“Vēl tici, ka viņš mainīsies? Es arī gaidīju, līdz…” Atklāts sievietes stāsts, kas var pasargāt citas no pašiznīcības 0
“Viņš bija viss vienā – šarms, harisma un posts,” tā savu stāstu iesāk LA.LV lasītāja Ieva (vārds mainīts), kura vēlējās dalīties ar pieredzi, kas diemžēl nav retums, galvenokārt, lai pasargātu citas sievietes, kuras atrodas neveselīgās attiecībās.
Šis ir stāsts ne tikai par sievietes sāpēm, bet arī par viņas spēku un varbūt atbildi kādai citai, kura šobrīd vēl tikai klusībā jautā: “Vai ar mani viss ir kārtībā? Ko es daru nepareizi?”
Turpinājumā Ievas stāsts.
“Es biju kopā ar manipulatoru, narcisu un atkarīgo – nē, stāsts nav par trīs dažādiem cilvēkiem, viņš bija “trīs vienā”, “lieliskais” kombo. Es domāju, ka beidzot sapratu, ko nozīmē mīlestība, bet patiesībā tas bija emocionāls terors, kuru pašlaik piedzīvo ne viena vien sieviete. Man izdevās no tā izbeigt, tāpēc neklusēju, lai no tā izbēgtu arī citas, kuras, tāpat kā es, akli tic, ka “gan jau mainīsies”. Nemainīsies!
Viss sākās skaisti un rožaini – kā pasakās! Vēderā tauriņi, kas nemitīgi lauzās uz āru, jaukas tikšanās, garas sarunas, skūpsti, kas lika pacelties dažas pēdas virs zemes, solījumi, kopīgas intereses un kas tik vēl ne. Pa vidu tam – mazliet alkohola, mazliet greizsirdības. Kā jau katram pārim – tā es domāju…
Mēs sākām dzīvot kopā, un es nevarēju būt vēl laimīgāka. Nepievērsu uzmanību gadījumiem, kad kāds “nejauši” tika piekauts vien tāpēc, ka uz mani paskatījās. Bravūrību uztvēru kā īpašību, kas zēnu padara par īstu vīrieti. Jutos pasargāta. Priecājos, ka no viņa baidās.
Nepievērsu uzmanību neskaitāmiem pārkāpumiem un zvaniem no policijas, kad viņš atkal bija savārījis kārtējās nepatikšanas. Tā vietā centos viņu mierināt.
Katru reizi, kad kaut kur braucu, gāju, man vajadzēja lūgt atļauju un taisnoties, ka nebūšu ilgi. Vai viņš gribēja braukt līdzi? Nē. Tā vietā viņš piedzērās, lai padarītu manu pasākumu par īstu izgāšanos, jo viss vakars tika pavadīts skaidrojoties, ka neesmu pie mīļākā.
Viņam nepatika, kad uzkrāsojos vai sapucējos, jo tas, pēc viņa domām, nozīmēja, ka dodos “medībās”. Esot kopā ar viņu, biju kļuvusi nemanāma, man vairs nepatika mans spoguļattēls, bet viņš teica: “Cik tu esi skaista!”
Es pārtraucu rūpēties par savu labsajūtu, lai izpatiktu viņam, jo tādējādi viņš jutās pārāks, viņa pašapziņa un ego no tā barojās.
Kad alkohola viņa asinīs bija vairāk, nekā vajag, parādījās agresija. Viņš varēja eksplodēt tikai tāpēc, ka bija nosapņojis, ka esmu viņu krāpusi. Ar lietām, kuras es neesmu darījusi, viņš manipulēja vairākkārt. Un ko darīju es? Taisnojos, kā nu mācēju, lai gan mana sirdsapziņa bija tīra kā papīrs.
Viņš regulāri pārbaudīja manu mobilo telefonu un sociālo tīklu kontus, viņš ņirgājās par mani manu draugu priekšā. Viņš katru lietu, ko izdarīja nepareizi, pavērsa pret mani – ka es esmu pie tā vainīga.
Vai man šķita, ka tas ir kaut kas nenormāls? Nē, man likās, ka es spēšu viņu labot, spēšu palīdzēt. Vai neskaitāmi mēģinājumi rezultējās ar panākumiem? Nē!
Daži gudrie no austrumiem teica – pagale viena nedeg. Un es meklēju vainu sevī. Ko es daru nepareizi?
Un tad pienāca brīdis, kad es biju gatava pieņemt to, ko nespēju daudzus jo daudzus gadus – viņam tā ir labi, viņam tā patīk, es esmu tā, kurai nepatīk.
Mums nav jācenšas pārveidot cilvēki, nav jācenšas viņiem izpatikt, nav Ķengarags jāpārtaisa par Mežaparku, jo katrā no šīm vietām būs cilvēki, kuriem tieši tur ir labi un ērti. Vienkārši nav. Ir jāatlaiž.
Protams, ka tajā brīdī vainīga biju es, jo biju “krāpusi”, pametusi, sāpinājusi, nesapratusi un pat nevēlējusies saprast. Nekas cits, protams, gaidāms nebija, bet es biju brīva. Brīva no emocionāla terora vairāku gadu garumā.
Vai es klausīju savus tuvākos, kuri teica, ka viņš nav īsti adekvāts? Nē! Vai es pārtraucu attiecības, kad parādījās pirmās agresijas pazīmes? Nē! Vai kāds cilvēks “no malas” varēja saprast, ka mūsu attiecībās kaut kas nav kārtībā? Nē!
Vai es domāju, ka viņš mainīsies? Jā! Vai es pakļāvos viņa manipulācijām? Jā! Vai es aizstāvēju viņu draugu un ģimenes priekšā? Jā!
Tagad, kad redzu to visu skaidrā gaismā, zinu vienu – tas nebija stāsts par mīlestību. Tā bija cīņa par izdzīvošanu. Tā bija lēna sevis iznīcināšana sveša ego dēļ.
Mīlestība nerada šaubas. Tā neliek justies vainīgai par lietām, ko neesi darījusi. Mīlestība neliek slēpt asaras spilvenā un klusēt, lai tikai otrs nekļūtu dusmīgs.
Mīlestība ir brīvība. Mīlestība ir uzticēšanās, miers, atbalsts. Mīlestība ceļ, nevis gremdē. Tā dziedē, nevis sagrauj. Un šodien… šodien es izvēlos sevi. Es izvēlos mieru.”
Vēršam uzmanību, ka rakstā paustais atspoguļo lasītājas personīgo viedokli, kas var būt subjektīvs un ne vienmēr sakrīt ar redakcijas vai citu personu uzskatiem.
