Cik liela ir sabiedrības iesaiste, izvēloties, kādus pieminekļus uzstādīt Krievijā? 14
Vara izvēli izdara sabiedrības vietā. Uzstādīt pieminekli Ivanam Bargajam nolēma Orlas apgabala gubernators, ne jau sabiedrība bija tajā iesaistīta. Taču tas parāda cilvēku uztveres stāvokli – tā ir arhaiska un viegli sasaucas ar propagandas mītiem – “apkārt ir ienaidnieki”, “nepieciešama spēcīga roka”, “mēs ceļamies kājās, bet mums traucē”.
Bet kur ir meklējami pirmsākumi šim uztveres modelim?
Ļoti tālā pagātnē – mongoļu–tatāru jūga periodā. Zelta orda uz Krievijas teritoriju, kas tolaik bija ļoti neorganizēta, atveda arī kaut ko pozitīvu – tam laikam nepieciešamo organizāciju. Tā gan nebija ideāla – stingra varas vertikāle ar hanu priekšgalā un stingra pakļāvība hanam bija tās galvenie elementi. Krievijas sabiedrība šo attieksmes modeli pret varu atkārto cauri gadsimtiem. Tas atkal pierāda, ka vēsture ir viena no efektīvākajām svirām, lai vadītu sabiedrības apziņu.
Raidījumu “Uzvaras cena” jūs vadāt jau vairāk nekā desmit gadus. Kādi secinājumi jums radušies par Otrā pasaules kara vēsturi?
Raidījumam ir labi reitingi, kas pierāda, ka tas cilvēkiem ir vajadzīgs. Mūsu auditorija lielākoties ir vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki, jo jaunatne par vēsturi domā maz.
Pirmajos gados, veidojot raidījumus, radās jautājums, vai nepieciešams skart kara veterānus, vai tādējādi neatņemsim ko svētu, jo Krievijā pagājušajā gadsimtā noticis maz laba. Iegrimu pārdomās, kur ir robeža, līdz kurai var risināt sarunu. Taču, kad saņēmu vēstules no kara veterāniem, jutu, ka viņiem ir vajadzīga patiesība. Viņiem kara laikā un pēc tā laikā nebija dota iespēja izteikties. Mums par karu ir maz personisko atmiņu, jo pamatinformācija, ko zinām, nāk no oficiālās vēstures. Bet atmiņu ir daudz, taču izrādās, ka ne visas ir pierakstītas. Tās nesakrīt ar oficiālo vēsturi.
No kara rakstniekiem par spēcīgu uzskatu Viktoru Astafjevu – kad lasu viņa grāmatas, saprotu, kāds īstenībā bija karš. Tieši tā sauktā leitnantu proza vairāk pasaka par karu. Memuāri ir ļoti specifisks avots, un cilvēka atmiņa ir izvēlīga, tomēr tā dod pilnīgāku attēlu par notikušo. Kāds sarkanās armijas virsnieka dēls atrada tēva dienasgrāmatu Berlīnē – tajā ir pārsteidzošs stāsts. Var saprast karavīru – viņš bija paklausīgs virsnieks, bet viņa dvēselē bija pretestība pret notiekošo karā. Karā bija šausmas, varas cinisms, neprofesionālisms un neefektīvs armijas pārvaldes veids. Kāpēc tika pieļauts tas, kas ar PSRS notika 1941. gadā? To neviens iepriekš neskaidroja. Kāpēc devās uz Poliju, kāpēc bija Molotova–Ribentropa pakts? Vara apgalvoja, ka tas bija nepieciešams, lai paplašinātu robežas, lai iegūtu laiku… Labi, ieguva laiku, bet ko tas deva, ja pēc 1941. gada pēc diviem mēnešiem vācu karspēks jau bija Krievijā? Kāpēc sarkanajā armijā 1937. gadā un 1938. gadā tika izkauti virsnieki? Tajā visā daudz kas neiet kopā. Karam ir nepieciešama apzināšana. Kāds karavīrs teica, ka Krievijas armija joprojām nav izstudējusi Otrā pasaules kara mācības.
Mēs joprojām nezinām, cik cilvēku īstenībā gāja karā, – Staļina laikos bija viens skaitlis, Hruščova laikos – otrs, Gorbačova laikos cits. Ceru, ka kādreiz parādīsies spēcīgs pētījums par šo jautājumu.
