Profesors: “Krievijai ekonomika ir politisks instruments – gatavi sev degunu nogriezt, lai tikai uzspiestu savu politiku” 16
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ekonomiskās krīzes Latvijas vēsturē ir bijušas un būs, bet vai no tām mācāmies? “Jā, nu varētu domāt, ka vajadzētu mācīties, taču mēs jau nekad nemācāmies no vēstures,” teic Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesors VIESTURS PAULS KARNUPS.
Tomēr starp tām krīzēm, ar kurām Latvijai nācās saskarties 20. gadsimtā, un mūsdienām ir ļoti būtiska atšķirība, kas situācijas padara pat lāgā nesalīdzināmas. “Atšķirība no 1939. gada, kad mums pēkšņi nebija vairs kur ņemt ogles un naftu, ir tā, ka tad mums nebija neviena drauga.
Šobrīd, ja visi striķi trūks, mums tomēr ir kur vērsties. Esam integrējušies Eiropā. Man ir daudz pretenziju pret partiju “Latvijas ceļš”, bet tas, ka viņi visu laiku turējās pie līnijas – NATO, ES, Šengena, eiro – bija pareizi. Tagad tas ir mūsu pamats,” spriež ekonomikas vēsturnieks.
Cik nopietnas šķiet pašreizējās ekonomiskās grūtības vēsturiskā salīdzinājumā ar 20. gadsimta lielajiem ekonomiskajiem satricinājumiem – 1929. gada Pasaules ekonomisko krīzi, vai 1939./40. gada ziemu, kad Latvijas rūpniecība bija tuvu sabrukumam? Tur var rast kādas līdzības?
V. P. Karnups: Protams, patlaban var runāt par ekonomisko krīzi, jo ir augsta inflācija, jūt kovida un Ukrainas kara sekas. Bet, ja raugās vēsturiski, tur ir milzīga atšķirība starp Latvijas saimniecību laikā starp diviem pasaules kariem un Latviju šodien. Tas ir kā teikt, ka apelsīni un banāni abi ir augļi. Latvijai bija ļoti dziļa krīze arī tūlīt pēc 1918.–1920. gada Neatkarības kara. Ļoti augsta inflācija; problēmas ar valūtu. Tas ir diezgan interesanti, ka mēs praktiski to pašu procesu atkārtojām pagājušā gadsimta 90. gados. Piemēram, ieviesām Latvijas rubļus, lai izkonkurētu citu valstu valūtas. Toreiz inflācijas augšanu veicināja arī spekulanti. Es negribētu saukt mūsdienu lielveikalu ķēdes par spekulantiem, bet tie milzīgie preču uzcenojumi, kas tagad veikalos… Nu, kaut kas tur ir.
Bet atcerēsimies, ka 1920. gadā neviena valsts, izņemot Padomju Krieviju, ar kuru noslēdza miera līgumu “uz mūžīgiem laikiem”, mūs neatzina. Tomēr toreiz mums bija pareizie vīri pareizās vietās. Varētu teikt, gandrīz tāpat kā 2008. gadā, kad bija pasaules finanšu krīze, un, domāju, arī pie šīs krīzes. 20. gadsimta 20. gadu sākumā un 90. gados inflāciju “nosita” lata ieviešana un tas, ka Latviju atzina starptautiski, kas nostabilizēja ekonomiku, veicināja ražošanu un preču ienākšanu. 1925. gadā Latvijas ekonomika bija atkal apmēram tajā pašā līmenī kā pirms Pirmā pasaules kara – vienīgais, kas vairs nebija kā toreiz, bija rūpniecība. Mēs bijām lauksaimnieciska valsts, kura lēnām atkal sāk attīstīt rūpniecību.
Nelaime bija tā, ka pirms Pirmā pasaules kara Rīgā visa rūpniecība lielākoties bija smagā, kad izejvielas ieveda no Iekškrievijas un arī gatavie produkti devās turp. Gandrīz tāpat kā vēlāk padomju sistēmā. Man pat ir aizdomas, ka viņi pēc 1945. gada izvilka vecos cara laika plānus, lai atkārtotu ar Latviju atkal to pašu – smagā rūpniecība, milzīgs strādnieku skaits un viss pārējais. Pirmskara Latvijas saimnieciskais pamats bija lauksaimniecības produkcijas un koksnes eksports. Lielo vilni Latvijas eksports uzsita 1929. gadā, bet tad sākās pasaules ekonomiskā krīze. Mūs tā neskāra uzreiz, jo 1927. gada tirdzniecības līgums ar PSRS atbīdīja krīzi uz 1930. gada beigām, kad Maskava pateica, ka līgumu nepagarinās. Tā kā PSRS no Latvijas bija gribējusi galvenokārt tikai rūpniecības preces, bija uzbūvētas jaunas fabrikas. Un, kad krievi pateica, ka vairs neko neņems, fabrikas vajadzēja slēgt, atlaist strādniekus.
