– Ar mazu piebildi, ka zināmā datumā pie mums ieradās nelūgti viesi. Viņi ir pieprasījuši krievu valodu par valsts valodu, vēl šo to. Pat mīksti domājošam nacionālistam neliekas, ka tā tas paciešams. Citi, ierodoties svešā valstī, taču nepieprasa mainīt valsts valodu viņiem par prieku. 27
– Es neesmu pretējs daudzu latviešu politiķu, parasto latviešu šādai pārliecībai. Taču pēc valodu referenduma neviens nepacentās noskaidrot, kāpēc tik daudz cittautiešu devās uz referendumu un par ko viņi vēlējās tur balsot. Ļoti daudzi netiešie dati rāda, ka īstenībā referendums nav bijis par valodu.
– Par varu?
– Nē. 25 gadus latvieši dominē valsts politiskajā vidē. Referendumā daudziem krieviem nozīmīgākais bija jautājums par atzīšanu. Ka mēs šeit esam. Ka esam pietiekami daudz. Ka gribam, lai ar mums runā un rēķinās. Tas nenozīmē, ka uzreiz atrisinās visas problēmas, bet lai kāds no augsti stāvošām amatpersonām pasaka – šai valstī prioritāte ir latviešu kultūrai, valodai, bet mēs saprotam, ka ir arī jūs interesējošas lietas.
E. Līcītis: – Mums ir tādas kvalitātes politiķi, kuri vienlīdz neuzrunās krievus un kuri nerēķinās arī ar latviešu vēlētāju viedokli. Latvieši tieši to pašu varētu prasīt amatpersonām.
– Tas ir tiesa, bet nav attaisnojuma, jo sevišķi beidzamajos desmit gados ir ļoti skaidrs nošķīrums – latviskās un krievvalodīgo partijas. Mani jau neinteresē, vai “Saskaņa” nokļūst valdībā vai ne! Krievu sabiedrība grib just, ka arī viņi kaut kādā veidā varā ir pārstāvēti. Vai ar “Saskaņas” starpniecību vai uzrunātāja ir Āboltiņa – vienalga, kā.
V. Krustiņš: – Vai nedzirdējāt, ko intervējoties teica premjere Straujuma? Viņa krievu avīzē paziņoja, ka sabiedrības sašķeltība neeksistē. Viņai nepatīkot termins “integrācija”, visi te vienādi dzīvojot. Varbūt nākamais prezidents situāciju citādi vērtētu?
– Tagad bieži jautā – kāds vajadzīgs nākamais prezidents? Viņam jāspēj formulēt uz sabiedrību un politiķiem orientētu skaidru viedokli: 1) attiecībā uz ārējo drošību (kur Bērziņš nebija stiprs), 2) attiecībā uz iekšējo problēmu risinājumu, kas jau krājušās un ir ar bārdu. Tas pēdējais nozīmē iet uz zināmu izlīgumu, kur pamats ir, lai visas sabiedrības daļas jūt, ka par viņiem ir kāda interese. Šeit prezidents zināmā mērā ir priekšplānā, ar priekšrocību, ka viņš it kā “planē” pār citām amatpersonām un arī pār partijām. Tāpēc, kad dzirdu, ka koalīcijai jāizvirza vienots kandidāts, jautāju – kāpēc? Man liekas, ka jāvienojas plašākā lokā, vismaz ar konstitucionālā vairākuma atbalstu.
E. Līcītis: – Uzrunāšana sliktā krievu valodā, pinoties kā vistai pa pakulām, sausā, nevienu nesniedzošā intonācijā – tā, kā runā mūsu politiķi. Kādas dzirdīgas ausis tas atradīs? Latvieši turpretī ir aizkaitināti par pieblīvētību ar krievu programmām, filmām. Nereti ieslēdz TV, griez, kur gribi, – skan krievu mēle. Latviski viens pats LTV–1!
– Neiedziļināšos specifikās, neuzstāju uz obligātu speciāla kanāla ieviešanu krieviem. Bet uzsveru manis teikto niansi – viņi nav tikai jāuzrunā. Jādod vieta, kur izpausties. Lai arī tas, kas izskanēs, ne vienmēr būs tīkams maiga nacionālista ausij. Bet lai pretim ir viedoklis, kas sabiedrības vairākumam šķiet pareizs.
