Darbs esot no rīta līdz vakaram. Kā bijušais rīdzinieks kļuva par šujmašīnu meistaru, kas pats brauc pie klientiem 17
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Trīsdesmit sešus gadus vecais Gvido Dekslings ir šujmašīnu meistars. Viņu atradu, ieklikšķinot interneta meklētajā atslēgas vārdus “šujmašīnu meistars”. Bija pienācis laiks atdzīvināt vairākus gadu desmitus dīkā stāvējušo vecmāmiņas šujmašīnu “Singer”. Remonts nebija smags: izrādījās, tikai jānomaina salūzusī adata un sapuvusī ādas siksna. Gvido izrādījās ne tikai lielisks meistars, bet arī interesants sarunas biedrs.
Profesionāls šujmašīnu meistars – individuālais komersants kopš 2014. gada, kad uzrakstījis atlūgumu ostā, kur strādājis par stividoru (pirms tam bijis krāvējs, fotogrāfs). Kopš tā laika ar šo nodarbi uztur ģimeni. Sācies viss nejauši. Draugs iedevis salabot savas draudzenes šujmašīnu, sak, tu jau no tehnikas šo to sajēdz. Tā bijusi elektriskā šujmašīna.
Izjaucis un trīs dienas pētījis, lai saprastu, pēc kādiem principiem šujmašīnas strādā.
Sākumā licies sarežģīti, tagad tā vairs neliekas, parasti, jau pa telefonu ar klientu runājot, uzreiz saprotot, kas par vainu. Pēc tam draugs atnesis savas mātes šujmašīnu. Tālāk sācis strādāt mutvārdu mārketings, bet tagad jau esot sasniegts līmenis, ka sludinājumus reklāmas portālos var nelikt. Strādā atsauksmes un sociālie tīkli. Darbs esot no rīta līdz vakaram, spējot tik braukt. Bet atgriezīsimies pie sākumiem.
Audzis Cēsīs un Rīgā, līdz pirms nedaudz gadiem sapratis, ka Rīga smird un ir par skaļu.
Un rīdziniekā pamodās latvietis?
Lauķis. Ar sievu sākām taupīgi dzīvot un krāt naudu. Tieši pirms kovida nopirkām lauku mājās Lielaucē – viensētu ar pusotru hektāru zemes. Atjaunojām, pielāgojam dzīvošanai. Sieva pagaidām ar bērnu pa māju. Esam iesācēji. Pagaidām audzējam dārzeņus, ir āzis, gailis, trusis, desmit vistas, divi suņi un divi kaķi.
Bija vēl viens trusis, bet viņš izdomāja dzīvot mežā – šad tad atnāca mājās, bet pēdējā laikā nav redzēts. Bet naudu ģimenei pelnu kā šujmašīnu meistars. Pagaidām patīk un nav apnicis. Esmu mācījies par galdnieku, bet citiem mēbeles taisīt nepatīk – tikai sev.
Tiešām ar vecu šujmašīnu remontu vien pietiek iztikai?
“Šujmašīnas” ir tāds šaurs jēdziens. Ir arī citas mašīnas, kas strādā ar diegu, piemēram, overloki, plakanšuves. Un kāpēc obligāti “vecas”?
Es remontēju arī padomju laika un modernas mašīnas, arī tādas, kas ir programmējamas, ar lāzervadību, visas, kurām ir kaut kāda darīšana ar diegu.
Tiesa, atbildu tikai par mehāniku – elektroniku un pneimatiku remontē citi. Esmu mācījies neklātienes kursos Zviedrijā, Vācijā. Starp citu, ir šujmašīnas, kas šuj ar auklu zvejnieku tīklus, bet tādas gan gadās reti.
Skaidrs. Tātad stāsts nav tikai par vecmāmiņu un vecvecmāmiņu zingeriem.
Protams. Cilvēki jau šuj arī ar tagad lielveikalā nopērkamām šujmašīnām. Apkalpoju arī daudzus uzņēmumus. Tāpēc apgalvojums, ka šūšanas nozare Latvijā nepastāv, ir mīts. Arī privātie daudz šuj. Protams, kādi pāris arī tādi kā jūs pa mēnesi uzrodas, kuri, sentimenta vadīti, nolemj atjaunot senču šujmašīnu.
