Vija Beinerte.
Vija Beinerte.
Foto: Polina Viljuna

Vija Beinerte: Iztīrīt brūces. Lai netaisnība neieplūst asinsritē 3

Vienmēr ir jābūt kādam, kas runā no tiem, kam nav balss. Tā es atbildēju Albertam Belam, kad viņš man teica: Vija, tu taču zini, ka esi tīra, es zinu, ka tu esi tīra, un tie, kas tevi pazīst, to zina. Kāda tev daļa gar pārējiem, netērē laiku tiesu darbiem!

Reklāma
Reklāma
“Tas ir beigu sākums! Melni mākoņi dosies tur, kur lec saule!” Nostradama prognoze 2025. gadam 20
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosaucis 10 politiķus, kuru pieļautās kļūdas būtiski ietekmējušas Latvijas politisko un ekonomisko situāciju 160
“Jūs aizbraucāt, bet kaut ko šeit uz ēdamgalda aizmirsāt!” – kempingā paviesojušies “sivēni”? 78
Lasīt citas ziņas
Es tomēr nolēmu tērēt. Ne pasaules dēļ, bet tāpēc, ka ir pieļauta netaisnība.

Es pazinu Andri Slapiņu un Juri Podnieku. Viņu stāstus mēs nekad neuzzināsim, taču es zinu: ne Andris, ne Juris nav ziņotāji – savā būtībā nav! Es nepazinu Aivaru Brīzi, taču es neticu, ka cilvēks, kas 44 vakarus dziedāja “Es savu zemi nepārdodu”, nākamā rītā varētu kaut ko ziņot. Andris, Juris un Aivars nevar aizstāvēt sevi. Un viņi tādi nav vienīgie.

CITI ŠOBRĪD LASA
Tālabad man vajadzēja atrisināt savu lietu, lai es varētu runāt par citiem. Viņu piemiņas un tuvinieku dēļ. Patiesības dēļ.

Tāpēc tiesas spriedumu “Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore” es uzņēmu ne tikai kā savu – kā patiesības uzvaru.

Pirms dažām dienām saņēmu vēstuli no Imanta Lancmaņa: “Izlasīju Jūsu rakstus, sēžu dziļi satriekts un tomēr priecīgs, ka Jums bija lemta šī misija – cīnīties, pie tam ne tikai par sevi, bet daudziem citiem, par taisnību, par sātaniskā režīma pienaglošanu.”

Cik precīzi! Runa tik tiešām ir par režīmu. Par režīma atraisītajām represīvajām rokām, kas ievainoja un kropļoja toreiz un arī tagad, viltīgi sajaucot patiesību ar puspatiesību un meliem. Jā, maisos tik tiešām ir 350 kartīšu ar reālu noziedznieku vārdiem, tiem, kas sadarbojās ar “Smeršu”, nodeva kureliešus un nacionālos partizānus.

Ir sīka personiska labuma meklētāji, kas par pakalpojumiem saņēma ko nu kurš. Ir tādi, kas brutāli tika parauti zem ceļa ruļļa, iebiedēti, iemānīti, piespiesti parakstīties.

Un ir tādi, kas neko nav parakstījuši un pat nav nojautuši par sava vārda atrašanos maisos.

Satversmes aizsardzības biroja darbinieki un pētnieki, kas bija iedziļinājušies, to zināja, tāpēc brīdināja un lūdza neizsludināt likumu. Taču tie, kas virzīja maisu lietu, izlikās viņus nedzirdam.

Kāpēc Linards Muciņš maldināja Saeimu, apgalvodams, ka Latvija ir vienīgā valsts, kas nav publicējusi kartotēku, ja patiesībā Latvija tagad ir vienīgā, kas to ir izdarījusi? Jo publicēt (izmest publiskajā telpā) un publiskot (darīt arhīvus pieejamus pētniekiem, iesaistītajām un cietušajām personām) nav viens un tas pats.

Kāpēc tiesnesis Juris Stukāns uzstājīgi atkārto, ka “tiesa atzīst vien to, ka tā nevar pierādīt sadarbību, un tas nenozīmē, ka sadarbības nav bijis”, ja šis apgalvojums neapbilst patiesībai? Protams, tie, kas atstāja Latvijā šo saindēto dāvanu, ir parūpējušies, lai tiem, kuru kartītes ieviestas, viņiem to nezinot, pierādīt savu nevainīgumu būtu gandrīz neiespējams.

Tomēr ir arī izņēmumi. Piemēram, manā lietā ir vairāki konkrēti fakti, kas nepārprotami liecina par to, ka sadarbība nav notikusi un kartīte ir ieviesta aizmuguriski.

Kāpēc tad, kad arhivārs Ainārs Bambals diskusijā par kartītēm apgalvo, ka “tās ir autentiskas, un to saturs nav apšaubāms”, neviens nepievērš uzmanību tam, ka tiek nomainīti jēdzieni? Jo viltojums un pierakstījumi ir divas dažādas lietas. Viltojumi līdz šim tiešām nav konstatēti, bet pierakstījumi gan.

