“Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs.” Saruna ar Liepājas teātra aktrisi Madaru Kalnu 3
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 4. decembrī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Dž. Dž. Džilindžera veidotais iestudējums “Jaunā līgava”, kas tapis pēc Alesandro Bariko romāna ar tādu pašu nosaukumu.
Galvenā, jaunās līgavas, loma izrādē uzticēta Liepājas teātra jaunā aktieru kursa aktrisei MADARAI KALNAI. Viņai šī ir pirmā galvenā loma un pirmā sezona pēc studijām, esot pilntiesīgai Liepājas teātra aktrisei.
Lai gan Liepājas teātra jaunā aktieru kursa deviņi studenti teātrī oficiāli uzņemti tikai šajā sezonā, pieredzi uz skatuves dēļiem Madara Kalna kaldinājusi jau studējot.
Viņa spēlējusi vairākās Liepājas teātra izrādēs – Kārļa Lāča un Regnāra Vaivara “Purva bridējs ugunī” un Viestura Meikšāna iestudētajā “Dēmonā”, arī Paolo Dženovēzes “Pilnīgi svešinieki” Rolanda Atkočūna režijā, bet kopā ar kursabiedriem veidoti studiju diplomdarbi.
Madara Kalna aizstājusi arī aktrisi Lauru Jērumu Viestura Meikšāna iestudētajā izrādē “Bernardas Albas nams” – vēl ar uzvārdu Kršiveca. “Kalna” ir mans skatuves vārds – gribēju atvieglot dzīvi sev un citiem,” pasmaida jaunā aktrise. Savukārt nesen, 21. novembrī, pirmizrādi piedzīvoja Valtera Sīļa iestudētā izrāde “Biogrāfija. Spēle”, kurā Madarai Kalnai ir vairākas spilgtas lomas.
Latviski vairākas reizes tulkotā itāliešu rakstnieka Alesandro Bariko (1958) romāns “Jaunā līgava” sarakstīts 2015., bet latviešu valodā izdots 2019. gadā. Stāsta centrālais notikums ir Līgavas ierašanās, lai pildītu sen dotu solījumu – apprecēt Dēlu. Ģimene, kuras muižā jaunā Līgava ieradusies, nav informēta par to, kad Dēls atgriezīsies. Atliek tikai gaidīt, laiku pavadot šajā savdabīgajā namā, kurā valda sava kārtība un noteikumi.
– Madara, vispirms gribu pajautāt, kas tevi, siguldieti, pirms četriem gadiem atveda līdz teātra studijām Liepājas teātra aktieru kursā?
M. Kalna: – Esmu dzimusi, augusi un mācījusies Siguldā līdz desmitajai klasei, tad pāris gadu mācījos vidusskolā Rīgā. Bija pilsētas vilinājums, gribēju redzēt teātri, kaut kādā veidā būt tam tuvumā.
Gribēju stāties aktieros, bet sanāca, ka aktieru kursu tajā gadā uzņēma Liepājā. Bija sajūta – tur, kur man ļaus mācīties par aktrisi, tur es iešu, vienalga, kur tas būtu.
Pāris dienās sakravāju mantas un pārcēlos uz Liepāju. Tagad redzu, ka tas bija īsts jaunības maksimālisms. Pēc pāris mēnešiem gan sapratu, ka esmu šeit un vismaz četrus gadus nav atpakaļceļa. Bet es nenožēloju nevienu mirkli.
– No kurienes tevī šis teātra vilinājums? Esi viena no Ārijas Stūrnieces Siguldā skolotajiem jauniešiem?
– Ārija pilnīgi noteikti ir viena no manām skolotājām, tā bija viena no spēcīgākajām skolām, kas man bijusi. Tomēr manī vienmēr bijis teātra vilinājums, jo aktieros studēja arī mana mamma. Viņa gan nestrādāja teātrī, bet bērnībā tik daudz dzirdēju teātra, studiju stāstus, tāpat daudz gājām uz teātri.
Skatuves sajūta man izveidojās, skolas laikā dejojot tautas deju ansamblī “Zelta sietiņš”, tāpēc varu teikt, ka arī Baiba Šteina un Dace Adviljone ir manas skolotājas. Tieši tur ielikti pamati skatuves kultūrai un cieņai pret to, ko dari. Man pašai šķiet, vienmēr esmu bijusi uz skatuves, un zinājusi, ka tas ir tas, ko gribu.
Apzināti vai neapzināti vienmēr esmu gribējusi būt tuvāk teātrim. Rīgā nokļuvu teātra studijā “Skatuve” pie Annas Eižvertiņas, paralēli strādāju kā brīvprātīgā “Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātrī.
– Ko teātrī dara brīvprātīgais?
