Upe liela, bet kuģīšu maz… Kāpēc Rīgā nav attīstīts ūdenstransports? 24
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Savāds šāds temats decembrī? Nav vis. Atceramies senču gudrību – taisi ragavas vasarā, ratus ziemā! Turklāt problēmu loks, kas atklājas, tuvāk papētot Daugavas iespējas atslogot Rīgas pārpildītās un piedūmotās ielas, ir tik plašs un smags, ka ar šo ziemu vien nepietiks. Gadus un gadu desmitus vajadzēs – ja ieteikums zaļi peldēt, nevis pelēki ripot vispār tiks pieņemts un realizēts.
Ko var vinnēt?
Nez vai vienmēr tikai laiku. Maršruts Bolderāja–Rīgas centrs, piemēram, darbdienas sākumā no automobilista prasa stundu. Jo no nieka nepilniem 20 km tie divi grūti rekonstruējamajā šaurumā gar Dzegužkalnu un vēl divi uz Vanšu tilta tiek veikti ar gājēja vai vēl mazāku ātrumu.
Kuģītis – bez sastrēgumiem, luksoforiem, gājēju pārejām, bez bedrēm un apledojumiem peldētu apmēram tikpat ilgi, ja maršrutā piestātu Mīlgrāvī, Iļģuciemā vai vēl kaut kur, lai paņemtu ceļabiedrus.
Ir gan citi varianti. Pārceltuve Bolderāja–Vecmīlgrāvis, piemēram. Attālums starp šīm Rīgas “nomalēm” gaisa līnijā – daži kilometri. Pa ūdeni – tikai nedaudz vairāk, minūtes 20, tauvošanās palēninājumus ieskaitot. Ar auto – kādi 35 km, no kuriem vismaz puse darbdienās pieblīvēti un lēni. Laika izteiksmē tikpat, cik Daugavas kreisā krasta iedzīvotājam prasa brauciens uz Talsiem.
Ko vēl mēs iegūtu? Relaksētu braucienu stresa pārpilnas auto stūrēšanas vietā.
Iespēju brīvi un likumīgi sērfot mīļotajā telefonā. Iespējams (ja mākoņi atļaus), brīnišķīga saules lēkta vai rieta prieku.
Degvielu ietaupītu? Laikam gan. Ja vien kuģīša apēstos (un projekta absolūtu zaļumu bojājošos) litrus vai kilovatus es dalītu ar pietiekami daudziem šo pārvietošanās veidu pieņēmušajiem.
Kāpsi kuģītī? Tā jau kādu nedēļu taujāju kaimiņiem un arī draugiem, kas dzīvo iespējamās kuģu satiksmes projektu citās zonās. Atbildes visdažādākās. Sākot ar “noteikti pamēģināšu” un beidzot ar “nemūžam!”.
Ko darīs pašvaldība?
Lai visus ievadā ieskicētos “par” un “pret” pārbaudītu UN virzītu, vajadzīga vadoša iniciatīva. Dabiski, ka Rīgā to gaidām no domes. Meklējot kompetentu sarunas biedru, pēc izpilddirektora Jāņa Langes ieteikuma nonācu Rīgas domes Attīstības plānošanas nodaļā pie Jāņa Andiņa, galvenā projektu vadītāja transporta jomā. Lūk, ko viņš pastāstīja:
“Jautājumi neapšaubāmi aktuāli. Lai tos kvalificēti risinātu, esam veikuši lielus priekšdarbus, nepilnu divu gadu laikā veicot divas apjomīgas izpētes. Vienu par pārvaldības modeli (proti, kas šo transporta veidu attīsta – privātais sektors, privātais sadarbībā ar pašvaldību vai pašvaldība?), par šādu pasažieru pārvadājumu juridisko regulējumu, kurā noteikti vajadzīga aktīvāka Satiksmes ministrijas līdzdalība.
Otrs – jau praktiskāks. Tajā Rīgai izstrādāti divi pasažieru pārvadājumu maršruti – ar konkrētām piestātnēm, to iekārtošanas aptuvenām izmaksām. Vēl, vicemēra vadīta, notika tikšanās ar pašreizējiem kuģīšu operatoriem, kuru reakcija (droši vien neskaidro ekonomisko apstākļu dēļ) nebija sevišķi aktīva un optimistiska.
Šobrīd viņiem, šķiet, pietiek ar esošajiem tūrisma maršrutiem. Infrastruktūra jeb piestātnes ir mūsu Satiksmes departamenta pārziņā, kurš regulāri rīko esošo piestātņu nomas tiesību izsoles.
Interese nav liela un pagaidām paliek tajā pašā tūristu apkalpošanas, nevis pasažieru pārvadājumu attīstības lokā.
Turklāt esošie izsoļu noteikumi paredz iegūtās piestātnes izmantošanas tiesības tikai šim nomniekam, nevis arī citiem un sabiedriskam transportam.
Problēmu daudz. Kaut vai sezonalitāte. Šobrīd uz ūdens klusums.
Vai sagaidīsim privātu iniciatīvu?
