Kultūra
Literatūra

Somu rakstniece Evi Hietamies: Nemaz nebija domāts, ka stāsts būs jautrs, jo patiesībā tas ir šausmu stāsts – vīrietis palicis viens ar mazu bērnu0


Eve Hietamies: “Nemaz nebija domāts, ka stāsts būs jautrs, jo patiesībā tas ir šausmu stāsts – nabaga vīrietis palicis viens ar mazu bērnu.”
Eve Hietamies: “Nemaz nebija domāts, ka stāsts būs jautrs, jo patiesībā tas ir šausmu stāsts – nabaga vīrietis palicis viens ar mazu bērnu.”
Jouni Harala/OTAVA publicitātes foto

Gunta Apse, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Izdevniecībā “Latvijas Mediji” tikko kā iznācis somu rakstnieces EVES HIETAMIES romāns “Tētis diviem”. Tas ir turpinājums grāmatai “Tētis uz pilnu slodzi”, sirsnīgā un humorpilnā veidā risinot stāstu par vientuļo tēti Anti un viņa mazo dēlu Pāvo.

Publicitātes foto

Eve Hietamies ir Somijā labi atpazīstama rakstniece, žurnāliste un vairāku veiksmīgu televīzijas seriālu autore.

Viņa ir arī somu lasītāju iemīļotās rakstnieces Lailas Hirvisāri meita. Abi Latvijā izdotie rakstnieces darbi ir ekranizēti, turklāt pēc grāmatas “Tētis uz pilnu slodzi” motīviem uzņemtā filma “Man and a Baby” 2017. gadā Ņujorkas Starptautiskajā ziemeļvalstu kinofestivālā saņēmusi galveno apbalvojumu “Best Nordic Feature 2017”.

Eves Hietamies iemīļotās tēmas saistās ar ģimenes ikdienas dzīves atspoguļojumu nedaudz melnā humora mērcē, jo, kā viņa vēlāk teic intervijā: “Domāju, ka cilvēkiem patīk manas grāmatas tāpēc, ka kaut kas līdzīgs notiek arī viņu ģimenēs.”

Jūs esat populāra rakstniece Somijā ar 10 romāniem radošajā kontā. Pirmais no tiem iznāca jau 22 gadu vecumā un tika atzinīgi novērtēts. Kā sākāt rakstīt tik agri?

E. Hietamies: Mana mamma un tētis [Heiki Hietamies] arī ir rakstnieki. Man ir arī divas māsas, bet rakstu vienīgā – jau no septiņu gadu vecuma, kopš mamma man nopirka “Erika electric” rakstāmmašīnu.

Tā sāku rakstīt, nevienam par to nestāstot. Rakstīju daudzus gadus, bet mans izdevējs atkārtoja: “Tas ir šausmīgi, šausmīgi.” (Smejas.) Tā turpinājās piecus gadus, līdz izdevējs kādu dienu piezvanīja un teica: “Tagad ir labi, drukāsim.”

Ar rakstīšanu saistās vēl šāds stāsts. Jaunībā strādāju žurnālu izdevniecībā ar fotogrāfijām, un kādu dienu tās lielākā žurnāla galvenais redaktors teica: “Kāda velna pēc šī lēdija raksta grāmatas, bet strādā šādā darbā, viņai vajadzētu būt žurnālistei.” Es viņam piekritu un sāku strādāt par žurnālisti.

Par ko bija pirmais romāns?

Romāns bija diezgan muļķīgs, jo man bija tikai 16 gadu, kad sāku to rakstīt. Tas bija stāsts par meiteni, kuras brālis dodas prom no mājām. Mamma un tētis viņiem miruši, tāpēc meitene mācās pati tikt galā ar savu dzīvi. Un, protams, ir arī puisis, kurš īpaši neliekas ne zinis par savu draudzeni. (Smejas.)

Pirms desmit gadiem iznāca jūsu pirmā grāmata par vientuļo tēvu, kam jātiek galā ar jaunpiedzimušo dēlu. Romāns kļuva tik populārs, ka pēc tā motīviem tapusi arī filma. Kā radās ideja šim darbam?

Tajā laikā es vairs negribēju būt rakstniece. Jūs zināt, ka cilvēki internetā var būt ļoti nejauki, tāpēc pārtraucu rakstīt.

Tomēr pēc kāda laika atkal gribējās to darīt, tāpēc rakstīju slepeni, līdz mamma ieraudzīja datorekrānā, ka kaut kas top, un pastāstīja izdevējam. Bet ideja saistās ar šādu notikumu – kad man bija 41, piedzima mans vienīgais dēls Kristofers.