– Visu – no uzkopšanas darbiem līdz rekvizītu sakārtošanai un skatītāju vietu ierādīšanai. Tāds mazais rūķītis, kurš palīdz teātrim sagatavoties izrādei. Tā ir iespēja būt ļoti tuvu teātra procesam, skatīties izrādes. Patiesībā varu ieteikt jauniešiem, kurus interesē teātris, iet palīgā neatkarīgajos teātros, jo tā iepazīsties ar māksliniekiem, ar teātri.
Tikko Liepājas teātrī nospēlējām pirmizrādi iestudējumam “Biogrāfija. Spēle” pie Valtera Sīļa, un atcerējos, kā kādreiz ar sajūsmu skatījos Valtera izrādes “Dirty Deal Teatro”. Viņa izrādi “Andrievs Niedra” noskatījos trīsreiz. Tagad priecājos spēlēt pie viņa.
– Ir sajūta, ka sapnis piepildās?
– Gandrīz katru dienu! Arvien neeju uz teātri kā uz darbu, bet – kā uz teātri! Joprojām esmu ļoti laimīga, ka man vispār ir tāda iespēja.
– Teātrī kā kurss ienācāt ar trim diplomdarbiem – Alekseja Arbuzova “Cietsirdīgās spēles” Dmitrija Petrenko režijā un Ferdinanda Bruknera “Diagnoze – jaunība” Māras Ķimeles režijā, kā arī izrādi – pastaigu “Upe” horeogrāfes Kristīnes Brīniņas režijā. Sākumā – bez skatītājiem. Tas atstājis iespaidu uz ceļa sākumu?
– Sākumā bija skumīgi – savāda pieredze. Tu tik ilgi esi to gaidījis, beidzot izrādes ir tapušas, bet skatītāju – nav. No otras puses, tas kaut kādā ziņā ir veselīgi, ka mēs netikām uzreiz pie lielajām pirmizrādēm un pilnajām zālē. Mūsu ceļš ir ieskrējies pamazām. Bet, protams, līdzko parādās skatītāji, pēkšņi saproti, kādēļ visi runā par lielo mijiedarbību un enerģijas apmaiņu. Tas ir galvenais – skatītāji.
– “Upe” no visām esot tev tuvākā…
– Izrādē vedam cilvēkus pastaigā pa pilsētu un atsevišķās pieturās pastāstām kādu liepājnieka stāstu, kas bieži tiek spēlēts tā dēvētajās side specific places jeb tieši tajās vietās, kas raksturīgas šim cilvēkam.
Es spēlēju Liepājā dzīvojošu dāmu, sētnieci Dainīti. Viņa man uzticēja savu stāstu – par saviem darbiem, attiecībām. Savu lomu veidoju līdzīgi kā “Latviešu stāstos” – pēc verbatim metodes, kad tu iemiesojies cilvēkā. Vienīgi mums tas notiek pastaigā.
Tā kā Kristīne ir ne tikai režisore, bet pamatā horeogrāfe, tad daudz izstāstām caur kustību un ķermeņa valodu, mazāk tekstu. Tā ir tik sirsnīga un mīļa izrāde. Ir prieks šajā pastaigā satikt cilvēkus, burtiski ieskatīties viņiem acīs, runāt ar viņiem un dalīties ar patiesiem cilvēku stāstiem. Izrāde prasa ļoti daudz enerģijas, bet arī guvums pēc tās ir ļoti liels.
– Man šķita, ka tieši Māras Ķimeles un jūsu kursa izrāde “Diagnoze – jaunība” varētu būt arī jūsu, jaunā kursa, jaunu cilvēku dzīves izjūta?
– Vairāk nē, nekā jā. Diezgan daudz no mums pašiem drīzāk ir “Cietsirdīgajās spēlēs”, ko veidojām kopā ar mūsu kursa aktiermeistarības pasniedzēju un meistaru Dmitriju Petrenko. Bija liels prieks, kad varējām būt klāt “Spēlmaņu nakts” ceremonijā, kurā viņš saņēma balvu.
Likās, arī mēs kaut kādā ziņā esam daļa no tās. Izrādē “Diagnoze – jaunība” nemeklējām šajās lomās sevi, mēģinājām kaut ko saprast par citiem cilvēkiem. Māra Ķimele ir izcila teātra mākslas pedagoģe. Viņa mācīja ne tikai to, kā būt uz skatuves, kā domāt par lomu un stāstu, bet arī – kā nebaidīties “ņemt laukumu uz sevi” un “nelīst stūros” – stāvēt vidū stabili un droši.
Runāt un domāt droši. Mēs vēl brīžiem esam sabijušies – mums ir mācīts, ka jābūt pazemīgiem teātra priekšā, bet Māra mūs visus mazliet parāva vaļā. Nedrīkst baidīties, jo neviens cits tavā vietā nenospēlēs.
