“Ideja padarīt teju visu lauksaimniecību par bioloģisko nav reāla.” Vai pesticīdu un minerālmēslojuma samazināšanas mērķi ir nesasniedzami? 8
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā un pārmērīgais barības vielu daudzums vidē veicina augsnes, ūdens un gaisa piesārņošanu.
Lai to mazinātu, Eiropas Komisija (EK) lēmusi rīkoties tā, lai līdz 2030. gadam ķīmisko pesticīdu lietošanu samazinātu par 50% un mēslošanas līdzekļu lietošanu – vismaz par 20%.
20. maijā Eiropas Komisija pieņēma divas jaunas stratēģijas – bioloģiskās daudzveidības un “No lauka līdz galdam” (“From farm to fork” jeb F2F). Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Franss Timmermanss šīs stratēģijas raksturojis kā “Zaļā kursa vadugunis, kas rāda ceļu uz jaunu un labāku dabas, pārtikas sistēmu un biodaudzveidības līdzsvaru, kam jāpalīdz aizsargāt mūsu iedzīvotāju veselību un labklājību un vienlaikus palielināt ES konkurētspēju un izturētspēju”.
Vai šīs stratēģijas palīdzēs Eiropai īstenot vienu no visambiciozākajiem mērķiem – līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimatneitrālo kontinentu?
Divreiz mazāk pesticīdu un minerālmēslojuma!
Vai šie mērķi ir pārāk ambiciozi vai reāli sasniedzami?
Zemkopības ministrija (ZM) uzskata, ka mērķis par 50% samazināt ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu (AAL) lietošanu samērā īsā laikā (līdz 2030. gadam) ir ļoti ambiciozs.
Lai to īstenotu, vispirms esot jāizstrādā un jāievieš drošas un efektīvas alternatīvas. Tieši Latvijā visvairāk audzētajiem kultūraugiem (kviešiem un rapšiem) šādas alternatīvas nav pieejamas.
Tāpēc Latvija aicina EK veikt pētījumu par alternatīvām metodēm, ar ko aizstāt ķīmiskos AAL, vienlaikus nodrošinot, ka alternatīvās metodes ir drošas patērētājiem un videi.
Latvija, paužot savu nostāju, uzsver, ka jāpievērš lielāka uzmanība, kā saimniecībās tiek ievēroti integrētās augu aizsardzības nosacījumi.
AAL lietojums dalībvalstīs ievērojami atšķiras, tāpēc, nosakot katrai dalībvalstij individuāli sasniedzamos mērķus, ir jāņem vērā to atšķirīgā lauksaimniecības struktūra un AAL patēriņš.
Līdzīgās domās ir ietekmīgās lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas biedrības “Zemnieku saeima” (ZSA) biedri. Tiesa, uzsverot, ka ZSA apvieno dažāda lieluma un nozaru saimniecības, tostarp bioloģiskos un konvencionālos lauksaimniekus, tāpēc vienota viedokļa, zem kura parakstītos visi 900 ZSA biedri, neesot.
Taču lielākā daļa piekristu apgalvojumam, ka šie mērķi ir utopiski, turklāt tie esot izstrādāti bez jebkāda ietekmes novērtējuma.
Skaidrs, ka atbildīgi jālieto gan AAL, gan kūtsmēsli, gan minerālmēsli, tomēr uzspiest sasniegt noteiktus mērķus, neņemot vērā dalībvalstu atšķirīgās situācijas un neveicot ietekmes novērtējumu uz ekonomiku, pārtikas nodrošinājumu un sociālajiem jautājumiem, esot politisks populisms.
Arī agronome un dārzkopības nozares eksperte Mārīte Gailīte uzskata, ka ideja padarīt teju visu lauksaimniecību par bioloģisko nav reāla: “Patiesībā vairākus gadu tūkstošus līdz 20. gadsimta vidum lauksaimniecība bija tikai bioloģiskā un lielākā sabiedrības daļa nepārtraukti cieta badu.
