“Pie mums Bebrenē zirgu drīz jau būs vairāk nekā cilvēku!” Joks ar lielu daļu patiesības 2
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pie mums Bebrenē zirgu drīz jau būs vairāk nekā cilvēku!” tā kā ar joku, kam īstenībā ir arī liela daļa patiesības, saka Ilga Mališeva, Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā.
Vietējam jāšanas sporta klubam “Gaita” šo dzīvnieku jau esot tuvu pie pussimta, tuvumā esošajā dabas parkā “Dvietes paliene”, kas ir viens no lielākajiem un labāk saglabātajiem upju palieņu paraugiem Eiropas mērogā ar vismaz divpadsmit īpaši aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām – savvaļas zirgu skaits īsti neesot zināms, bet pašai skolai: pieci zirgi un viens skelets. Atkal joks? Ne gluži, un par to – visu pēc kārtas.
Vienīgie māca profesionālus zirgkopjus
“Bebrenes slava nāk ar to, ka šeit jau 93 gadus māca veterinārmedicīnu. Savulaik bijām viens no trim tehnikumiem – Smiltene, Saldus un Bebrene, kur mācījās feldšeri. Smiltenē un Bebrenē šie apmācību virzieni ir saglabājušies joprojām, tomēr mēs šobrīd esam vienīgie, kas specializējušies tieši zirgkopībā, speciālā programmā apmācot profesionālus šīs nozares tehniķus,” ar lepnumu stāsta skolotāja Ilga Mališeva.
Bebrenē lauksaimniecības skola dibināta 1927. gadā. Pirmās brīvvalsts laikā celtais ēku komplekss ir kompakts, piemērots un atbilstošs arī tagadējās Latvijas apstākļiem. Apmācībām samērīgās telpas un arī padomju gados būvētais internāts, kas tagad kalpo kā dienesta viesnīca, nenoliedzami esot priekšrocības, kas skolai palīdzot pārdzīvot pārmaiņu vētras un turpināties.
Pēc pēdējās reformas Bebrenes profesionālā vidusskola apvienota ar vispārizglītojošo, kļūstot par vienīgo Latvijā arī tādā ziņā, ka šī profesionālās izglītības mācību iestāde nonākusi Ilūkstes, tagad – Augšdaugavas – novada pašvaldības pārziņā un apgādībā.
Šogad 1. septembrī sanācis skaists audzēkņu skaitlis – 200. Profesijās apmācāmās grupas neesot lielas, tomēr tādā veidā tajās esot arī vieglāk novadīt praktiskās nodarbības.
“Tieši zirgkopjus kādreiz mācīja Apguldē. Gadus piecpadsmit skolas tur vairs nav. Taču nozare ir, un hobija zirgu Latvijā kļūst arvien vairāk. Ar zirgiem vairs near un neecē, bet tos tur izjādēm, priekam, arī sportam,” turpina Ilga Mališeva.
“Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija un citas zirgkopju biedrības sāka celt trauksmi par to, ka cilvēki zirgus joprojām pērk, taču neprot tos kopt. Pietrūkst profesionālu zināšanu.
Tad nozares nevalstisko organizāciju pārstāvji sāka apbraukāt vairākas mācību iestādes un pirms kādiem četriem gadiem ieradās arī pie mums. Bebrene viņiem iepatikās visvairāk, un tā tapa lēmums, ka šeit būs izveidota un atjaunota tieši zirgkopībā kvalificēta tehniķa apmācību programma.”
Programmas sastādīšanai – profesijas standartu izveidei, licencēm, sertifikātiem u. c. saskaņošanām – pagājuši divi gadi. Tagad šī novirziena apmācību izejot jau otrais kurss, katrā no tiem zirgkopja profesiju apgūstot 18 audzēkņi.
Vecuma ierobežojuma apmācībām nav
Kas šo profesiju izvēlas? Pedagoģes stāsta, ka lielākoties kursanti nākot no ģimenēm, kurām jau ir zirgu staļļi vai kuri to vēlas un skaidri zina, ko grib darīt, bet neizprot – kā. Tādēļ ir vajadzīgas arī plašas teorētiskās zināšanas.