Reklāma
Reklāma

Apgalvojot, ka “runas par safabricētiem pierakstījumiem nav taisnība”, Bambals atsaucas uz PSRS VDK 1983. gada pavēli nr. 00140. Taču vai nu viņš nav šo pavēli izlasījis, vai ir lasījis pavirši, jo punktā par vervēšanu tiek pieļauta iespēja aģenta kartīti noformēt aizmuguriski.

Šādi noformēta kartīte nav viltojums, bet diemžēl izplatīta un derdzīga prakse, īpaši 80. gadu beigās.

1994. gadā bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons vēsturniekam Bērziņam un pētniekam Zālītem apliecināja, ka 80. gadu beigās trīsdesmit procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa daļā “balasta” procents bijis vēl augstāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot.

Šī nav slepena informācija, to var izlasīt LZA izdevuma “Latvija un latvieši” II sējumā.

Minētā pavēle noteica arī to, ka padomju, partijas, komjaunatnes, arodbiedrību amatpersonas un to sekretariātu darbiniekus, kā arī prokuratūras un tiesu darbiniekus vervēt ir aizliegts. Personas, kas nonāca šādos amatos, no aģentūras aparāta bija jāizslēdz un visa VDK rīcībā esošā informācija par tiem jāiznīcina.

Ja Drošības komitejā valdītu dzelžaina kārtība, kā daži to mēģina iestāstīt, tad Augstākās Padomes deputāta Georga Andrejeva kartītei bija jābūt iznīcinātai. Taču tā atradās, kolīdz Andrejevs sāka rīkoties Kremlim netīkami.

Arī kartītei, kas aizmuguriski noformēta ar manu vārdu, bija jātiek iznīcinātai, jo 1990. gada 10. februārī, kad reģistrācijas žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, kāds par operatīvo uzskaiti atbildīgs VDK virsnieks uz statistiskās kartītes ailē “Ziņas par personiskās lietas virzību” ir krieviski uzrakstījis “nesadarbojas” un uzspiedis zīmogu “iznīcināt”.

Un vēl daži jautājumi, kas prasās atbildami. Visi pētnieki atzīst, ka lielākā un vērtīgākā kartotēkas daļa ir iznīcināta vai izvesta uz Maskavu. Kā jūtas tie tūkstoši reālo ziņotāju, kas to vai citu apsvērumu dēļ izslīdējuši caur tīkla aci? Un vai daži no viņiem tagad nav starp skaļākajiem brēcējiem?

Kāpēc tie, kas vēl vakar sacījās neticam melu impērijai, tagad pēkšņi akli tic viņu kartītēm – nevis steigā nejauši izkritušām, bet rūpīgi atlasītām un atstātām šeit ar konkrētu nolūku?

Vai maisu publicēšana 20. decembrī, kas Krievijā ir specdienestu darbinieku jeb, īsāk sakot, čekistu profesionālie svētki, ir tik vien kā nejauša sakritība?

Un vēl kāda zīmīga detaļa. Pirms vairākiem gadiem virknei latviešu kultūras darbinieku, zinātnieku un sportistu tika izveidoti šķirkļi krievu Vikipēdijā. Visu šo cilvēku vārdi ir atrodami tobrīd vēl neatslepenotajos čekas maisos. 2018. gada 20. un 21. decembrī šajos šķirkļos tika ieviesta sadaļa “Sadarbība ar VDK”.

Brīvprātīgie, kas operatīvi un profesionāli paveica šo darbu, pārrauga arī Staļina līdzgaitnieka Lavrentija Berijas, Afganistānas islāma emirāta dibinātāja Mohammeda Omāra, radio “Свобода”, televīzijas kanāla “Дождь” un Kremļa tik ļoti nemīlētās ASV Raidsabiedrību padome “U.S. Agency for Global Media” krievu Vikipēdijas šķirkļus. Atkal sakritība?

Un visbeidzot: ja tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ka Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK, – kam izdevīga bija šāda maisu publicēšana?

Ja publicēšanas mērķis bija mazināt padomju laikā represēto ciešanas, vai tas ir panākts? Un vai viena netaisnība drīkst kļūt par iemeslu citas netaisnības radīšanai?

Brūces ir jāiztīra, citādi var sākties asins saindēšanās. Tāpēc ar advokātu Lauri Liepu un pētnieku Induli Zālīti mēs turpinām izgaismot maisu lietu.

Ne tādēļ, ka mums tā gribētos, bet tādēļ, ka tas kādam ir jādara. Jo šī ir mūsu zeme un mūsu atbildība.

*
Lasi vēl:
No “bandīta meitas” līdz “čekistei” – melu impērijas provokācijas turpinās. Saruna ar Dzintru Geku
Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu
Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.