2
Turcijā dzīvo liela tauta, kas valodas ziņā nepavisam nav līdzīga turkiem. Tie ir kurdi, kuru valoda, tāpat kā latviešu, pieder pie indoeiropiešu saimes. Viena no lielākajām tautām pasaulē bez savas valsts. Situācija gan mainās līdz ar Kurdu autonomijas izveidošanos Irākas ziemeļos. Kā jūs domājat, vai pašā Turcijā kurdu jautājums var tikt atrisināts?
Kamēr Turcija vēl nopietni domāja par integrāciju Eiropā, AKP centās nesaasināt tautību jautājumu. Bija panākts pamiers ar kurdu nemierniekiem – Kurdu strādnieku partiju, kas pasaulē tiek uzskatīta par teroristisku organizāciju. Situācija mainījās pēc 2015. gada, kad atsākās sadursmes. Par dažiem terora aktiem atbildību uzņēmušies arī kurdu radikāļi.
Diemžēl šādos apstākļos cieš kurdu politiskais spārns – HDP. Bet šī partija neaicina izveidot kurdu autonomiju, vienīgi prasa godīgu pārstāvniecību, kas šobrīd nav iespējama. Partijas līderi aizturēti, tās parlamenta deputātiem atņemta imunitāte, kas ļauj viņus apcietināt un tiesāt. Situācija izdevīga Erdoganam un AKP – tiek uzturēta spriedze un nemiera sajūta, kas savukārt attaisno represīvus mērus.
Vai Stambulas ielās jūs varētu atšķirt turku no kurda? Man šķiet, ka kurdiem acis ir ne tikai brūnas, bet arī zaļas, dažkārt pat zilas.
Dažkārt varētu. Bet es noteikti neatšķirtu Irākas kurdu no Turcijas kurda. Otomaņu impērijā izsenis dzīvojušas daudzas tautas, laika gaitā notikusi ģenētiska sajaukšanās. Viena no politiski būtiskākajām sacensībām turkiem ir ar grieķiem. Spriedze nav tik daudz par pagātnes jautājumiem, cik par šodienu, nu kaut vai sadalīto Kipru, kas ietekmējusi Turcijas līdzdalību ES. Vērojami jau draudzīgāki ķīviņi par kultūras elementiem. Abās valstīs cilvēki nevar vienoties, kā saukt kafiju – par “turku” vai “grieķu”, vai siers ir “grieķu feta” vai vienkārši “baltais siers”.
Bet armēņi?
Attiecībā pret šo valsti Turcijā valda pilnīga ignorances politika, vien ik pa brīdim atjaunojas diskusija par 1915. gadā notikušo genocīdu, ko Turcija joprojām neatzīst. Turklāt abu valstu robeža ir slēgta. Nozīmīgs Turcijas partneris ir Azerbaidžāna, bet starp Armēniju un Azerbaidžānu pastāv tā sauktais iesaldētais konflikts par Kalnu Karabahas reģionu.
Eiropas vēsturē bijis neparasts notikums – iedzīvotāju apmaiņa starp Turciju un Grieķiju.
Pēc Pirmā pasaules kara, kad sabruka Otomaņu impērija un tika dibināta Turcijas republika, gandrīz visi Turcijas grieķi pārcēlās uz Grieķiju un otrādi. Tagadējā Izmira pirms simts gadiem bija grieķu pilsēta, savukārt grieķu Salonikos dzīvoja daudz turku. Tas bija valdību organizēts pasākums, kā ietvaros pat notika īpašumu apmaiņa, Saloniku turki ievācās Izmiras grieķu mājās un otrādi. Paši turki vēlējās veidot iekšēji viendabīgāku Turciju – viena tauta, viena valoda, viena reliģija, un pareizticīgie grieķi šajā shēmā neiederējās.
Bet vai Turcija iederas Eiropas Savienībā tāda, kāda tā ir šodien?
Jautājums vairs nav aktuāls. Turcijas valdība nemaz negrib tur atrasties ne ekonomiski, ne politiski. AKP līdzšinējā politika bijusi vien uzmanīga tuvināšanās Eiropai – bezvīzu režīms, brīvās tirdzniecības līgums, bet ne pilnīga dalība ES.
Manuprāt, kultūras atšķirības nebūtu šķērslis Turcijas dalībai ES. Svarīgāki ir tādi aspekti kā cilvēktiesības un mazākumtautību tiesības, politiskās brīvības, tiesiskums, preses brīvība, un te Turcijai ir lielas problēmas. Par to varēja pārliecināties ES un Turcijas sarunās par bēgļu atpakaļ uzņemšanu, kad no Turcijas puses izskanēja ultimāti par bezvīzu režīma piešķiršanu uz Šengenas zonu un papildu naudas prasīšana. Es to sauktu par tirgošanos. Diemžēl Turcija nav uzticams, atklāts un stabils partneris ES.
Bet vismaz pagaidām bēgļu straume uz grieķu salām ir apturēta.
Patvēruma meklētāji tagad izvēlas mērot tālāku ceļu uz Eiropu – caur Lībiju, kas ir daudz bīstamāks. Turklāt pašā Turcijā bēgļiem nav iespējama cieņpilna, droša dzīve. Patvēruma meklētāji bieži sastopas ar diskrimināciju, pat fizisku izrēķināšanos. Tātad vai nu patvēruma meklētāji pakļauti lielākām briesmām ceļā uz Eiropu, vai arī viņi ir spiesti palikt valstī, kas par tiem nerūpējas. Tāpēc nedomāju, ka šī vienošanās ar Turciju ir labākais godīgas un morālas ES politikas piemērs.
