VIDEO. “Tajā sīkstumā ir spēks!” Aktrise Karīna Tatarinova Par Latvijas izturību un kopradīšanu
0
Kas Tev ir Latvija? Aktrise Karīna Tatarinova
Par to, kas man ir Latvija, es varētu runāt bezgalīgi, bet tā, lai tas būtu kodolīgi, tad tās ir trīs lietas. Viena no tām ir ļoti fiziska un ļoti taustāma, un tie ir cilvēki, jo mana profesija nav iedomājama bez cilvēkiem. Tā ir komunikācija. Tas ir tas, ko es vēlos kādam pateikt un sagaidīt no viņa kādu reakciju. Tas ir mans skatītājs, un es arī savas lomas nevaru veidot bez cilvēkiem, kas ir man apkārt, uz ielas, mājās. Tā ir tāda nepārtraukta komunikācija, un man pilnīgi noteikti Latvija ir cilvēki, jo to, ko es daru, ko es mīlu darīt, es varētu darīt arī citā valstī; un tā atkal būtu tāda interesanta pieredze; un tāda man ir bijusi; bet tādā simtprocentīgā atdevē, protams, es nevarētu. Tāpēc Latvija man vienmēr ir cilvēki un es ļoti mīlu savus skatītājus. Man liekas, ka mums ir brīnišķīgi gudri, inteliģenti, jūtīgi cilvēki, un to es redzu savās skatuves gaitās. Tas ir viens.
Otrs pilnīgi noteikti, un tā ir arī liela un plaša tēma, bet es pateikšu tā īsāk – valoda. Tas atkal ir saistīts ar manu profesiju, jo man ir tā laime darboties ar valodu tiešā veidā – ar tekstiem; un redzēt – kā tā pilnveidojas, kā tā arī pārveidojas, redzēt arī kaut ko, kas tiek piesārņots un pēc tam tiek attīrīts, jo tas ir teksts.
Dramaturgi, autori kas raksta, un es arī savos radio iestudējumos strādāju ar valodu, un man ir liels lepnums par to, jo tāpēc, ka man liekas, tik skaitliski mazai nācijai, kādi mēs esam, tik ilgi pastāvoša valoda; un kura nebūt netaisās mirt, bet kura ir dzīva, kura attīstās, kurā spītīgi pastāv tieši tajā, ka viņa ir dzīva. Un tieši tā – viņa ir ļoti dzīva. Un tas, ka tā attīstās, jā, tas, ka tā attīstās, tas liecina par to, ka ir dzīva un pastāvoša.
Trešā lieta, tā ir sajūta. Atgriešanās. Man šausmīgi patīk vandīties apkārt pa pasauli un braukt, un ceļot, un tajā es rodu ļoti lielu enerģiju. Tad, kad manas baterijas ir tukšas, man vajag aizbraukt vai uz Igauniju, vai uz Lietuvu blakus, kaut vai tādus mazus attālumus, un tā sajūta, kas man atkal pieliek punktu, saņemt atpakaļ enerģiju un tādu pilnīgu dzīvošanas prieku, tā ir atgriešanās. Man nenormāli patīk atgriezties atpakaļ mājās. Tā atgriešanās sajūta ir vienkārši kaut kas tik fantastisks un, jā, uz asaru robežas. Jā, citiem varbūt tas skanēs patētiski, man liekas, ka ir tāda atgriešanās sajūta, ka tās ir mājas, jo atgriešanās sajūta vienmēr ir patiesa – mājās atgriežoties. Tās trīs lietas.
Nu varbūt vēl ir viena tāda, kas ir raksturīga, man liekas, latviešiem, tā ir sīkstums. Jo, kā jau es teicu, gan valodas ziņā, gan cilvēka ziņā izdzīvot šajos te ģeopolitiskajos apstākļos visos laikos, jau cik tur tos gadu simtus un tūkstošus pastāvēt un būt dzīviem, un augt un attīstīties, man liekas, ka tas liecina arī par nācijas stiprumu. Un tā ir Latvija. Tā pilnīgi noteikti ir Latvija ar visiem cilvēkiem, kas šeit dzīvo, un ne tikai ar latviešiem. Jā, mēs sastāvam no tiem cilvēkiem, kas, protams, ir lojāli Latvijai un kuri uzskata sevi par Latvijas pilsoņiem, Latvijas iedzīvotājiem. Mēs visi kopā augam, attīstāmies, viens otru bagātinām, viens otram palīdzam. Man liekas, ka tāda valsts, kas pastāv tiešām tajā vietā, kur mēs esam, kuru visi grib un kur mēs esam gardais kumosiņš; un tomēr pastāvam un kopā attīstāmies. Man liekas, ka tajā ir spēks, šajā sīkstumā jebkurā laikā izdzīvot, būt un radīt kopā. Ka tajā ir spēks.
