Kultūra
Teātris un kino

Vai pasaule mainīsies uz labu vai arī turpināsim paši sevi iznīcināt? Saruna ar teātra režisoru Mārtiņu Eihi2


Mārtiņš Eihe: “Visas iepriekšējās paaudzes teātrī sevi vispirms sajuta kā māksliniekus, bet tagad arvien vairāk ienāk racionālisms un pragmatisms.”
Mārtiņš Eihe: “Visas iepriekšējās paaudzes teātrī sevi vispirms sajuta kā māksliniekus, bet tagad arvien vairāk ienāk racionālisms un pragmatisms.”
Publicitātes (Gata Priednieka-Melnača) foto

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Šonedēļ no 7. līdz 9. augustam notiks 5. Valmieras vasaras teātra festivāls, un tā pirmajā dienā priekškaru vērs aprīlī nenotikušās režisora ­MĀRTIŅA EIHES veidotās izrādes, īru dramaturga Mārtina Makdonas melnās komēdijas “Inišmoras leitnants” pirmizrāde.

Festivālā izrādi spēlēs Valmieras vecās mūzikas skolas pagalmā, pēc tam tā dosies iekšā teātrī un tiks rādīta LMT Mansarda jeb Mazajā zālē.

Valmieras vasaras teātra festivāls piedāvās piecus jaunus darbus gan pieaugušajiem, gan bērniem. Šogad tas veltīts dokumentāliem notikumiem un saskarsmei visdažādākajās tās izpausmēs.

Programma veidota, lai visi apmeklētāji varētu droši un brīvi baudīt norises Valmieras pilsētvidē trīs dienu garumā. Festivālu noslēgs īpašs notikums – 9. augustā, režisora Oļģerta Krodera 99. dzimšanas dienā, Ziloņu ielā atklās Aivara Vilipsōna un Ivara Miķelsona veidotu mākslas objektu “Krodera ābele”.

Tas tapis ar mecenātu Borisa un Ināras Teterevu atbalstu sadarbībā ar Krodera fondu un fondu “Mākslai vajag telpu”, kā arī individuālajiem ziedotājiem, godinot Oļģerta Krodera piemiņu.

“Inišmoras leitnants” ir skarbu joku, pārpratumu un negaidītu pavērsienu caurvīta luga, kas ieguvusi gan kritiķu, gan skatītāju atzinību un iestudēta daudzviet pasaulē, savukārt Mārtiņš Eihe tiek dēvēts par pirmo no deviņdesmitajos ienākušā “jaunā viļņa” režisoriem.

Patlaban tiek risināts jautājums par Rēzeknes teātra “Joriks” juridiskā statusa maiņu, lai tas kļūtu par pašvaldības teātri, un tādā gadījumā režisors Mārtiņš Eihe aicināts kļūt par tā māksliniecisko vadītāju.

Mārtiņ, paaudžu skatījumā īru dramaturgs Mārtins Makdona ir jūsu vienaudzis…

M. Eihe: Esmu redzējis diezgan daudz gan Latvijā iestudēto viņa lugu, gan vairākas filmas. Visvairāk šajā autorā man patīk tas, ka viņš caur cinisko, pilnīgi melno, trako humoru spēj runāt par nopietnām tēmām.

Tur ir tas suģestējošais kontrasts – ciniski sme­joties, un kaut kādā ziņā droši vien arī pašam par sevi – Makdona var paskatīties uz lietām, kas notiek viņam apkārt.

Mūsu izrādē stāsts ir par tādu pārprastu patriotismu un nacionālismu, kur bieži vien īstenībā aiz skaistiem un it kā patiesiem lozungiem dzīvē slēpjas pavisam citi mērķi.

Ļoti bieži aiz saukļa – es cīnos par brīvību! – patiesībā slēpjam savu vēlmi būt vardarbīgiem, slēpjam kompromisus, kaut kādu ideālu vārdā sadarbojamies ar cilvēkiem, ar kuriem sadarboties nevajadzētu.

Bet, lūk, cilvēks tomēr spēj sevī rast attaisnojumu, kādēļ viņš tā rīkojas.

Un šī patiesība ir tikpat aktuāla kā Amerikā, tā Īrijā un Latvijā.

Teātra aktualitāte jau vispār ir ļoti sarežģīts jautājums, būtu jālūkojas uz katru atsevišķu šīs mākslas žanru. Varam runāt par tradicionālu teātri, dokumentālu teātri un vēl daždažādiem šīs mākslas veidiem, no kuriem katram ir mazliet sava valoda.

Arī šajā izrādē nerunājam tieši par kādu ļoti aktuālu lietu, tiešiem notikumiem, bet, jā, var vilkt paralēles ar mūsu pašu izvēlēm.

Man nāk prātā kaut vai pavisam šķietami parasts, divus gadus sens notikums – Dziesmu svētku biļešu tirgošana.

