Šīs “salipšanas” un attiecību “nomērdēšana” pirms laika ir viens un tas pats process: kad cilvēkam iekšēji ir spēcīga vajadzība pēc kaut kā no otra (atbalsta, siltuma, pieņemšanas, mīlestības). Vajadzība var uzkrāties gadiem un ne tikai no šīm attiecībām. Tas nozīmē, ka bijusi pieredze, kad nav apmierināta vajadzība pēc statusa, lomas, vietas dzīvē. Kādēļ, tas jau vairs nav tik svarīgi. Reizē ar to bieži vien ir vārdos neizteikta pārliecība “ja man neiedeva kaut ko tik svarīgu un vajadzīgu, tātad es neesmu pietiekami labs un vērtīgs, lai to saņemtu”. 0
Bērns uzzina par savu vērtību un attiecībām, un spēju, tiesībām ietekmēt attiecības no tā, kā tiek apmierinātas viņa vajadzības no pieaugušo puses. Jā, jā, atkal jau viss nonāk pie nepilnīgajām attiecībām ar vecākiem…
Tāpēc “salipšana” un atgrūšana, mēģinājums “apēst gabaliņu no partnera” un bailes būt viņa atgrūstam – ir vienas medaļas divas puses. Bet katrā dzīves periodā un terapijā pārsvaru ņem viena no tām.
Priekšlaicīgi noraidītām attiecībām bieži priekšroku dod tad, ja nav cerību un netiek apzinātas savas vajadzības, bet pat kripatas, kas atkrīt, tiek saņemtas kā dāvana vai sagadīšanās. Salipšana parasti notiek tad, kad rodas cerība apmierināt deficītu, kas nav saņemts attiecībās ar vecākiem.
Terapijā var iziet visus šos posmus, nonākot pie zaudējuma sāpēm.
Nāksies krāt iekšējos resursus, lai sastaptos ar sāpēm. Reizi pa reizei. Raudāt. Ticēt, ka noteikti paliks vieglāk. Ņemt pamazām. “Nepārēsties”.
Sadzīvot ar to, ka iepriekšējie zaudējumi, neiegūtais attiecībās nekad nebūs atjaunojami. Un ar to būs jādzīvo. Jāmācās veidot citus vārdus un attieksmi pret sevi: “Es esmu vērtīgs, labs. Es drīkstu vēlēties un saņemt siltumu, kuru man tik ļoti vajag. Es esmu.” Tas ir ilgi un grūti, bet ir tā vērts.
Pēc gestaltclub.com materiāla