Es teikšu tā, ka es laikam domāju tikai vienā valodā, latviešu valodā, jo tā bija arī manas ģimenes valoda. Manis tētis baltkrievs – polis, bet par to principā es tā kā uzzināju, kad sāku vēl padomju laikos mācīties skolā krievu valodu, kad mani sāka kaunināt – kā es nerunāju krievu valodā, man taču ir krievu tautības radinieki. Bet mūsu ģimenē runāja latviski, mans tēvs runāja latviski bez akcenta, tā kā es par to pat līdz tam brīdim nebiju aizdomājusies.
Bet jā, man ir brālēni, Latvijas krievi, un viņiem abiem sievas ir ukrainietes, un visi runā latviešu valodā. Kādam iet raitāk, kādam, teiksim – ar akcentu.
Katrā gadījumā, man liekas, ka tā ir tāda arī piederības sajūta, valoda, un man liekas, viņiem šī piederības sajūta ir, un tas viņos ļoti labi parādās. Bet zini, ka es neuztveru atšķirības tautībā. Drīzāk tas ir domāšanā un attieksmē.
Ja tu jūties kā Latvijas pilsonis, tu izturies kā Latvijas pilsonis, vai nu tu runā ar akcentu, vai bez akcenta, bet tu mīli šo zemi. Tu akceptē šīs zemes tradīcijas. Tu jūties te kā mājās. Nu tad man liekas, tautībai ir otršķirīga nozīme. Es drīzāk cienīšu to krievu vai ukraiņu, vai baltkrievu vai jebkuras citas tautības Latvijas iedzīvotāju, kas turēs godā savas tradīcijas, savas saknes, jo tad viņš turēs godā arī tās tautas saknes, kuras zemē viņš dzīvo. Nevis noliegs, bet turēs godā un attīstīs, būs lojāls vietai, kur viņš dzīvo, un šīm tradīcijām un turēs dzīvas arī savas saknes. Jo kā tad tu vari mīlēt kādu citu, ja tu nemīli pats savu atzaru un koku? Nu man liekas tā.
Latviešu teātris. Jā, tas arī man liekas – ir ļoti stipras tradīcijas. Jaunas vēl joprojām, jo mums, kā mēs varējām vērot Jaunā Rīgas teātra, tā sanāk, veidotā izrādē par pirmajiem aplausiem. Gatis Šmits, man liekas, tas bija, kurš atrada, kur tās ir radušās – šīs te tradīcijas, ka jā, ka šajā sakrālajā vidē un ka to ir ienesuši vācieši. Bet atkal jau man liekas, ka tās ir ļoti dzīvas. Un man liekas, ka latviešu teātris ir tas, kurš zibenīgi attīstās, uzsūc visu jauno. Mūsu jaunie režisori ir brīnišķīgi, jaunievedumi, dažādi gan pēc spēles stila, gan arī scenogrāfiski; tos uzved latviešu teātrī, un mēs spējam konkurēt arī pasaulē. Nu, konkurēt tāds muļķīgs vārds. Katrā gadījumā paust savu domu arī pasaulē, un mūs pamana un saprot. Un, jo īstenībā jau teātrim, man liekas, kā jebkuram mākslas veidam – tas ir saistīts ar valodu, bet ir saprotams arī bez valodas.
Tā kā latviešu teātris – tas ir veids, kā sarunāties ar cilvēkiem. Tas ir veids, kā sajust savus cilvēkus. Kāds teiks, ka tas ir mazs procents, kas nāk uz izrādēm. Jā, varbūt. Bet, kaut vai šāds mazs procents, mēs tomēr ar viņiem sarunājamies dzīvā veidā, jo teātris ir vienīgā dzīvā māksla, kas paģērē skatītāju, dzīvu elpojošu cilvēku. Un šī te enerģijas apmaiņa. Un tajā brīdī, kad zāles ir pilnas, tu saproti, ka, ūūh, tam ir ne tikai tagadnes spēks, bet tam ir arī nākotnes spēks.
