1923. gada 8. marts. Atvadas no Barontēva; apbedīšana izvērtās par līdz tam grandiozāko šāda veida pasākumu 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem, nepabeidzis autobiogrāfiju un darbu pie tautasdziesmu metrikas, sava dēla, mediķa Kārļa Barona dzīvoklī Krišjāņa Barona (tobrīd Suvorova) ielā 3 nomira latviešu tautasdziesmu apkopotājs, izdevējs, sistematizētājs un pētnieks, viens no plašāk pazīstamākajiem un godātākajiem 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma latviešu inteliģences pārstāvjiem Krišjānis Barons (1835–1923). “Dainu tēva” aiziešanu uztvēra kā simbolu, jo K. Barons bija pēdējais no 19. gadsimta beigu “jaunlatviešu” kustības pārstāvjiem. 11. marta vakarā nelaiķi no sēru mājas pārvietoja uz Doma baznīcu, kur atvadīšanās ilga līdz 14. martam, kad notika bēres.
Tiesa, ņemot vērā baznīcas ietilpību, tajā atvadīties ielaida ne katru, bet vien valdības vīrus, izmeklētas personas un nelielas delegācijas. Pie zārka pastāvīgi mainījās studentu un inteliģences aprindu godasardze. Edvarts Virza tā iespaidā sacerēja “Doma baznīcas balādi”, kas sākās ar rindām: “Simtgadējai katedrālei šinī naktī nenāk miegs:/ Guļ tur zārkā latvju Burtnieks, bezgalības ceļinieks.” Tiek atzīmēts, ka K. Barons bijis pirmais latvietis, kuru vācu draudze atļāva izvadīt no tai pagaidām vēl piederošās Doma baznīcas.
Izvadīšana no Doma, bēru gājiens un apbedīšana izvērtās par grandiozāko šāda veida pasākumu, kādu vien Rīga līdz tam bija pieredzējusi. Pavadītāju daudzumu bija grūti aplēst, un presē runāja par “neskaitāmām ļaužu masām”. Ļaudis sabrauca no visas Latvijas. Gājienā no baznīcas uz Lielajiem kapiem pa Brīvības, Elizabetes, Nikolaja (K. Valdemāra) un Miera ielu devās Valsts prezidents Jānis Čakste, valdības ministri, Saeimas deputāti, ārvalstu sūtņi, visdažādāko organizāciju pārstāvji, armijas vienības, studenti un skolēni. Godasardzē gar ielu malām visa ceļa garumā stāvēja karaskolas kadeti, skolēni un studenti.
Gājiena ceļā kaisīja ziedus. Kapus kolonnas sasniedza ap plkst. 16. K. Baronu guldīja līdzās laikabiedriem Krišjānim Valdemāram un Fricim Brīvzemniekam. Rīgas pilsētas vadība deva solījumu kopt K. Barona atdusas vietu, “kamēr Rīga pastāvēs”. Vainagu daudzums bijis tik liels, ka uz kopiņas nepietika vietas, un vainagus sakāra apkārtējos kokos. “Runas un dziesmas beidzās tikai vakara krēslā,” atzīmēja avīzes.