Daudzi sajūsminājās – lūk, mūsu tēv­zemieši garas stundas stāv rindās kopā ar tautu…

Cik demokrātiski, cik latviski tautiski, bet patiesībā, kā vēlāk atklājās, tas bija PR gājiens, kur politiķi gandrīz katrā biļešu tirdzniecības vietā izvēlējās stāvēt katrs savā balsošanas reģionā, lai viņus redzētu, kā viņi, lūk, kopā ar tautu.

Reizi piecos gados… Un tauta uz to iekrīt, jo gājiens ir tik klaji populistisks, ka cilvēki pat nespēj noticēt, ka tā var būt, ka tas ir publicitātes speciālistu izdomājums. No otras puses, nenormāli gudrs gājiens, cepuri nost!

Kas ir Inišmora?

Vieta, kur risinās lugas darbība. Ārkārtīgi nabadzīga Īrijas zeme, kur cilvēki, dzīvojot diezgan lielā izmisumā, cīnās par savu neatkarību.

No īstās Īru republikāņu armijas atdalījās grupa, kas bija daudz radikālāka un uzskatīja, ka karš ar britu iebrucēju ir jāturpina un jācīnās līdz galam. Un tā mājās atgriežas cilvēks, kurš karojis īru pretinieka teritorijā.

Bet atbildi uz jautājumu, kas īsti ir Inišmoras leitnants jeb īstais varonis, līderis, mēģinām rast visā lugas gaitā.

Un varianti te vairāki. Vai viens, kurš atgriezies no dienesta Īru republikāņu armijā, lai noskaidrotu, kas noticis ar viņa kaķīti, un sevi par tādu pasludina, vai tomēr kāds cits, kurš Inišmorā cīkstējies pastāvīgi un jau ilgu laiku.

… Lielāko ļaundari esmu uzticējis Mārtiņam Mei­eram, viņa tēvu spēlēs Mārtiņš Liepa, savukārt Aigars Apinis ir visas lietas centrālais protagonists un tajā pašā laikā antagonists, striktas robežas te novilkt nevar.

Runā, ka pēc Covid-19 krīzes teātris vairs nekad nebūšot tāds kā agrāk…

Tas nu gan pārspīlēts. Teātris jau šobrīd gandrīz ir tāds pats, kā bija. Tas, ka cilvēki sēž drusku tālāk cits no cita un Lielajā zālē izskatās patukši, neko būtībā nenozīmē.

Deviņdesmitajos tā izskatījās ikdienas izrādes, zāles arī bija pustukšas, tikai citu iemeslu dēļ. Tautai bija mazāka pirktspēja un svarīgākas par mākslu risināmās eksistenciālās problēmas.

Kā, jūsuprāt, tagad mainījies teātris?

Kļuvis ļoti daudzveidīgs. Otrkārt, katra nākamā mākslinieku paaudze nāk ar lielāku vai mazāku revolūciju – kā jebkurā citā jomā –, bet man arī liekas, ka jauno mākslinieku izvēles ir daudz racionālākas, viņi daudz racionālāk plāno savu dzīvi, karjeru, radošo darbību.

Tikko jūnija sākumā izrāde “Taņas dzimšanas diena” (Mārtiņa Eihes pirms vairākiem gadiem Ģertrūdes ielas teātrī iestudēts uzvedums, kas ārkārtas situācijas laikā tika uzvests tiešsaistē un iemantoja lielu popularitāti. – V. K.) piedalījās festivālā Berlīnē, kas Covid-19 krīzes dēļ notika attālināti.

Un arī tur sarunā ar jaunajiem atklājās manis minētā attieksme.

Visas iepriekšējās paaudzes teātrī sevi vispirms sajuta kā māksliniekus, bet tagad arvien vairāk nāk iekšā paaudze, kura pirmām kārtām jūtas kā profesionāļi, līdz ar to ienāk racionālisms un pragmatisms.

Kas agrāk bija sūtība, misija, tagad – arods un profesija. Neteikšu, ka tas ir slikti vai labi. Vienkārši citādi. Un tā ir tā lielākā dilemma – nepieciešamība saprast, ka lietas var notikt savādāk.

Piemēram, Fēliksa Deiča izrādes. Tās bija ļoti tīras viņa paaudzes rokraksta izrādes.

Meistars pāris reizes varbūt mēģināja ieplūdināt mūsdienu teātra izteiksmes līdzekļus, bet reāli viņa izrādes varēja skatīties kā nenormāli “krutu” teātra arhīvu, turklāt dzīvajā, jo viņš izmantoja tik fenomenālus paņēmienus, kas mums visiem, protams, likās arhaiski, bet viņa gadījumā tie strādāja. Jo viņš darīja pa īstam.

Tāpat ir un būs ar nākamajām paaudzēm. Jāspēj, pirmkārt, saprast, kurā žanrā vai formā cilvēks strādā, un tad spriest, cik tas izdarīts kvalitatīvi vai ne.

Diemžēl arī profesionāli teātra kritiķi objektīvo patiesību nespēj nodalīt no sava subjektīvā “patīk” vai “nepatīk”, visi esam tik emocionāli jūtīgi, bet tik ātri par otra darbu spējam pateikt – fui, man nepatīk…

Kas no šīs dīvainās sezonas jūs pašu visvairāk saviļņojis?