Toreiz bija naivas cerības, ka PSRS pasūtījumi palīdzēs Latvijas rūpniecību atgriezt teju 1913. gadā.
Mēs taču visu laiku to esam kladzinājuši! Ka esam tas “tilts” uz milzīgo Krievijas tirgu. 90. gados atkal kladzinājām par “tiltu”. Igauņi, lietuvieši, somi arī darīja to pašu – “tikai caur mums!”. Ceru, tagad tas “tilta” etaps beidzot ir noiets.
PSRS apzināti spēlējās ar tirdzniecības līgumiem, lai ietekmētu Latvijas politiku. Līdzīgi 90. gados un arī vēl 21. gadsimta sākumā. Un Latvijā allaž atradās uzņēmēji, kas vēstures mācības vērā neņēma un vienmēr iekrita. Pat šajās Saeimas vēlēšanās daži sludināja, ka atjaunošot ekonomiskos sakarus ar Krieviju. Atkal!
Krievijai ekonomika vienmēr ir bijusi politisks instruments. Viņi gatavi sev degunu nogriezt, lai tikai uzspiestu savu politiku. Tomēr 1998. gada Krievijas ekonomiskā krīze, kad sabruka rublis, mums kaut ko iemācīja. Vismaz tiem, kas spēja saskatīt. “Laima” līdz tam 70% eksporta sūtīja uz Krieviju, pat fabriku Sanktpēterburgā uzcēla. Bet pēc krīzes rūpniekiem tomēr bija jāsāk skatīties, kā iekļūt Rietumu tirgū. Rietumu tirgus nav viegls, milzīga konkurence. Tirgus ekonomikā neviens nevienu ar atplestām rokām negaida. Tur vajag ielauzties. Un Latvijas rūpnieki ielauzās.
Ja skatās pēc 1998. gada krīzes, tad eksporta proporcija apgriezās otrādi – ap 10% uz Krieviju, pārējais uz Rietumiem un citur. Nu, daži ko iemācījās, daži ne un turējās pie vecā. Teiksim, šprotu ražotājiem ielauzties Rietumos bija par grūtu. Žēl, jo pirmskara Latvijā šprotes eksportēja pa visu pasauli, pat Austrāliju, Indiju, Ķīnu. Un tad šprotu ražotājiem nāca 2008. gada krīze, tad 2014. gads, sankcijas, un viņi sāka bļaut, ka tūlīt bankrotēs. Tomēr viņi to visu pārdzīvoja un tagad atkal bļauj. Un tādi pirms vēlēšanām atrod tādus, kas saka, ka “mūsu liktenis ir austrumos”, ka pie sankciju ieviešanas, pie krīzes vainīga valdība. Bet es domāju, vēlēšanas parāda, ka mūsu tauta tīri labi zina, ka ar bļaušanu nekur cauri netiksim, un grib, lai ekonomiku vadītu ar normālu roku.
Atcerieties, 1995. gadā bija tāds zemkopības ministrs Alberts Kauls? Visi teica: nu tagad būs! Bet viņš jau nebija afišējis, ka laikā, kad viņš vadīja Ādažu paraugkolhozu, PSRS tur gāza iekšā milzīgu naudu, jo tā bija paraugsaimniecība, kur veda ārzemniekus, lai tie redzētu, cik komunisms foršs, kamēr vairākums pārējo kolhozu knapi dzīvoja. Un izrādījās, ka Kauls, ielikts par ministru, nemaz nebija lauksaimniecības ģēnijs.
Ukrainā sāktais Krievijas karš izraisīja krīzi enerģētikā. Tas atgādina Otrā pasaules kara sākumu, 1939. gada nogali, kad izrādījās, ka Latvijai akmeņogļu un degvielas pietiek vien dažām nedēļām.
Kārlis Ulmanis turējās pie divām pamatticībām – galvenais ir lauksaimniecība un “ticiet uz mani un viss būs labi”. Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters domāja, ka neitralitāte mūs pasargās. Skandināvi taču rīkojās tāpat, kaut vienīgā, kam tas līdzēja, galu galā bija Zviedrija. Skandināvi jau redzēja, ka kaut kas Eiropā būs, un savlaicīgi sāka uzkrāt rezerves. Viņi izveidoja tā saukto “Oslo grupu” ar mērķi sniegt savstarpēju ekonomisko palīdzību kara vai krīzes gadījumā.