Pirms tam man bija desmit spontānie aborti, tāpēc viņš savā ziņā ir manas dzīves brīnums. Apkaimē, kur dzīvoju, bija jaunu māmiņu grupa, ar kuru tikos rotaļlaukumā.

Mēs nolēmām, ka bērniem noderētu muzikālas nodarbības, tāpēc sākām tās apmeklēt kopā. Reiz, kad sēdēju ar mazuli nodarbībā, atvērās durvis un ienāca vīrietis.

Sieva bija saslimusi, tāpēc meitiņu uz nodarbību bija atvedis viņš. Iedomājieties – mazuļi ar mammām sēž aplī, tiek dziedātas bērnu dziesmiņas. Šis vīrietis sēdēja man pretī.

Bēbīši, bērnu dziesmiņas – viņš bija šausmās, jo nekad nebija nokļuvis tādā situācijā, kas ir tik ļoti sievišķīga. Turklāt tūlīt pēc nodarbības, kas ilga 45 minūtes, visas mammas sāka savus mazuļus barot ar krūti.

Šis vīrietis paķēra meitiņu un burtiski izskrēja ārā. Un tā radās ideja par vīrieti, kas paliek viens ar mazuli un nokļūst viņam neierastā vidē, kur tiek runāts par dzemdībām, bērnu zīdīšanu un pamperiem.

Romānā es aprakstīju piedzīvoto ar savu dēlu. Mans vīrs ir anglis, kurš tolaik ļoti daudz ceļoja, tāpēc daudz laika pavadīju viena kopā ar mazuli.

Romāni ir uzrakstīti no vīrieša skatpunkta. Cik viegli vai grūti bija iejusties vīrieša ādā?

Kad izdomāju, ka rak­stīšu no vīrieša skatpunkta, biju šausmās. Bet tad padomāju, ka vīrietis zina tikpat, cik sieviete, kura iznāk no slimnīcas ar pirmo mazuli uz rokām.

Viss ir jāiemācās. Anti arī neko nezina par mazuļiem, bet viņš mācās. Man draugos ir vairāki vīrieši, kuriem vaicāju, ko jūs darītu tajā vai citā situācijā, un pierakstīju atbildes.

Kur meklētu pienu mazulim? Daži atbild – pirktu parasto pienu. (Smejas.)

Tātad vīrieši jums ir palīdzējuši rakstīšanā?

Jā, es rakstot daudz nočiepju no citiem. (Smejas.) Piemēram, otrajā romānā kolēģi Anti redakcijā no rīta sēž pie galda un daudz ko pārrunā. Es šīs sarunas esmu nošpikojusi no mana žurnāla darbinieku sarunām.

Anti veido līdzīgus rakstus, intervijas, kādas es esmu rakstījusi. Es aizņemos ļoti daudz – teikumus, ko cilvēki man teikuši, stāstus, ko viņi stāstījuši. Protams, palūdzot atļauju par to rakstīt.

Savos romānos aprakstāt ģimenes ikdienas dzīvi, kopā dzīvošanas priekus un bēdas. Kāpēc vēlaties par to runāt ar lasītājiem?

Viss, kas notiek ar bērniem, ir tik līdzīgi ikvienā ģimenē, var teikt globāli – pēc darba esam noguruši, ejam pēc bērna uz bērnudārzu, gatavojam ēst, skatāmies bērnu televīzijas pārraides utt.

Domāju, ka cilvēkiem patīk manas grāmatas tāpēc, ka kaut kas līdzīgs notiek arī viņu ģimenēs. Protams, valstis un kultūras atšķiras, bet esmu pārliecināta, ka arī jūsu dzīvē ir bijusi situācija, kad jūsu mazais dēls vai meita uzrīko traci veikalā par to, ka neesat nopircis saldumus.

Kā radās ideja otrajai grāmatai?

Reiz devos uz vasaras māju un mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēdēja mans piecgadīgais dēls Kristofers un viņa piecas dienas vecākā draudzene Kertu [grāmatā Tertu].

Ceļā vajadzēja pavadīt aptuveni divas stundas, un visu šo laiku mazā meitene mierīgi sēdēja un lasīja žurnālu par Pelnrušķīti. Tajā pašā laikā dēls mani pamatīgi nogurdināja ar savu skaļo ņemšanos.

Sāku domāt par to, kāpēc zēni un meitenes ir tik dažādi, piemēram, puiši nomet savas drēbes, kur pagadās, bet meitenes saliek kurpītes, zeķītes un citas lietiņas savās vietās.

Un tad man ienāca prātā ideja – kas notiktu, ja tāda meitene ievāktos Anti mājās?

