Uģis Mitrevics: “Strausa” politika, risinot reģionu problēmas, nav efektīva 13
Autors: Uģis Mitrevics, Saeimas deputāts
“Vai Latvija ir tikai Rīga?” Es ticu, ka neesmu vienīgais, kam radies šāds jautājums. Tieši pretēji – uzskatu, ka to, kuriem šāds jautājums nav raisījies, ir absolūtais mazākums.
Bet patiešām, es nesaprotu. Vai Latvija ir tikai tās lielākās pilsētas? Kur tad paliek mūsu reģioni? Kur mazpilsētas? Vai Latvijas teritoriālajā kartē vairs nav reģionu? Un kas vēl svarīgāk – kurš aizstāv lauku iedzīvotāju intereses un vajadzības?
Nesen milzu rezonansi radīja “Latvijas Pasta” lēmums šogad slēgt 105 no 176 pasta nodaļām. Paldies saprāta balsij, ka tas, iespējams, nenotiks, taču problēmas ar pasta nodaļām jau nekur nav zudušas. Par ekstravaganto balli un uzņēmuma vadības dārgajām mācībām nerunāsim. To, cik pasta nodaļu būtu glābtas, ja šogad iztiktu bez darbinieku balles vai nebrauktu mācībās uz Šveici, jau gana runāts.
Pāriesim pie izglītības. Un te jautājums – vai reģionu bērni ir tikai statistikas dati ar vērtību – “par maz”?
Šogad plānotajā skolu reorganizācijā pārmaiņas varētu skart aptuveni 60 skolu. Nav mazs skaitlis uz Latvijas fona. Īpaši, ja Latvijā ir vien 81 pilsēta. Interesanti, kāds ir pamats skolu slēgšanai? Izglītības ministrija ziņo, ka izglītības kvalitātē zemāks sniegums esot lauku skolās; skolēnu skaits nākotnē samazināsies; Latvijā augstāki izdevumi skolu ēkām; lielākajai daļai skolotāju – nepilna slodze, bet pedagogu trūkst. Jā, diemžēl par izglītības kvalitāti jāatzīst, ka tā ir datos balstīta Latvijas izglītības sistēmas problēma. Taču, manuprāt, tā vietā, lai pieņemtu radikālus lēmumus, vajadzētu saprast cēloni, nevis cīnīties ar sekām. Pēdējos gados dzimstības veicināšanā nav bijusi ne stratēģija, ne mērķtiecīga rīcība. Rezultātā, īpaši reģionos, bērnu gandrīz vairs nav. Iztrūkstošais konkurētspējīgu darbavietu trūkums ir spiedis cilvēkus pamest laukus un līdz ar to iztukšotas ir arī lauku skolas. “Nauda seko skolēnam” bija neveiksmīgs, pat greizs princips, jo veicināja nežēlīgu cīņu par naudu skolai un pašvaldībās atšķirīgu samaksu skolotājiem. Izglītības ministrijai nav kapacitātes tikt līdzi mūsdienīgiem nosacījumiem skolēnu vajadzībās – atbalsta personāla apmaksai tik daudz, cik nepieciešams, nevis bišķīt, ka tik būtu (skolotāju palīgi, logopēdi, sociālie pedagogi, psihologi). Visbeidzot, netālredzīga jauno skolotāju sagatavošana (negatavošana) un gadījuma rakstura esošo skolotāju profesionālā pilnveide. Kur tad tie skolotāji radīsies, ja pedagoģiju studējošie tiek jau no 1.kursa izrauti mācīt skolā, nav profesionāli sagatavoti, “aplaužas” pedagoģiskajā darbā, redz niecīgo atalgojumu un pēc studiju beigšanas skolā nepaliek.
Domājot līdzīgās paralēlēs ar “Latvijas Pastu” un Izglītības ministriju, varbūt tad arī veikali mazpilsētās jāslēdz ciet? Maz cilvēku, nav rentabli. Slēdzam kultūras namus? Kam laukos kultūra? Jā, vēl taču jāpiemin autobusu reisu un transporta maršrutu samazināšana. Varbūt tā pamatīgāk paretinām arī sabiedriskā transporta pieturu skaitu? Jo maz iedzīvotāju taču un ar laiku kļūs arvien mazāk! Tā jau beigās nonāksim pie tukšiem laukiem un izmirušām mazpilsētām. Ko vēl atņemsim mūsu lauku pilsētām?
Es ceru, ka jūs saprotat, ka no manām pārdomām laužas neslēpts un nepārprotams sarkasms. Bet es tiešām nespēju noticēt, ka kāds pilnā nopietnībā šo visu apsver, plāno, organizē, apstiprina.