Vecuma ierobežojuma šīm apmācībām nav, jo viena ir pusotrgadīgā tālākizglītības programma, bet otra paredzēta skolēniem pēc 9. klases, kur kopā ar vispārizglītojošo programmu jāmācās četri gadi.
Bērni, kuri kopā ar vidusskolas zināšanām apgūst arī profesiju (Bebrenē, protams, māca ne tikai zirgkopjus), saņem arī stipendiju – 150 eiro mēnesī. Tālākizglītības programmās par diplomu un kvalifikācijas iegūšanu gan jāmaksā pašiem kursantiem.
“Arī nupat septembra otrajā pusē man zvanīja un vaicāja, vai zirgkopības tehniķa programmai var pieteikties – nopirkuši zirgu, grib veidot nelielu biznesiņu, arī paplašināties. Vai vēl varēs iestāties? Divas nedēļas gan bija pagājušas, bet nu – paņēmām,” skolas direktores vietniece mudina izvēlēties piedāvāto apmācību profesijas, jo darba tajās netrūkstot.
“Kādreizējos absolventus, arī palaidņus, tagad nereti redzu televīzijā, daudziem ir arī pašiem savas zirgaudzētavas – nozare turpinās!”
Vispieprasītākie – “vetiņi”
Izrādās, ka vecākā profesionālā sabiedriskā organizācija mūsu valstī ir tieši Latvijas Veterinārārstu biedrība, kas šā gada augustā atzīmējusi 100. gadskārtu.
Tās darbība pilnībā pārtraukta tikai Staļina kulta laikā no 1940. līdz 1957. gadam, vēlāk turpināta, bet sākotnējā statusā atjaunota atmodas laikā 1989. gadā, un tās pirmais priekšsēdētājs bijis Bebrenes veterinārmedicīnas programmas jeb “vetiņu” absolvents, vetārsts Juris Tolpežņikovs.
“Eiropā veterinārārstus vairs nesauc par feldšeriem, bet gan par veterinārārstu asistentiem. Arī Bebrenē feldšerus gatavojām tikai padomju laikā, tagad veterinārmedicīnas programmā apmācām speciālistus asistentus, kuri praktizējoša veterinārsta vadībā var strādāt arī patstāvīgi. Tostarp ārstēt arī zirgus, jo laukos veterinārārstu problēma tagad ir liela, vidēji viens uz vismaz trim pagastiem. Asistenti var strādāt arī veterinārajās klīnikās.
Kā pie zobārsta – bez palīga nekādi. Veterinārārstus Latvijā tagad gatavo tikai Jelgavas LU Veterinārmedicīnas fakultātē. Ar to esam ciešā kontaktā un sadarbojamies, pirms diviem gadiem šīs fakultātes studenti mūsu skolai Latvijas simtgades projektu ietvaros sagatavoja īpašu dāvanu – mājas zirga skeletu. Tas jau otro gadu atrodas speciāli vēdināmā mūsu skolas telpā. Zirga skeletu kā mācību uzskates līdzekli pārvietosim uz dzīvnieku anatomijas klasi, līdzko tas dabiskā ceļā būs pilnībā izžuvis,” stāsta skolotāja Mališeva.
Grib pieradināt arī savvaļas kumeļu
Skolai, protams, ir arī savi dzīvie zirgi. Mācību bāzes teritorija kopā ar visām ēkām skolai ir 70 ha, todien visi pieci rumaki bija palaisti tālajās ganībās. Esot doma tikt arī pie sestā zirga – pieradināt kādu savvaļas kumeliņu no Dvietes palienes pļavām.
Izrādās, ka šie zirdziņi ļoti labi padodas apmācībai, tas esot jau izmēģināts minētajā vietējā klubā “Gaita”, kur savulaik pieņemts, pieradināts un ātri apmācīts bez mammas palicis savvaļā dzimušais dzīvnieciņš.
Bebrenes skola sadarbojoties arī ar Latvijas labākajiem arodu meistariem. Piemēram, zirgu nagu kopšanu mācot valstī pazīstamākais zirgu kalējs Ivo Miķelsons, kuram ir Latvijas Amatniecības kameras meistara diploms – tādu praktiķu Latvijā tagad esot tikai divi vai trīs. Ivo braucot no Talsiem, neskaitot kilometrus, – vienkārši vēlas savas zināšanas, ko regulāri papildina arī Vācijā, nodot tālāk.