Sabiedrība kļuva īsti pārtikusi, tikai pateicoties minerālmēslu un ķīmisko AAL ieviešanai praksē. EK izvirzītie mērķi ir pretrunā ar precīzās lauksaimniecības attīstību, kas arī ir viens no šīs stratēģijas mērķiem.”
Viņa uzskata, ka tieši precīzā lauksaimniecība spēs paēdināt arvien pieaugošo iedzīvotāju skaitu, vienlaikus minimizējot riskus videi.
Pašlaik nav skaidru datu, kādus līdzekļus un cik daudz audzētāji lieto konkrēta kultūrauga audzēšanai katrā no ES dalībvalstīm.
Neesot bāzes, ar ko salīdzināt! Gailīte saka: “AAL ir tādas pašas zāles augiem kā medikamenti cilvēkiem. Ja ārsts ir noteicis medikamentu lietošanas kursu, tas jāiziet līdz galam.
Katram AAL ir sava lietošanas shēma, un tā ir atkarīga no vairākiem faktoriem vienlaikus – kultūrauga bioloģiskajām īpatnībām, kaitīgā organisma sugas un attīstības stadijas, laika apstākļiem, zemnieka rīcībā esošās tehnikas un lietotās agrotehnikas.
Katra līdzekļa lietošanas deva ir atkarīga vispirms no atliekvielu noārdīšanās ātruma un tikai pēc tam no līdzekļa efektivitātes. Kā ir iespējams samazināt AAL lietošanu par 50%?”
Savukārt pieredzējusī augļkopības speciāliste Māra Skrīvele uzskata, ka augļkopjiem labāk būtu, ja par 50% samazinātu minerālmēslu lietošanu un par 20% pesticīdu un daudz agrāk nekā līdz 2030. gadam.
Tad varbūt dabas atbildes reakcija uz cilvēku nepārdomātu iejaukšanos dabas procesos neizraisīs pandēmiju.
Nosargāt vai paēdināt? Abus nevar
Lauksaimnieki uzskata, ka ar esošo ES regulējumu mērķis desmit gadu laikā par 50% samazināt AAL un par 20% minerālmēslu lietojumu nav sasniedzams, un to neesot slēpuši arī atbildīgie ES komisāri brīdī, kad stratēģija tika publicēta.
Tieši tādēļ šobrīd tā ir tikai stratēģija, vīzija.
Pamatojoties tikai uz stratēģiju, EK nav iespējas sodīt dalībvalstis, ja desmit gadu laikā tās mērķi nesasniedz. Šobrīd Eiropā vislielākais satraukums ir par to, ka stratēģijas mērķi tiks iestrādāti ar lauksaimniecību saistītajās regulās.
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis teic, ka vājākais punkts ir Zemkopības ministrija, kas cenšas darīt visu, lai lauksaimnieki varētu strādāt pa vecam, nevis skatīties ilgtspējas virzienā, kā arī politiķi, kuru rīcību spēcīgi ietekmē graudkopju šaurās ekonomiskās grupas lobijs.
“Pašlaik ES dalībvalstu rīcībā ir desmit gadi, lai ieviestu videi draudzīgāku lauksaimniecības politiku. Pastāv risks, ka ilgstošās neauglīgās diskusijās, meklējot dažādus pretargumentus, tiks pavadīts nesamērīgi daudz laika, kas varētu apgrūtināt Eiropas Zaļā kursa stratēģijās uzstādīto mērķu īstenošanu līdz 2030. gadam.”
Zemnieku saeimā uzskata, ka zemniekiem nav skaidri spēles noteikumi, jo tie nav skaidri arī pašiem politiķiem. Vēl jo vairāk – nav īsti skaidrs, kādu spēli spēlējam.