Manī joprojām ir spilgtais iespaids, ko sagādāja Andreja Jarovoja Ģertrūdes ielas teātrī iestudētie “Malkas ceļi”.

Īsts piemērs, kā cilvēks var atklāt to, kā viņš jūtas. Un tas izdarīts brīnišķīgi.

No internetā redzētā – “Kvadrifrona” pēdējais darbiņš, kur viņi rādīja, cik dažādi var spēlēties ar interneta mediju dotām iespējām teātra virtuālajā telpā. Interesanti kā reāls apkopojums apkārt notiekošajam.

Jūsu iestudētā “Taņas dzimšanas diena” bija viens no pirmajiem darbiem, kas krīzes laikā tika adaptēts virtuālajai videi. Kā izrādi uzņēma festivālā Vācijā?

Teātris “Volksbühne” jūnija sākumā veidoja festivālu par Rietumu un Austrumu satikšanos, uzaicinot apmēram piecpadsmit Austumeiropas kompānijas.

Izrādē ar sēdēšanu pie galdiņiem un ēšanu – kā jau dzimšanas dienā –, kā arī skatītāju iesaistīšanu, festivāla variantam pamainījām tēmu un runājām par to, kā divi notikumi – “Baltijas ceļš” un Berlīnes mūris – ietekmējuši mūsu dzīvi un pie kā tas novedis šodien.

Bija patīkami lasīt vienu no atsauksmēm, kurā mūsu izrāde tika nodēvēta par vienu no centrālajiem festivāla notikumiem.

Interesantākais bija cilvēku attieksme – Rietumu publika uzreiz iebildīs pret mazāko niansi, ko kaut vai tikai varētu tulkot kā rasistisku vai antisemītisku.

Oktobra sākumā teātrī “Joriks” Rēzeknē priekškaru jūsu iestudējumā vērs Čehova “Kaija”. Kas šodien liek ķerties pie zināmā hrestomātiskā darba?

Jo tajā ir mūžam aktuālais jautājums par jaunā un vecā sadursmi. Viscaur. Ja Čehova lugas finālā mirst jaunais, bet dzīvot paliek vecais, tad lielos kontekstos arī šobrīd notiek tā pati sadursme.

Un atklāts ir jautājums: vai pasaule mainīsies uz labu vai arī paliksim pie tā paša vecā un turpināsim paši sevi iznīcināt? Kaut vai skatoties zaļās domāšanas aspektā.

Kāpēc Latvija kā valsts nevarētu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā šajā ziņā rādīt piemēru? Nu kas mums traucē? Kas liek noplicināt savu zemi?

Kāpēc jaunajam, domai par to, kādu zemi atstāsim bērnu bērniem, sabiedrībā tik grūti iesakņoties?

2008. gada krīzē sāka runāt, ka iekšzemes kopprodukts nav tas īstais tautas labklājības rādītājs. Sāka runāt par tādu lietu kā laimes indekss, meklēt, no kā tas atkarīgs. Nu viss atkal aizmirsts.

Ar Ingmara Bergmana “Rudens sonāti” uz teātri Rēzeknē pirmoreiz atvedāt Esmeraldu Ermali, aktrisi, kas ilgus gadus spēlēja Dailes teātrī. Vai arī “Kaijā” būs kāds aktierisks pārsteigums?

“Jorikā” pirmoreiz spēlēs Jana Ļisova, kura bijusi M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise, bet, šķiet, radošu izaicinājumu trūkuma dēļ tagad vairāk strādā dažādos projektos. Viņa būs Arkadinas draugs Trigorins.

Jā, nupat atkal modē sievietēm uzticēt vīriešu lomas – Guna Zariņa spēlēja dzejnieku Ņurbuli Jaunajā Rīgas teātrī, Inese Kučinska bija Ričards III Liepājas teātrī.

Saistītie raksti

Bet mēs vēl neesam izvēlējušies, vai Jana Ļisova spēlēs vīrieti, varbūt mēs mūsdienīgosim Arkadinas attiecības. Tas vēl mēģinājuma procesā noskaidrojams. Bet lai paliek intriga.

Vienīgi varu pateikt, ka izrādes varoņi runās kā latviešu, tā krievu valodā.
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Veselam
“Jā, Covid-19 ir bīstams, bet tas ir pārspīlēts,” uzskata Apinis 33
8 stundas
IF
Imants Frederiks Ozols
Pasaulē
“Tas ir rets notikums!” Otrdien Latvijā ieradīsies Francijas prezidents Makrons kopā ar kundzi Brižitu
2 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Uhaņā saražotais draņķis ir izrādījies no aplam izturīga materiāla taisīts.” Egila Līcīša feļetons 2
1 stunda
LA
LA.LV
Pasaulē
Nepamodās no narkozes: zobārsta krēslā nomirst deviņus gadus veca meitenīte 2
5 stundas
LE
LETA
Veselam
No jaunatklātajiem Covid-19 inficēšanās gadījumiem lielākā daļa reģistrēti vienā pilsētā
7 stundas