Cik tad jums līdzīgo meistaru Latvijā ir?
Rīgā zinu piecus, pa vienam Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī. Es viņiem esmu ļaunais, kas kropļo tirgu.
?!
Tāpēc ka varbūt esmu nedaudz lētāks, bet galvenais – braucu pie klientiem pa visu Latviju, man nav jāuztur darbnīca un darbinieki. M
an draudēts ar Konkurences padomi, Patērētāju tiesību aizsardzības centru, bet nekur vēl neesmu saukts.
Tad vēl par mani izplatīja baumas, ka slikti remontēju. Sākumā par to pārdzīvoju, bet tagad to uztveru normāli, jo zinu, ko un kā daru, strādāju likumīgi, klienti ir apmierināti un par mani ir laba reklāma.
Iedomājieties, ka kādai vecmāmiņai no dziļiem laukiem uz pilsētu jāved šujmašīna, un ja vēl tā ir kājminama uz čuguna kājām… Tur var ceļā vien otrtik samaksāt, un vēl laika patēriņš! Bet es piebraucu klāt. Savu maršrutu rūpīgi plānoju, izmantojot navigāciju.
Par parastām šujmašīnām mana takse visu laiku bija 20 eiro par apkopi, 25 – par remontu. Tagad gan pieliku klāt piecus eiro, jo degviela palika dārgāka. Citi meistari samaksu prasa pēc darba apjoma, es – par vizīti: vai tikai adatā diegs jāiever, vai pusdienu jāremontē, viss viens. Tā man un klientiem ērtāk.
Vecajām pirmskara šujmašīnām rezerves daļas ražo?
Cik zinu, ne. Bet tām ir tik izcila mehānika, ka vēl vairākas cilvēku paaudzes izturēs. Vienīgi ādas siksnas jāmaina – tās laikam Ķīnā izgatavo.
Ja vajadzēs, ķīnieši ražos arī seno mehāniku. Kāda ir mūslaiku šujmašīnu kvalitāte?
Daudz sliktāka, arī tiem pašiem zingeriem un huskvarnai, kas bija populārākās mūsu senčiem un arī tagad ir topā. Piemēram, agrākajās ir izcila metāla zobrati, tagad pa starpu parādās arī kāds plastmasas zobrats. Lētais gals, ko var nopirkt lielveikalos mazāk par simts eiro vai padomju laikā ražotās, ir vēl neizturīgākas. Visi cenšas ietaupīt uz detaļām, materiāliem.
Cik saprotu, tagad ražo tikai elektriskās šujmašīnas?
Jā, bet var arī kājminamai pieslēgt elektrisko motoru un apgaismojumu. Vienu tādu uztaisīju klientam, kurš gribēja saglabāt vēsturi un moderni strādāt. Romantiķi jau nekur nav zuduši.
Viena meitene ar savu “BMW X6” iebrauca grāvi un tur izsita lukturi pret… šujmašīnu, kuru tur kāds bija izmetis.
Meitene nolēma šujmašīnu atjaunot. Vajadzēja atdubļot, notīrīt rūsu, bet savedu kārtībā. Pie manis vairākas šujmašīnas dažādos ceļos nonākušas. Vienu samainīju pret kazu savam āzim – šujmašīna jau pie saimnieces, tagad gaidu kaziņu. Esot procesā.
Jautājums, kas noteikti interesētu daudzus: cik tagad maksā kājminamās vai vienkārši ar roku darbināmās senās šujmašīnas?
Tās, kuras ražoja sērijveidā un lielos apjomos, – līdz 100 eiro. Tāda ir arī jūsējā. Bet ir arī ekskluzīvas. Man kaimiņš uzdāvināja lieliski saglabājušos “Singer”, nezinot, cik tā vērta. Sāku skatīties: tas saražots 50 eksemplāros kādas rūpnīcas darbiniekiem.
Kolekcionāri no Skandināvijas man uzreiz piedāvāja 1800 eiro.
Nepārdevu. Jebkurai “Singer” šujmašīnai ir savs numurs, un internetā var sameklēt, kad tā izgatavota un kas par modeli (manējā ir 12. modelis un ražota 1874. gadā. – A. D.).