Latvijas tirdzniecība ar Skandināvijas valstīm 30. gadu beigās iet uz augšu, jo viņi iepirka un taisīja rezerves. Arī Munters 1938. gadā mēģināja tikt Oslo “klubiņā”, bet viņu pasūtīja pāris mājas tālāk. Tad Latvija visas kārtis lika uz Angliju, cerot, ka tā nelaidīs te ne Vāciju, ne PSRS un glābs mūsu ekonomiku. Angļi bija ļoti laipni.
Nelaime tā, ka Ulmaņa 1934. gadā izveidotajā Tirdzniecības un rūpniecības kamerā runāja tikai to, ko Ulmanis no tās gribēja dzirdēt, – jā, mēs varam izdarīt to, mēs varam izdarīt šito. Kad sākās Otrais pasaules karš un viņi paskatījās, kas mums ir, izrādījās, ka nekā nav. Un sākās drudžaina rezervju meklēšana. Aizsardzība bija nolaista. Gribēja pirkt ieročus, bet Anglija vairs nepārdeva. Mēģināja no Vācijas, bet vācieši prasīja priekšapmaksu valūtā un tāpat neko nedeva.
Atgādina mūsdienu stāstu par dabasgāzi. Esam ieraduši visu darīt pēdējā brīdī?
No tādām lietām varētu izvairīties, ja cilvēki domātu tālāk par nākamajām vēlēšanām. Nelaime tā, ka cilvēki neskatās uz priekšu. Latvija kaut kā vienīgā no trim Baltijas valstīm vienmēr ielec vilcienā, kad tas jau sāk braukt. Kad Lietuva nepārdeva krieviem Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu un Krievija tai nogrieza naftu, lietuvieši to saprata kā signālu – ja var nogriezt naftu, var nogriezt arī gāzi.
Un tad bija tās runas, ka visām trim Baltijas valstīm kopā jāuztaisa sašķidrinātās gāzes terminālis. Bet nevarējām vienoties, kurā valstī celt. Tas ir mūsu lielais posts, ka nekad nevaram vienoties. Beidzot lietuvieši nospļāvās un uztaisīja savējo Klaipēdā. Igauņiem terminālis Paldiskos jau bija plānos, citādi viņi tik ātri nebūtu to varējuši uzbūvēt. Mēs Latvijā par gāzes termināli tikmēr tikai runājām un tad nevarējām izlemt, kurā vietā celt.
Kad Krievijas iebrukums Ukrainā tikko sākās, daži teica, ka ar sankcijām nevajagot pārspīlēt. Karš drīz beigšoties un ar Krieviju kā kaimiņu nākšoties tirgoties tāpat. Zinot priekšvēsturi, kā mūsu reģionam būtu jāveido ekonomiskās attiecības ar Krieviju pēc Ukrainas kara?
Ja skatāmies pēdējos 30 gadus, tad visās trīs Baltijas valstīs tirdznieciskie sakari ar Krieviju faktiski bija minimāli. Nafta un gāze bija lielākās lietas. Naftu mēs varam aizstāt ar piegādēm no Rietumiem. Ar gāzi ir grūtāk, jo arī Rietumi lielā mērā balstījās uz “labo un lēto” no Krievijas. Bet, ja uzbūvēsim savu gāzes termināli, tas mums dos zināmu atspaidu.
Iespējams, karš Ukrainā beigsies nevis ar mieru, bet pamieru kā starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju. Viņiem tam pamieram jau būs 70 gadu. Juridiski karš tur nav noslēdzies.
Domāju, mēs tirgosimies ar Krieviju jebkurā gadījumā. Vienīgi tā tirgošanās notiks ārkārtīgi uzmanīgi. Kādam procentam sakari ar Krieviju noteikti būs svarīgi, taču nekāda milzīgā uzplaukuma tur gan nebūs, jo iespējami visādi pekstiņi.
Es ceru, šis karš mūsu uzņēmējiem būs mācība, bet tā ir tikai mana cerība, tā nav pārliecība (smejas). Tiklīdz radīsies daudzmaz normālu attiecību iespējas, atkal var sākties kladzināšana par “tiltu”. Bet tas jau ir tikai likumsakarīgi. Galvenais jautājums, cik mūsu ekonomika tad būs piesaistīta Krievijas ekonomikai. Ceru, tikai minimāli.
