Anda Līce: Mīlestība un atbildība ir sinonīmi 15
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik nav dzirdēts, ka vēsture neatkārtojoties, izrādījās, līdzīgi gadalaikiem tā var atkārtoties gan tautās, gan valstīs. Mūsu lielais pavasaris – Latvijas valsts nodibināšana notika pirms simt gadiem. Sekoja vasara – briedums, pēc tam rudens – noriets un nepieredzēti barga ziema. Nākamais pavasaris – valstiskās neatkarības atjaunošana atnāca gandrīz tikai pēc simt gadiem. Kurā gadalaikā dzīvojam pašreiz, grūti pateikt, viens nu gan ir skaidrs – pavasaris tas vairs nav.
Ieklausīsimies, cik neīsti skan un pret īstenību sašķīst daža laba pie varas nonākušā optimisms. “(..) katram gan vajadzētu uzmanīt savu mēli, lai kādreiz ko lieku nesarunā, lai mūsu senču senčus neaizvaino,” ir teicis diriģents Jānis Dūmiņš. Viņš šos vārdus veltīja tiem, kas nicīgi izteicās par Dziesmu svētkiem, taču tikpat labi tos var attiecināt uz iepriekšējo paaudžu ieguldījumu vispār kultūrā, diplomātijā, valsts aizsardzībā, izglītībā, zinātnē, nacionālajās tradīcijās.
Kopā savelkot – atbildībā, kas sākas no attieksmes pret vistuvākajiem.
Valentīna dienas sakarā līdz nelabumam tiek deldēts vārds “mīlestība”.
Par laimi, joprojām rodas mākslas darbi, kas neko nedeklarē, bet ievainotos dziedina un iedrošina dzīvei. Uberto Pazolīni filmā “Nekur īpaši” neārstējami slims vīrietis, rūpēdamies par sava četrgadīgā dēla Maikla nākotni, nerunā skaistus vārdus, bet rīkojas apbrīnojami atbildīgi. Filmas vēstījums ir – bez atbildības nav mīlestības. Mīlestība un atbildība ir sinonīmi.
Arī tad, ja runa ir par savu valsti. Šodien neticami varonīgi rīkojas daudzi Ukrainas vīrieši, sievietes, pat bērni un arī citu valstu pilsoņi. Es nesen klausījos sarunu ar Izraēlas īpašo uzdevumu vienības komandieri Denisu Desjatņikovu, kurš ieradās Ukrainā, lai apciemotu savus tuviniekus un no visvairāk apdraudētām vietām kādus arī izvestu.
Ieraudzījis tādas krievu pastrādātās zvērības, ar kādām savās kara gaitās iepriekš nebija sastapies, viņš saprata – karavīra gods viņam neļauj pamest šo valsti nelaimē. Tagad viņš kopā ar ukraiņiem cīnās pret šobrīd pasaules lielāko ļaunumu. Izraēlā obligātajam kara dienestam ir pakļauti visi pilsoņi, arī sievietes.
Kara dienests nebūt nenozīmē, ka visiem jārok ierakumi, jālādē un jāšauj ar lielgabaliem.
Tiek pārbaudīta ikviena atbilstība dienestam. Aizstāvēt savu valsti ir goda lieta un to var veikt, pildot dažādus ar bruņotajiem spēkiem saistītus uzdevumus. Lietas ir jāsauc īstajā vārdā. Tie mūsu valsts pilsoņi, kas uzskata obligāto dienestu par viņu cilvēktiesību pārkāpumu, ir bezatbildīgi un gļēvi. No šīm īpašībām nav tālu arī līdz nodevībai. Nez ko par to teiktu tie mūsu senči, kas izcīnīja Latviju?