“Ja vēlamies sasniegt šīs stratēģijas mērķus, tad ir skaidrs, ka nesasniegsim klimata stratēģijas mērķus, savukārt, ja vēlamies sasniegt klimata stratēģijas mērķus, nesasniegsim “No lauka līdz galdam” mērķus. Ja vēlamies izpildīt abas stratēģijas, nāksies atvērt durvis jaunām, iespējams, līdz galam neizpētītām tehnoloģijām,” teic ZSA pārstāvji.
Zinātniekiem jāpiedāvā alternatīvas
Lauksaimnieki pirmām kārtām vēlētos saprast, ko stratēģijas mērķu sasniegšana nozīmētu Latvijas ekonomikai, jo līdz šim neko tādu neesam redzējuši pat ES mērogā.
“Kvalitatīvam ietekmes novērtējumam būtu jāizpēta, kādu ražības samazinājumu varam gaidīt, samazinot AAL un mēslojuma lietojumu, ko tas nozīmētu saimniecību dzīvotspējai, lauku nodarbinātībai, Latvijas eksportam un budžeta ieņēmumiem.
Svarīgi būtu saprast arī to, kur realizēt bioloģisko pārtiku, jo gan vairumtirgotāji, gan Agrāro resursu un ekonomikas institūta pētījumi norāda uz to, ka Latvijas patērētāji nav gatavi maksāt papildus par bioloģisko pārtiku.
Viena lieliska iniciatīva no ZM puses būtu jaunajā plānošanas periodā atļaut arī daļēju saimniecību bioloģisko sertifikāciju. Šobrīd lauksaimnieks, kurš daļā platības nolēmis izmēģināt saimniekot bioloģiski, par to nevar saņemt atbalstu un produkciju nevar realizēt kā bioloģisku.
Tā vietā ir jādibina vēl viena saimniecība, jāved dubulta grāmatvedība un tā pati platība jāreģistrē kā bioloģiska no jaundibinātās saimniecības, kas ir nevajadzīgs birokrātijas karuselis. Latvijai vajadzētu sekot pārējās ES piemēram, un tiem lauksaimniekiem, kuri vēlas pamēģināt saimniekot bioloģiski, to atļaut daļā saimniecības,” pauž ZSA biedri.
Arī ZM piekrīt, ka saimniekošanas metodes jābalsta zinātniski pamatotā informācijā.
Piemēram, LLU pētījumā par lauksaimniecības siltumnīcefekta gāzu un amonjaka emisiju nonākusi pie konkrētiem emisiju samazinošiem pasākumiem: mēslošanas plānošanas, precīzā slāpekļa minerālmēslojuma lietošanas, tiešas organiskā mēslojuma iestrādes, kūtsmēslu samazināta iestrādes laika.
Nespēj sarēķināt visas izmaksas
ZM, atsaucoties uz jau minētā pētījuma rezultātiem, lēš, ka, ieviešot mēslošanas plānošanu, lauksaimniekam ir jārēķinās ar papildu izmaksām.
Pirmajā gadā – ap 23 eiro/ha, nākamajos gados – ap 4 eiro/ha, jo augsnes agroķīmiskā izpēte jāveic ik pēc sešiem gadiem. Taču nākamajos gados izmaksas tiek kompensētas ar papildu ieguvumiem, kas lauksaimniekam rodas no šā pasākuma ieviešanas – iespējamā slāpekļa (N) patēriņa samazinājuma.
Ieviešot precīzo minerālmēslojuma lietošanu, lauksaimniekam pirmajā gadā ir jārēķinās ar papildu izmaksām ap 77 eiro/ha. Nākamajos gados papildu izmaksas veidosies mazākas.
ZM rīcībā pagaidām nav detalizētākas informācijas par to, cik varētu izmaksāt pārkārtošanās, ņemot vērā visus EK izvirzītos mērķus.