No domes pārstāvja teiktā nevaram izlobīt ticību lielākai un drīzai pašvaldības iniciatīvai šajā jomā. Šķiet, nebūs nekad vairs tā, kā pirms simt gadiem:
“Pēc Pirmā pasaules kara strauji attīstījās Latvijas jūras un upju transports. Pasažieru pārvadājumus Rīgā atjaunoja 1921. gadā, kad Rīgas pilsētas rīcībā bija 11 kuģi, bet 1931. gadā – 16 kuģi.
Otrs lielākais pasažieru pārvadātājs Rīgā bija kuģniecības sabiedrība “A. Augsburgs” ar 16 kuģiem. Kopējais pasažieru skaits 1920. gadā bija 3,5 miljoni; 1925. gadā – 6,5 miljoni; 1930. gadā – 4,9 miljoni. Upju flotē bija arī velkoņi un liellaivas. 1939. gadā tie pārvadāja 0,63 mlj. t dažādu kravu.”
Tas ir citāts no Nacionālās enciklopēdijas. Tātad toreiz “privātā iniciatīva” Daugavā bija tikai otrajā vietā. Arī tagad derētu lielāka dižāku spēlētāju aktivitāte. Tāda brīžiem gan pavīd. Lūk, piemērs:
“Rīgas brīvostas attīstības programma 2009–2018. Vides pārskats 426.4 Projekti, kuri tiks ieviesti laikā no 2015. līdz 2018. gadam. Projekts R7 – Pasažieru prāmju līnijas izveide posmā starp Vecmīlgrāvi un Bolderāju (tiks pabeigts 2018. gadā).
Tiks izveidota jauna pasažieru prāmju līnija posmā starp Vecmīlgrāvi un Bolderāju, lai uzlabotu sabiedriskā transporta pakalpojumus un samazinātu satiksmes intensitāti Rīgas pilsētas centrā.”
“Tiks pabeigts 2018. gadā.” Kaut kā nemana. Turpinām cerēt uz privātām iniciatīvām. Un tādas jau ir.
“Vecrīga” un “Bic Aluminium”
Tie ir divi ļoti atšķirīgi kuģotāji. Pirmais – lielākais no tūristu vizinātājiem. Viesojamies pie Jāņa Uvarova, viena no diviem SIA “Jaunā Vecrīga” īpašniekiem. Uz apsniguša Latvijas lielākā tūrisma kuģa “Vecrīga”, kurš noenkurots pārziemošanai Āgenskalna līča ostā, Jānis stāsta:
“Sezonā piedāvājam stundas garumā izbaudīt “Rīgas panorāmas reisu” pa Daugavu. Brauciena laikā gar vecpilsētas centru garantēts lielisks skats uz Vecrīgu ar tās torņiem, Prezidenta pili, Nacionālo bibliotēku, Rīgas pasažieru ostu, TV torni Zaķusalā un citiem ievērības cienīgiem apskates objektiem.
Piedāvājam arī “Saulrieta reisus”, kas ilgst 2,5 stundas, kuru laikā dodamies uz Jūras vārtiem, pa ceļam apskatot Rīgas pasažieru ostu, Ķīpsalu, Andrejsalu, Kundziņsalu, Mangaļsalu, Bolderāju un, protams, vietu, kur Daugava satiek jūru.
Vēl mums ir divreiz mazāka “Elizabete”, tā kursē no piestātnes iepretim Rātslaukumam uz Jūrmalu un atpakaļ. Līdzīga ir “Agnese”, kura ik dienas apciemo Mežaparku, un vairāki kanāla kuģīši. Cenšamies kļūt zaļāki.
Ar kanāla kuģīšiem vienkāršāk – tie jau ir tīri elektriski.
Dīzeļus mainām uz vismodernākajiem ekomotoriem. Un tas nudien nav vienkāršs darbs – “Vecrīgas” motora izcelšanai vajadzīgs jaudīgs celtnis, kuru uz darbu laiku vajadzētu novietot ārpus ostas žoga – uz pilsētai piederošas ielas. Ak tu dieviņ, cik sarežģīti šo procedūru saskaņot! Vismaz šajā jomā pašvaldība varētu spert kādu solīti pretī…
Šī pati vēlme pavisam noteikti attiecas uz ūdensmalu infrastruktūras sakārtošanu un pilnveidošanu. Mums pašiem šādu līdzekļu nav. Arī par konkrētu iespējamu atbalstu skaidrības nav.”
Kā redzams – par regulāriem pasažieru pārvadājumiem Jānis Uvarovs pat nerunā.
Tikmēr par tiem dzirdu SIA “Bic Aluminium” ražotnē Bolderājā, kur tiekos ar Igoru Mitrofanovu.
Jau 2019. gadā, kad publiski izskanēja šī privātā uzņēmuma iecere, runa bija nevis par tūristu apkalpošanu, bet par regulāru sabiedrisko satiksmi vistuvākajā laikā.
