– Savas pirmās izrādes iestudējāt “Dirty Deal Teatro”. Tagad te top izrāde “Pēdējais pionieris”. Par ko stāsts? 1

0:27, 10. novembris 2015

Ziņas Kultūra

– Par 1990. un 1991. gada notikumiem Latvijā. Kopā ar dramaturgu Jāni Balodi un aktieriem rakstām lugu, šķetinām tēmu, par kuru nav pārāk daudz runāts ne tikai vēstures, bet arī teātra kontekstā. Stāsts ir par jauniešiem, kuri 80. gadu beigās auga krievu ģimenēs un kuriem šodien varētu būt ap četrdesmit gadiem. Mūs interesē, kā viņi toreiz uztvēra to laiku, kādas izvēles un kur dzīvē šos cilvēkus aizvedušas. Intervējam daudzus, ir arī tādi, kuri paši atsaucās, ka grib piedalīties, jo ir ko teikt un stāstīt. Tas ir ļoti aizraujošs process, tāpēc tik garš, un mēs jau tagad, novembrī, sākam strādāt, kaut pirmizrāde būs tikai marta beigās vai aprīļa sākumā.

Reklāma

Lasītākie

Kokteilis

Nosaukti 8 vārdu īpašnieki, kuriem gribot vai negribot sanāk iekulties nepatikšanās 9

TESTS. Atbildi uz 8 jautājumiem un noskaidro, vai latviešu kino klasikā orientējies kā zivs ūdenī!

Viedoklis

Armands Puče: Krievs pāri visam! Tā ir sabiedriskā medija šovinistu maskētā rūpe par tā saukto vārda brīvību

Lasīt citas ziņas

– Interesanti, kādas ir intervēto atbildes?
– Mūsu mērķis galvenokārt bija likt skatītājam padomāt, kā viņš šodien dzīvo un kas pietrūkst. Ir sarežģīti dzīvot brīvībā, bet tā tomēr ir lielākā vērtība. Bet man ir sajūta, ka mēs diemžēl sākam par to aizmirst. Sabiedrībā, neatkarīgi no tautības, aizvien vairāk jūtama tendence uz valsti ar dažādiem ierobežojumiem. Jo tā ir vienkāršāk. Tā var tikt vaļā no nevajadzīgiem, “nepareizi” domājošiem cilvēkiem, no ” netikumiskiem”… Sākam aizmirst, par kādiem ideāliem iestājāmies 1990. un 1991. gadā Latvijā. Diemžēl.

– Kur jūs saskatāt šīs parādības izpausmes?
– Kaut vai politiķu elites diskusijās, kur katrs izdabā savam vēlētājam. Arvien mazāk paliek brīvi domājošu politiķu, arvien vairāk konjunktūrai iztopošu. Bet vēlētāja dzīve šobrīd ir sarežģīta. Baidos, daudzi uzskata, ka pie vainas kārtības trūkums valstī. Bet “kārtību” diemžēl viens saprot ar Ulmaņlaikiem, bet otrs – ar padomju gadiem. Cilvēki ir noguruši no tā, ka katru dienu jāpieņem vairāk vai mazāk izšķirīgi lēmumi, sarežģītas izvēles ik dienu vai katru mīļu brīdi, un no šī “noguruma” rodas vēlme atgriezties kaut kur iepriekš. Bet demokrātija un brīvība ir sarežģītas lietas. Baidos, ka visa minētā rezultātā mēs to varam pamest pusceļā.