Tajā pašā laikā KLP regulējuma priekšlikums jau skaidri nosaka to, ka vides un klimata mērķu īstenošanai tiek sagaidīts finansiāls ieguldījums 40% apmērā no KLP pieejamā finansējuma, tostarp vismaz 30% no lauku attīstības finansējuma.
Lai to nodrošinātu, nozīmīgs KLP atbalsts nākotnē tiks virzīts ilgtspējīgu lauksaimniecības prakšu īstenošanai – lai mazinātu AAL lietošanu, sabalansētu mēslošanas līdzekļu lietošanu, uzlabotu dzīvnieku turēšanas un barošanas apstākļus, lai sniegtu ieguldījumu klimata, gaisa, bioloģiskās daudzveidības politikas mērķu izpildē, ūdens un augsnes kvalitātes uzlabošanā, lai sekmētu veselīgas pārtikas ražošanu, uzlabotu dzīvnieku veselību un samazinātu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu.
Jāpiebilst, ka, šos atbalsta pasākumus veidojot, iespējamais atbalsta apmērs tiek balstīts uz aprēķiniem, cik lauksaimniekam izmaksā attiecīgas stingrākas saimniekošanas prakses īstenošana, lai kompensētu lauksaimnieka negūtos ienākumus vai arī motivētu lauksaimnieku šādas prakses īstenošanu uzņemties.
Vairāk importēsim no trešajām valstīm?
ZM nenoliedz – augstāki vides un klimata mērķi un nosacījumi pārtikas ražošanā noteikti atstās ietekmi arī uz Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju pasaules tirgū, jo citās valstīs dažādi standarti ir ievērojami zemāki.
Tāpēc Latvija līdz ar citām dalībvalstīm lūdz EK, strādājot pie likumdošanas iniciatīvām, rūpīgi vērtēt arī iespējamo ietekmi uz ES ražotāju konkurētspēju trešo valstu tirgos.
Būs jāiegulda milzīgs kopīgs darbs, lai panāktu vides mērķu saskaņotību ar ES ražotāju konkurētspējas saglabāšanu pasaulē un ES pārtikas nodrošinājumu.
Arī daudzas citas dalībvalstis diskusijās uzsvērušas, ka ambiciozu vides mērķu noteikšana var vājināt ES konkurētspēju trešajās valstīs. Ir jābūt līdzsvaram starp KLP un tirdzniecības politiku.
Pārtikas piegāde nevar tikt aizstāta ar neilgtspējīgu ražošanu trešajās valstīs, ko radītu augstas ražošanas izmaksas un samazināta ražība.
ZSA: “Jau šobrīd mūsu graudu kooperatīvi saskaras ar to, ka dažādu ES prasību dēļ globālie tirdzniecības partneri labprātāk izvēlas graudus pirkt no citām pasaules vietām. Saimnieciskie ierobežojumi, ko paredz jaunā stratēģija, ir neloģiski.
Kā lai Eiropas lauksaimnieki konkurē ar tām valstīm, kurās joprojām ir atļautas prakses, kas pie mums aizliegtas jau 30 gadus?!
Kurās nav prasības pēc neproduktīvām platībām, mēslojuma ierobežojumiem un dzīvnieku labturības? Vēl jo vairāk – ES turpina savus lauksaimniekus likt arvien lielākā prasību jūgā, kamēr drošu sirdi importē neskaidras kvalitātes pārtiku no trešajām valstīm.”
Turpretī bioloģiskie lauksaimnieki nesatraucas – tā kā tirgus iespējas bioloģiski audzētai lauksaimniecības produkcijai ir plašas, konkurētspēja necietīšot.
“Te vairāk jāvērtē pašreizējā aplamā situācija, ka, stimulējot no pesticīdiem atkarīgu lauksaimniecību, tiek iegūtas nedabiski augstas ražas, rodas pārprodukcija, kas ne tikai noved pie cenu pazemināšanās, bet beigās arī pie pārtikas atkritumu apjomu palielināšanās,” norāda LBLA.