– Īpaši jau galveno lomu! Jaunā līgava – kas ir tava varone un kādā stāstā viņa darbojas? Mēs zinām par jaunu meiteni, kura nonāk kādā mājā, kurā viņa ir kādam Viņam nolemta, bet šis Viņš kavējas…
– Man liekas, šis Bariko romāns ir ļoti skaista pasaka pieaugušajiem. Seksuālu fantāziju, skumju un ilgu savienojums. Netipisks. Man šķiet, viņa tiešām gaida savu lielo mīlestību – īsto, vienīgo, bet šajā gaidīšanas procesā viņa kaut kā “sabojājas”.
Viņa pieaug, uzzied, apzinās savu seksualitāti, bet mīlestības nav, un tas viņu samaitā. Tas viss norit dīvainā mājā, starp dīvainiem cilvēkiem ar dīvainām tieksmēm.
Šie apstākļi visu stāstu padara spilgtu, dīvainu un arī jautru. Šis nav tāds reālpsiholoģisks meitenes samaitāšanās stāsts, bet ļoti krāsains notikumu virpulis, kas sakāpināti vijas caur fantāziju, fantastiku un erotiku.
– Ko tev pašai nozīmē šī loma?
– Loma ir arī mans pieaugšanas un sevis apzināšanās stāsts. Laikam tas ir, ko sauc par rūdījumu – ienāc teātrī, un tad, lūdzu, tev! Ienākt jaunam cilvēkam tādā izrādē, daudzus kolēģus pat vēl nepazīstot, turklāt šāda rakstura izrādē…
Šī ir ļoti intīma luga. Saspēle ir burtiski fiziska. Neizlikšos, bija jākāpj sev pāri. Bet nu jau nevaru sagaidīt pirmizrādi, kad tiksim viens otram klāt. (Smejas.)
– Vai zini, kādēļ režisors Dž. Dž. Džilindžers aicināja spēlēt tieši tevi?
– Teātra direktors Herberts Laukšteins mani vienkārši nostādīja fakta priekšā, un es teicu – labi! Tā arī nesapratu, kāpēc tieši es. Un es arī varbūt nemaz negribu zināt. Biju nobijusies – tā ir liela izrāde, liela loma un liela atbildība. Reizē biju pagodināta un pārsteigta.
Džilindžeru iepazinu tikai mēģinājumos. Biju redzējusi viņa izrādes – Liepājā “Hananu” un “Raganu”. Džilindžers ir ļoti asprātīgs, pilns dažādu stāstu, gudrs režisors.
Tomēr es arī jūtu, ka esam dažādu paaudžu cilvēki, un ir lietas, kurās mūsu uzskati atšķiras. Pieļauju, ka es dzīvoju daudz politkorektākā pasaulē. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ darbs šajā izrādē man nav viegls.
– Starp pieredzējušiem kolēģiem “Jaunajā līgavā” esi vienīgā “jauniņā”.
– Izrādi iestudējām jau pirms gada, kad vēl biju studiju procesā. Gatavot galveno lomu kā studentam tik sarežģītā darbā kopā ar pieredzējušiem kolēģiem – tas nav viegli. Man šķiet, tā ir mana līdz šim grūtākā pieredze teātrī. Tomēr jutos ļoti atbalstīta un pieņemta gan teātrī, gan no kolēģu puses.
Domāju, ka visi pieredzējušie kolēģi zina, kā tas ir, kad esi tikko ienācis, jauns un vēl nesaproti, kā daudzas lietas notiek. Daudz mijiedarbības ir ar Inesi Kučinsku, esam satuvinājušies ar Kasparu Godu. Varu teikt, ka Liepājas teātrī jūtos ļoti labi, un kolēģi mani atbalsta un pieņem vairāk, nekā es būtu jebkad cerējusi.
– Nepietrūkst galvaspilsētas un Siguldas kalnu Liepājas vējos?
– Neticēju, ka tā būs, bet uz galvaspilsētu velk arvien mazāk. Varbūt mazliet pietrūkst Rīgas kultūras dzīves, sociālās dzīves, bet, jāatzīst, ka arī Liepājā ir daudz iespēju šajā sakarā, tās tikai jāizmanto. Ja dzīvo trīs minūšu gājienā no lielas koncertzāles un teātra, tev nemaz nav izvēles.
Liepājā esmu nonākusi pie pieaugušo cilvēku apziņas, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs.
Cilvēki te ne velti ir izturīgi, jo vējš ir ļoti spēcīgs. Ir jāturas pretī – nevari ļauties vājumam. Tomēr man šķiet, ka mūs nevar iedalīt kurzemniekos un vidzemniekos, mēs visi esam latvieši.
Siguldā man vairs nav māju, mamma dzīvo Līgatnē. Tur arī ir ļoti skaisti – cik vien bieži iespējams, izmantoju iespēju nomainīt līdzenumu un jūras piekrasti pret Gauju un meža takām kalnos.