Jums ir lieliska humora izjūta. No kurienes tā nāk?

Nē, patiesībā, nemaz neesmu tik jautra. (Smejas.) Esmu nopietna un kautrīga. Mūsu ģimene nāk no Austrumsomijas, kur cilvēki ir ļoti runātīgi. Nemaz nebija domāts, ka stāsts būs jautrs, jo patiesībā tas ir šausmu stāsts – nabaga vīrietis palicis viens ar mazu bērnu.

Necentos apzināti rakstīt, lai būtu jautri, bet lietas, kas notiek ar vecākiem, mēdz būt smieklīgas.

Īstajā dzīvē smiekli un asaras iet roku rokā – ikvienā dramatiskā situācijā var būt kāda kripatiņa joka. Līdzīgi ir arī ar bērniem – var notikt kaut kas slikts, bet tajā pašā laikā smieklīgs.

Esmu rakstniece un varbūt nedaudz paspilgtinu šīs situācijas, līdz ar to dažas lietas ir mazliet pārspīlētas, kas rada jautrību. Pāvo ir mazs puika, kas dara visvisādas lietas. Arī mans dēls piecu gadu vecumā spēlēja dušā hokeju un darīja visādas blēņas.

Cik gadu jūsu dēlam Kristoferam ir tagad?

Viņam šobrīd ir 14 gadu, un ir visādi tīņu gājieni, bet visumā viņš ir brīnišķīgs puisis. Domāju, ka rakstīšu arī grāmatu par Anti un viņa dēlu tīņu vecumā, jo tas ir tik interesants vecums.

Galvenais varonis Anti ir žurnālists, tāpat kā jūs. Kādā žurnālā strādājat un par ko rakstāt?

Izdevums, kurā strādāju jau ļoti daudzus gadus, ir vislielākais nedēļas žurnāls Somijā [žurnāls “Apu”]. Rakstām par visu – intervējam, veidojam reportāžas par politiku, dabu, pasauli, ārstiem utt.

Šo gadu laikā esmu izbaudījusi visu iespējamo – mācījusies braukt ar tanku, lidojusi ar militāro lidmašīnu, bijusi pilotu sagatavošanas nometnē utt. Bet tagad, piemēram, rakstu par palīdzības fondiem nabadzīgām ģimenēm, kuras šajā Covid-19 krīzes laikā izjūt milzīgas grūtības.

Es nevaru nepajautāt arī par jūsu mammu – slaveno somu rakstnieci Lailu Hirvisāri. Kā viņa ietekmējusi jūsu daiļradi?

Mamma savā dzīvē uzrakstījusi 44 grāmatas un pārdevusi miljoniem to eksemplāru.

Viņa ir rakstniece numur viens Somijā, bet mēs nekad nerunājam par rakstīšanu.

Tikai vienreiz pirms daudziem gadiem, kad teicu, ka esmu ļoti nogurusi, viņa atbildēja: “Labi, bet neviens nenāks un nedarīs to tavā vietā. Ja vēlies rakstīt grāmatu, tad dari to.”

Faktiski, tas ir vienīgais padoms, ko viņa man devusi. Bet vispār esam strādājušas arī kopā – sarakstījušas divu televīzijas seriālu sižetus un pat operas libretu par Mannerheimu [leģendārs Somijas virsnieks un politiķis] Somijas operai. Līdzīgi ir ar tēvu. Viņš dažkārt jautā par rakstīšanu, bet ne pārāk bieži. Mums mājās nav rakstnieku klubiņa vai literatūras vakaru. (Smejas.)

Kādi ir jūsu nākotnes plāni. Vai taps vēl kāda grāmata par Anti un Pāvo?

Pirms trim gadiem es nokritu no jumta un salauzu muguru. Kopš tā laika rakstīt ir diezgan grūti.

Saistītie raksti

Man ir viena grāmata datorā, bet tā gan nav par Anti. Tā būs jautra grāmata, bet, kad to pabeigšu, ceru uzrakstīt vēl vienu – par Anti.

Es gribētu noskaidrot, kas notiks, ja viņš apprecēsies ar sievieti, kuru mīl. Tas man ir ļoti svarīgi, jo ļoti mīlu šo varoni.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
“Latvijas Koncerti” aicina uz Senās mūzikas festivālu
3 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Piepildījušās kultūras cilvēku izskanējušās bažas. Radošo personu atbalsta mērķprogramma – izgāzusies?
3 dienas
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs
3 dienas

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 11 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
14 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
16 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 2
16 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Korupcija vai nekompetence? Štelmahers atklāj patiesību par daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu 1
Intervija 12 stundas