Mēs esam izcili direktīvu ražotāji. Ar munīciju ir sliktāk 6
Eiropa ir iemācījusies ražot izcilas vīzijas, stratēģijas un direktīvas. Gandrīz esam pārliecinājuši paši sevi, ka normatīvo aktu kalni padara mūs ietekmīgākus, turīgākus, spēcīgākus. Taču ar regulu tēraudu neizkausēsi, un ar ilgtspējas ziņojumu valsts robežas neaizsargāsi.
Gadu gaitā esam padarījuši savu “smago” jeb energoietilpīgo rūpniecību par galveno ekoloģisko grēkāzi un visu nākotnes problēmu vaininieku. Kamēr Briselē joprojām šur tur spriež, kā vēl vairāk ierobežot un regulēt ražošanu, eksistē realitāte ārpus ES robežām, un bilde paveras diezgan skarba. Mūsu ģeopolitiskie pretinieki sen strādā kara ekonomikas režīmā. Mēs turpretī pieprasām, lai tēraudlietuve kvalificējas “ekoloģiskai” birkai – un vienlaikus spēj ražot bruņojumu. Šīs atšķirības sekas ir mērāmas skaitļos: hroniskajā munīcijas deficītā ES, jaunās atkarībās no trešajām valstīm un rūpnīcās, kuru mums vienkārši drīz vairs nebūs.
Galvenais jautājums vienmēr ir nākotne, bet tas jau sen vairs nav stāsts par “zaļo kursu” vai ko līdzvērtīgi utopisku. Šodienas “nākotnes jautājums” ir daudz precīzāks – vai mēs vēl vispār spējam paši saražot to, kas nepieciešams, lai šeit dzīvotu droši? Atbilde ir zināma – šobrīd nē.
Un pie tā varam vainot tikai paši sevi.
Regulējumi – ES iecienītākais sporta veids
No 2019. līdz 2024. gadam ES pieņēma vairāk nekā 13 000 jaunu regulējumu. ASV tajā pašā laikā – aptuveni 5 500. ES ekonomika šajā periodā auga par 0,8% gadā. ASV – par 2,2%.
Mēs esam kļuvuši par birokrātijas lielvaru un rūpniecības viduvējību. Eiropas Savienībai, kas atrodas 150 kilometru attālumā no aktīvas karadarbības, šie divi rādītāji ļoti daudz izskaidro par to, kāpēc Eiropa pēdējās desmitgadēs kļuvusi tik ievainojama, kāpēc ES konkurētspēja ir tieši un agresīvi jāstimulē ar veselām programmām, un norāda arī uz to, kāds varētu būt risinājums.
Vides un klimata politiku un pastarpināti arī industriālo politiku ES pēdējo desmit gadu laikā ir pārvērtusi par neuzvaramām ideoloģiskām sacensībām. Diskusijās par klimata politiku pieļāvām, ka no sākotnējā jautājuma “kā saglabāt ES rūpniecības kapacitāti un vienlaikus samazināt emisijas?” saruna novirzās uz jautājumu “vai mums vispār kaut ko vajag ražot?”. Tikmēr mūsu konkurenti un, kas ir vissvarīgāk, pretinieki kurina ogles, būvē tankus un rūpīgi lasa mūsu direktīvas.
Bruņojumu ar vērtībām vien neuzražosi
Tērauda kausēšanai, kas ir kritiski svarīga mūsdienu bruņojuma ražošanā, vajadzīga nepārtraukta 1400 līdz 1700 grādu temperatūra – process, ko šodien masveidā nevar aizstāt ar elektroenerģiju vai zaļo ūdeņradi. Tā nav politiska pozīcija un tas nav ideoloģisks uzstādījums. Tā ir metalurģija.
