Pasaulē
Eiropa

Juris Lorencs: Piecos gados Ukrainā nav izaudzis neviens jauns un spilgts politiķis4

Foto AFP/Scanpix/LETA

Pēc diviem mēnešiem, 31. martā, Ukrainā notiks valsts prezidenta vēlēšanas. Saskaņā ar konstitūciju tauta prezidentu ievēl tiešās vēlēšanās. Ja pirmajā balsošanas kārtā neviens no kandidātiem neiegūs vairāk par 50% balsu, tiks rīkota otrā kārta. Kandidātu reģistrācija vēl turpinās, bet jau tagad skaidrs, ka pretendentu netrūks. Jautājums – kuri no viņiem ir reāli un, kas patiesībā vēl svarīgāk, kuri ir cienīgi ieņemt šo augsto amatu.

Kopš Maidana revolūcijas pagājuši jau pieci gadi.

Kas man šķiet visai dīvaini un nesaprotami – šajos piecos gados vienā no lielākajām (45 miljoni!) Eiropas valstīm nav izaudzis neviens jauns un spilgts politiķis.

Un tas zemē, kur politiskā dzīve burtiski vārās, kur karstās vasaras pēcpusdienās pilsētu parkos gaiši pelēkos uzvalkos un baltās platmalēs tērpušies večuki skaļi apspriež jaunākos notikumus Ukrainā un pasaulē. Vēlēšanu kampaņā redzam vien to pašu veco gvardi – Porošenko, Timošenko, Ļaško, Ļvivas mērs Sadovijs, daži “izrakteņi” no gāztā prezidenta Janukoviča atbalstītājiem. Tad vēl virkne otrā un trešā plāna figūru, kuri šādi cer papildus pazīmēties pirms rudenī gaidāmajām Ukrainas parlamenta – Augstākās radas – vēlēšanām. Un viss!

Ak jā, tomēr ir viens jauns (tikai 41 gads) un spilgts kandidāts – Vladimirs Zeļenskis, kurš pārstāv partiju “Tautas kalps”, ukraiņu valodā “Слуга народу”. Kā radās šī partija? Visai neparastā veidā – 2016. gadā Ukrainā tika uzņemts televīzijas seriāls, komēdija “Tautas kalps” ar vienkāršu, bet asprātīgu sižetu – pirms kārtējām prezidenta vēlēšanām kāds skolnieks mobilajā telefonā slepeni nofilmē videoklipu, kurā viņa vēstures skolotājs necenzētiem vārdiem izsakās par vadošajiem politiķiem. Klips nejauši nokļūst internetā, to noskatās miljoniem cilvēku un… skolotāju ievēl par Ukrainas prezidentu! Un tieši Zeļenskis bija tas aktieris, kurš tēloja šo skolotāju!

Seriāls kļuva tik populārs, ka 2018. gada pašā nogalē pats Zeļen­skis nolēma balotēties prezidenta amatam, turklāt nevis virtuālajā pasaulē, bet nu jau pa īstam!

Ja vēlēšanas notiktu šodien, tad otrajā kārtā izietu bijusī premjerministre Jūlija Timošenko un… Zeļenskis. Reitingi liecina, ka viņš nedaudz apsteidz pašreizējo prezidentu Petro Porošenko. Jautājums – ko tas viss nozīmē? Vai šis seriāls bija nejauša apstākļu sakritība? Bet varbūt iepriekš plānota akcija ar mērķi izveidot, “uzpumpēt” un tad iesēdināt prezidenta krēslā kādu vajadzīgu cilvēku, šajā gadījumā Zeļenski?

Izrādās, arī Ukraina ir mīkla. Dažkārt dzird, ka Krievija ir mīkla, ko “ar prātu nesaprast”, bet patiesībā Ukraina ir vēl lielāks noslēpums. Divas valstis, Krievija un Ukraina, divas mentalitātes, divas dažādas attiek­smes pret valsti. Krievijā valstiskums (“deržavnostj”) tiek uzskatīts par bezmaz vai augstāko vērtību, uz tās altāra tiek upurēta tautas labklājība, brīvība, pat cilvēku dzīvība.

Savukārt Ukraina atrodas otrā grāvī – tieksme pēc brīvības te nereti sadzīvo ar individuālismu, egoismu un anarhiju. Dīvains ideālisma un pragmatisma savienojums, kurā publiski teiktās patriotiskās runas neizslēdz gluži vai izmisīgas rūpes par personīgo labklājību. Parasts skats Ukrainas pilsētas nomalē – milzīgas trīsstāvu villas, īstas pilis, turpat garāžas vairākām automašīnām.

Tas viss valstī, kur vidējā alga “uz rokas” ir vien ap 250 eiro mēnesī. Un vietējie jums pastāstīs – tas tur strādā pilsētas administrācijā, tas tur – policijā, vēl tas – muitā, bet šīs mājas īpašnieks jau desmit gadus brauc peļņā uz Poliju.

Tajā pašā laikā šoseja, kas ved garām šīm mājām, ir pilnībā sabrukusi.
Saistītie raksti

Bet ceļmalas krodziņā, kas atrodas pie šī tik tikko izbraucamā ceļa, jūs nobaudīsiet lieliskas pusdienas. Valsts un privātais – divas joprojām svešas pasaules. Un es atceros Holandi. Mazas, koptas, pieticīgas mājiņas, logi bez aizkariem. Un lieliski ceļi, pa kuriem brauc neskaitāmi velosipēdisti. Vidējā alga šajā valstī – 2150 eiro “uz rokas”.

Stāsts par “tautas kalpu” vispirms filmā, tagad politiskajā realitātē man atgādina psihiatrijas terminu, tā saucamo “dubulto sapni” jeb “apzināto sapni”, īpatnēju stāvokli, kurā cilvēks sapņo, ka viņš sapņo. Dažkārt šo “apzināto sapni” pat varot vadīt, sapnī esošie cilvēki tam izdomājot sižetu un notikumu gaitu. Pastāv arī “viltus pamošanās” – cilvēks sapņo, ka ir piecēlies, kaut patiesībā vēl atrodas miegā. Bet Ukrainai jānovēl beidzot pilnībā pamosties no dīvainā pusmiega stāvokļa, kurā tā bija iestrēgusi ilgus gadus kopš neatkarības iegūšanas un pa daļai atrodas vēl šodien.

LA.lv