Agroekoloģiska pieejas jāmāca
Eiropas Komisija stratēģijā norāda, ka pielāgošanās, lai sekmētu šo mērķu sasniegšanu un pārietu uz ilgtspējīgu pārtikas sistēmu, prasīs ievērojamus ieguldījumus lauksaimnieku zināšanu celšanā.
Tālab EK aicina paredzēt atbalsta iespējas zināšanu pārnesei un konsultācijām, gan investīcijām, gan arī dažādas kompensācijas uzņēmēju motivācijai, konkurētspējai un neiegūtajiem ienākumiem.
Viena no lielākajām problēmām Latvijā ir augsta līmeņa speciālistu un izglītošanās iespēju trūkums agroekoloģiskai pieejai lauksaimniecībā, uzskata Gustavs Norkārklis.
Tādēļ nepieciešamas kardinālas izmaiņas lauksaimniecības izglītības sistēmā, to virzot prom no līdzšinējās izglītības prakses, kas māca viena veida domāšanu – ka sintētisko minerālmēslu un ķīmisko pesticīdu izmantošana ir vienīgais ceļš pretim ražai.
Viņš ir pārliecināts, ka pasaulē un arī Latvijā bioloģiskā lauksaimniecība spēj uzrādīt labus rezultātus, pie viena nodrošinot sabiedrību ne tikai ar veselīgu pārtiku, bet arī ar tīru gaisu, ūdeni, augsni, bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos.
Kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros Latvijai pieejams atbalsta finansējums arī izglītībai un inovācijām. LBLA aicina šo atbalsta naudu mērķtiecīgi pagriezt agroekoloģisko prakšu ieviešanai un pētījumiem par bioloģiskās lauksaimniecības attīstības iespējām.
Tāpat nepieciešams atbalsts izglītības iespēju stiprināšanai bioloģiskajā lauksaimniecībā, lai uzlabotu gan topošo, gan jau strādājošo lauksaimnieku izpratni un zināšanas par bioloģisko metožu lietošanu.
Video:
Eksperta viedoklis
Beidzot ir konkrēti mērķi piesārņojošo vielu samazināšanai
Gustavs Norkārklis, LBLA valdes priekšsēdētājs: “Lauksaimniecības piesārņojošās ietekmes samazināšana ir nepieciešamība, kam bija jāpievēršas jau sen. Beidzot Eiropas Komisija ir nosaukusi konkrētus mērķus piesārņojošo vielu samazināšanai.
Tie ne tuvu nav ambiciozi, kā apgalvo Zemkopības ministrija vai atsevišķi līdzšinējās kārtības saglabāšanā ieinteresētie lauksaimnieki.
Tieši pretēji, LBLA ieskatā nepieciešama daudz aktīvāka un noteiktāka rīcība, lai par izmaiņu ieviešanu atbildīgo institūciju rīcība, spriežot par kaitīgo vielu izmantošanas samazināšanu, būtu jēgpilna.
Bioloģiski strādājošie zemnieki ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē jau gadu desmitiem pierāda, ka ir iespējams strādāt un iegūt atzīstamas ražas, vispār neizmantojot ķīmiskos pesticīdus un sintētiskos minerālmēslus.
Metodes maiņa no konvencionālās uz bioloģisko nekādā ziņā nenozīmē konkurētspējas pasliktināšanos.
Tieši pretēji – bioloģiski sertificētās produkcijas tirgus strauji aug, un šāda tendence vērojama visā pasaulē. Atšķirībā no citām nozarēm, strauji pieaugot pieprasījumam, daudzās valstīs bioloģiskās pārtikas tirgus attīstījās arī Covid-19 pandēmijas laikā.
Ņemot vērā vides un veselības riskus, ko rada pesticīdu izmantošana, atteikšanās no piesārņojošo un veselībai bīstamo vielu izmantošanas ir likumsakarīga nepieciešamība.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