Tikai hobijs vai tomēr bizness?
Patiesībā šajā vietā stāsts par zirgkopību nonāk tādās kā krustcelēs. Kas tas Latvijas mērogā īsti ir: tikai tāda “zirgošanās” vai arī nopietns bizness? Dzīvnieku mīlestības hobijs vairākumam cilvēku agrāk vai vēlāk pāriet, jo šie mīluļi taču ir arī regulāri jāpabaro, jāaudzina, jākopj un jāārstē, pēc viņiem jāsatīra. Tas prasa laiku un līdzekļus. Kas notiek tad, kad hobijs pāriet, ne mazums redzam ar pamestiem kaķiem un suņiem.
Tiesa, ceļmalā izmestu zirgu nav gadījies redzēt, un droši vien ne tikai šo mājdzīvnieku izmēra dēļ – nākas vien piekrist Bebrenes skolotāju apgalvojumam, ka zirgu mīlētāji esot pavisam īpaša cilvēku šķira, kurai nekad viņu hobijs nepāriet.
Par to, ka arī pie mums pavisam nopietnā līmenī atgriezies arī jātnieku sports, nupat visiem atgādināja vasaras olimpiskās spēles Tokijā, kur Latvijas vadošais konkūrists Kristaps Neretnieks ar zirgu “Valour” iekļuva prestižo sacensību finālā, bet paralimpietis Rihards Snikus Tokijas spēlēs ar zirgu “King of the Dance” iejādē izcīnīja divas sudraba godalgas.
Vai Latvijā var izaudzināt, piemēram, miljonu dolāru vērtu sporta zirgu? Par to, kā arī citām zirgkopības biznesa aizkulisēm pērn augustā organizētā apmeklētāju grupā gadījās dzirdēt lielā zirgaudzētavā Zilupē, kur par šīm lietām pārsteidzoši atklāti pastāstīja uzņēmējs un zirgu treneris Roberts Škapars, kurš dzimis Ventspilī, bet nu jau vairākus gadus strādā zirgaudzētavā Latgalē. Starp citu, arī viņš esot Bebrenes skolas “vetiņu” kursa absolvents – pārāk spilgta personība, lai Bebrenes pedagogi viņu neatcerētos.
Izrādās, ka uzņēmīgajam kurzemniekam iedzīvoties tālajā Latgales novadā nemaz nav bijis grūti, jo zirgkopība tiešām esot aizraujoša un arī ienesīga – jo sevišķi tur, pašā Krievijas pierobežā. Tolaik Roberts zirgu par miljonu vēl nebija pārdevis (pragmatisms un laimes spēle, kas valda sporta zirgu tirgū, salīdzināms ar NBA vai NHL spēlētāju draftēšanas, pirkšanas un pārdošanas noteikumiem), un tas arī būtu pavisam cits, droši vien kādu laiku noslēpumā turēts stāsts.
Taču viņš atklāja kādu nu jau izbeigtu pierobežas zirgu tirgus “nišu” – pirms vairākiem gadiem sportam un citādi “brāķētie” zirgi esot izpirkti pa tīro. Cik nopietni tas bijis, toreiz pastāstīja arī Roberta pieaicinātā robežkontroles dienestu pārstāve: kontrabandisti aizliegtās vielas iemanījušies transportēt, izmantojot zirdziņu taisno zarnu…
Muitnieku skeneri šo pretīgi prasto paņēmienu atklājuši ļoti ātri, tomēr arī pēc tam pastiprināta pārrobežu zirgu pārvešana neesot rimusies. Lai arī muitniekiem šķitis aizdomīgi, ka vienu un to pašu zirdziņu pāri robežai dažādu ieganstu dēļ vadā vairākas reizes, neko neatļautu nevarējuši konstatēt.
Šaubas un neatlaidība tomēr devušas rezultātus, un kādā kārtējā pārbaudē konstatēts, ka atkal no Krievijas ievestais zirgs jau pēc pāris dienām ir kļuvis par vairākiem centimetriem zemāks. Tad arī atklājies, ka aizliegto vielu pārvadāšanai kontrabandisti sākuši izmantot zirgu nagus, kriminālo darboņu ķēde atklāta, un šī “biznesa” niša aizvērusies.
