1949. gada 4. novembrī. Karš “pretpadomju” radiopārraidēm 1
Pirms 70 gadiem Latvijas kompartijas Rīgas pilsētas komitejas birojs pieņēma lēmumu “Par neatliekamiem pasākumiem pretpadomju radioraidījumu slāpēšanā”, kas bija reakcija uz jau 19. aprīlī PSRS Ministru padomes pieņemto lēmumu “Par pretpadomju radioraidījumu slāpēšanu”.
Rīgas komunistu vadība konstatēja, ka ar esošajiem tehniskajiem līdzekļiem traucēt Rietumu raidīto īsviļņu radioraidījumu uztveršanu nespēj, jo nepieciešamas jaudīgas augstfrekvences iekārtas.
Tādu republikā tobrīd nebija. Tāpat tika atzīts, ka “netiek pienācīgi novērtēta politiskās cīņas ar pretpadomju radiopārraidēm nozīme”.
Steidzamā kārtā uz republikas budžeta rēķina, iesaistot veselu virkni vietējo ministriju, institūciju un uzņēmumu, tajā skaitā “Latvenergo” un VEF, ar PSRS Sakaru ministrijas un Latvijā izvietoto padomju okupācijas karaspēka daļu palīdzību pēc Maskavas atsūtītām shēmām 1950. gadā tika izgatavoti vajadzīgie pastiprinātāji, kurus sākotnēji novietoja Vecrīgā, ēkas Smilšu ielā 1/3 pagrabā.
Tā Latvijas iedzīvotāji, kas 50.–80. gados paslepen klausījās “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība”, “Amerikas Balsi” un citas “naidnieku radiobalsis”, uzzināja, ko nozīmē tā saucamā “zāģa” skaņas ēterā, kas gan ne vienmēr spēja pilnībā pārmākt diktora sacīto.
Turpmākajos gados traucējumu ģeneratoru jauda tika pastāvīgi palielināta un padomju karaspēka daļas teritorijā netālu no “Daugavas” sporta nama tapa īpašs VDK uzraudzīts “raidcentrs”. Visā PSRS darbojās ap 1600 šādu “centru”. Latvijā tas darbojās līdz 1988. gada rudenim.