Sākotnējā doma par Bolderājas un Mīlgrāvja saiknes atjaunošanu tika papildināta ar plašu maršrutu līdz pilsētas centram un atpakaļ. Vēl vairāk – iecerei pievienots arī “Dienvidu loks” līdz Ķekavai (par tādu jau ieminējās arī J. Uvarovs).
“Lai nodrošinātu nepārtrauktu prāmju satiksmi, intervāliem starp tiem nevajadzētu pārsniegt 30 minūtes. Nolemts, ka ziemeļu daļā kursēs četri, bet dienvidu daļā divi prāmji, jo šis maršruts ir īsāks. Bet saskārāmies ar tādu problēmu kā tiltu augstums, īpaši Kundziņsalas dzelzceļa tilta, kura augstums ir virs diviem metriem.
Tā izrādījās liela problēma, jo kuģa augstumam, kura ietilpība ir 130 cilvēki, virs ūdens līmeņa jābūt ne vairāk kā 1,90 m.
Piesaistījām projektētājus no Nīderlandes, bet arī viņiem šis uzdevums izrādījās liels izaicinājums. Gadu ilgajā projektēšanas laikā kuģa korpuss tika pārveidots trīs reizes,” tā jau pirms trim gadiem stāstīja I. Mitrofanovs, solot drīzu pirmā kuģīša nolaišanu ūdenī.
Tagad stāvu uz klāja, kas joprojām atrodas firmas ražotnes angārā. Apdares darbi vēl nav pabeigti. Saimnieks skaidro – grūti laiki, spējam tik, cik finanses atļauj.
Prāmja būvniecība tiek veikta par pašu līdzekļiem, konkrētu summu Igors gan nenosauc. Tas, ko redzu, noteikti ir septiņciparu eiroskaitļa vērts, un tādus projekta realizācijai vajag sešus. Bet autoru optimisms nav zudis – “nākamgad enkuru pacelsim!”.
Tiesa, tāpat kā “Jaunās Vecrīgas” darba plānotāji un vadītāji, arī Igors piebilst – ir daļa darbu, kas ir atkarīgi nevis no privātas iniciatīvas, bet gan pilsētas un ostas. Piemēram, attīrīšanas un padziļināšanas darbi Zunda kanālā – Āzenes upē, kā arī prāmju stāvvieta un tehniskās apkopes punkts Rīgas Brīvostas teritorijā Bolderājā, kur “ļoti ceram uz attiecīgo organizāciju atbalstu”.
Kas izlems un virzīs nākotni?
Daugavas kuģīšu šodienu un nākamo vasaru ieskicējām, bet derētu ekspertu slēdziens par tālāku nākotni. Diemžēl tādu piedāvāt nevaru. Es gan centos izlasīt iepriekš minētos domes pētījumus, taču tie ir pārāk apjomīgi un konkrētas rīcības rekomendācijas nedod.
Piemēram, kā var nopietni uztvert mēģinājumu izrēķināt, cik cilvēku Bolderājā dzīvos 2050. gadā un cik no viņiem uz pilsētas centru gribēs braukt ar prāmi, nevis elektrisku vilcienu vai auto?
Iespējams, ka viņi vispār nekur nebrauks, jo būs emigrējuši vai pilnībā pārgājuši uz digitāli attālinātu darbu. Un Zaķusalu vai Doli jau tagad nevajag – pašiem ir savi Buļļi un Mīlestības saliņa…
Saprotams, ka dot optimistisku komandu – sākam! – nav viegli. Runa ir par naudu, kura šajos laikos lieka nemēdz būt un kuru mūsdienīgas ūdens satiksmes organizēšanai vajag daudz.
Tikai viens piemērs no domes saņemtā pētījuma. Tajā starp vairāk nekā desmit citām iezīmēta piestātnes vieta Bolderājā un skice šķiet nevajadzīgs “kosmoss”. Auto stāvvietas, divriteņu un elektrisko skrejriteņu novietnes, labiekārtota ārējā atpūtas zona un nojume sliktiem laika apstākļiem.
Viss, protams, apgaismots, ar publisku “WiFi” tīklu un video novērošanu. Cik tas maksā? Eksperti – “SIA IE.LA. Inženieri” – rēķina, ka ap 400 000 eiro. Pilnā “Bic Aluminium” iecerētajā maršrutā līdzīgu objektu ir vairāk nekā desmit.
Kurš mācēs pierādīt Eiropas fondu rīkotājiem, ka šo nieku Latvijas zaļākai nākotnei jāziedo?
Ja nemācēs – kurš valsts vai pašvaldības ierēdnis skaistas nākotnes vārdā dos komandu – šurp mūsu pašu nodokļmaksātāju piecus miljonus! Vai skarbi pateiks – labāk nesapņojiet! Šī nav tuvākā laika prioritāte. Ja privātie var un grib – lai kuģo. Tad jau manīs, cik tas populāri un rentabli. Nāks labāki laiki – varbūt palīdzēsim.
Vai Jūs izmantosiet iespēju pārvietoties pa Daugavu ar kuģīti vai prāmi?
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