Pašvaldību problēmas Latvijā šobrīd ir nopietni samilzušas. Tās būtiski ietekmē mazpilsētu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un iedrošina aizbraukšanu no reģioniem. Tiek darīts viss, lai cilvēkus no laukiem vienkārši izdzīvotu!
Taču Latvijas Republikas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), kura ir vadošā valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības, reģionālās attīstības plānošanas un koordinācijas, pašvaldību attīstības un pārraudzības, teritorijas attīstības plānošanas un zemes pārvaldības, vienas pieturas aģentūras principa ieviešanas valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā, kā arī elektroniskās pārvaldes, informācijas sabiedrības un informācijas tehnoloģiju valsts pārvaldē jomā, spītīgi klusē. Ko plānojat darīt, lai Latvijas reģioniem un to iedzīvotājiem būtu tādas pat tiesības kā Latvijas lielpilsētām un pilsētniekiem?
Loģiski, ka visa pamatā ir ekonomiskās attīstības trūkums. Tas noved pie resursu un pakalpojumu trūkuma, kas ir būtisks cilvēku dzīves kvalitāti ietekmējošs faktors. Piemēram, banku un citu finanšu institūciju trūkums un politika reģionos neiespējamu padara finanšu pakalpojumu pieejamību un līdz ar to arī uzņēmējdarbības attīstību. Tas, savukārt, rada sarežģījumus iedzīvotājiem, kuriem nepieciešams finansiāls atbalsts, piemēram, kredīti vai hipotēkas, lai iegādātos mājokli vai uzsāktu biznesu.
Infrastruktūras problēmas – ceļu stāvoklis un sabiedriskā transporta trūkums – ievērojami ierobežo piekļuvi pakalpojumiem, izglītībai un darba iespējām. Un pie kā tas noved? Pie došanās prom no laukiem uz pilsētām vai, kas vēl skumjāk, uz ārzemēm, tādējādi radot negatīvu ietekmi ne vien uz reģionu ekonomiku, bet arī uz valsti un sabiedrību kopumā.
Nevar nepieminēt atšķirīgos pakalpojumus starp dažādu pašvaldību iedzīvotājiem. Ir tikai loģiski, ka visi Latvijas iedzīvotāji (lai kurā reģionā dzīvotu), saņem vienādus sociālos, ģimenes atbalsta un visus citus pakalpojumus. Tam jau sen bija jābūt noteiktam kā principam, bet, ja tas tā nav, cilvēki migrē un pat emigrē.
Uzskatu, ka, lai risinātu šīs problēmas, nepieciešama saskaņota rīcība no valsts un pašvaldību puses. Vispirms ir jāizstrādā, jāapstiprina un soli pa solim jāievieš dzimstības veicināšanas stratēģija. Ar Altum līdzdalību ir jāpanāk, ka bankas reģionos uzņēmējus, kas rada labi apmaksātas darbavietas, kā arī iedzīvotājus kreditē līdzvērtīgi Rīgas vai Pierīgas iedzīvotājiem. Ir jāatgūst pēdējos gados pašvaldībām atņemtie simti miljoni, lai tos atgrieztu atpakaļ attīstībā, īpaši reģionos, kur šīs, no valsts puses atņemtās naudas trūkumu, visvairāk izjūt iedzīvotāji. Šie miljoni jāiegulda ceļu infrastruktūras atjaunošanā, līdzvērtīgu pakalpojumu un infrastruktūras nodrošināšanā iedzīvotājiem dažādās pašvaldībās. Skolu likvidēšanas vai nelikvidēšanas pamatā ir jābūt diviem nosacījumiem – ir vai nav kvalitatīva, bērniem konkurētspēju nodrošinoša izglītība un skolas nozīme reģiona attīstībā. Jāsaprot, ka izglītības kvalitāti uzlabos tikai visaptveroša, mērķtiecīga un valsts apmaksāta pedagogu profesionālā pilnveide. Jāsaka, ka arī kvalitatīvu profesionālo pilnveidotāju pietrūkst. Diemžēl arī augstskolu lauciņš sen jau iestagnējis. Un vēl, jebko, ko valsts vai pašvaldība grib slēgt, pirms tam septiņas reizes ir jānomēra un jāsaprot, kā tas ietekmēs citas jomas.
Visbeidzot, ir svarīgi, lai politiķi un sabiedrība kopumā atzītu un risinātu pašvaldību problēmas, jo tikai ar visu iesaistīto pušu sadarbību varēsim panākt ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību visā valstī, nevis tikai lielpilsētās, kurām diemžēl tiek galvenie resursi un lielākā uzmanība.
Ir jādomā, jādara, jārisina! Nevis vienkārši jāslēdz ciet viss, ko vien var aizslēgt. Tā ir tāda “strausa politika”, kad galvu slēpjam smiltīs, noliedzot problēmas un aizmirstot, ka ir jāmeklē risinājumi.
