistu puses nav sagaidāmi, jo pēdējie negrib sabojāt ar sabiedrotajiem samērā labvēlīgi iesāktās attiecības, un tādēļ tuvākā nākotnē tie tieksies tikai uz Āziju.”

 

Latvijas valsts simtgades zīme

Publikācija tapusi projektā “Pie nācijas šūpuļa. 1920.–1990.”

Projekts tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latvijai – 100” atbalstu.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.