Situācija ar nitrocelulozi – artilērijas munīcijas pamata izejvielu – labi ilustrē pašreizējo stāvokli. Eiropa šobrīd gadā saražo 4 500 līdz 10 000 tonnu nitrocelulozes. Reālā vajadzība, ieskaitot atbalstu Ukrainai un pašas Eiropas aizsardzības vajadzības, tuvojas 20 000 tonnām. Šis iztrūkums veidojies gadu gaitā, pamazām būvējot energoietilpīgajai rūpniecībai ekoloģiska ienaidnieka un nākotnes iznīcinātāja tēlu, pilnībā ignorējot faktu, ka runājam par valsts drošībai kritiski svarīgiem resursiem.
ES aizsardzības industrijas apgrozījums 2024. gadā sasniedza apmēram 148 miljardus eiro – 60% pieaugums kopš 2021. gada. Taču šī izaugsme notiek par spīti mūsu izveidotajai un pārregulētajai uzņēmējdarbības un rūpniecības videi – nevis pateicoties tai.
Juridiska neitralitāte nav tas pats, kas atbalsts
ES zaļās investīcijas regulējošā taksonomija neietver nevienu ar aizsardzību saistītu rūpniecisko darbību. Bankām juridiski nav aizliegts aizdot līdzekļus aizsardzības industrijas ražotājiem. Tomēr katrs šāds eiro pazemina bankas ilgtspējas rādītājus. Un ar to pietiek – tieši tā kapitāls klusi aizplūst citur, un aizsardzības vai pat divējāda pielietojuma preču ražotāji jau gadiem ceļ trauksmi par finansējuma nepieejamību.
Eiropas Komisija nesen publicēja skaidrojumu, uzsverot, ka aizsardzības industrijas finansēšana bankām ir atļauta. Tas ir labi. Bet regulatīvajā valodā tas nozīmē: “Mēs to neaizliedzam.” Vienlaikus visa stimulu struktūra nes vienotu vēstījumu – no energoietilpīgām nozarēm, jo īpaši aizsardzības industrijas, ir jābēg kā no uguns. Tā arī esam nonākuši šodienā: prasām, lai uzņēmēji ražo kā kara ekonomikā, bet regulējuma izpratnē izturamies pret viņiem kā pret tabakas industriju – kā pret kaut ko nevēlamu.
Mēs samazinām emisijas. Pasaule nepievienojas.
Pagājušajā gadā ES samazināja siltumnīcefekta gāzu emisijas vēl par 2,5%. Kopš 2013. gada emisiju daudzums samazināts par vairāk nekā 20%. Tas ir reāls panākums. Tikmēr pasaules kopējo emisiju daudzums 2024. gadā sasniedza jaunus rekordus – 41,6 miljardus tonnu. Kopš 2013. gada emisiju daudzums pasaulē pieaudzis par aptuveni 7%.
Mēs regulējam un disciplinējam sevi – pārējā pasaule turpina ražot kā ierasts, bez kādiem pašieviestiem ierobežojumiem. ES uzņēmumi uz saviem pleciem iznes visas regulatīvās vides radītās papildu izmaksas, globālajā tirgū konkurējot ar, piemēram, Ķīnas vai Indijas uzņēmumiem, kuriem šādu izmaksu vienkārši nav. Trakākais ir tas, ka pat ar visu šo pasaule no emisijām pasargāta netiek – tās vienkārši pārceļas no ES uz citām valstīm kopā ar rūpnīcām un darbavietām. Pie mums šī ražošana atgriežas tikai kā gatava prece, ko nopērkam, vai, vēl sliktāk, kā kārtējā ģeopolitiskā atkarība.
Kas ir emisiju kvotu tirdzniecības sistēma?
Emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) pārskatīšanas grafiks šobrīd ļoti konkrēti nosaka – bezmaksas kvotas kritiskajām rūpniecības nozarēm – tēraudam, alumīnijam, cementa ražošanai, ķīmijai – tiks izbeigtas ar 2034. gadu.
Bet par visu pēc kārtas. ETS sistēmas loģika ir vienkārša. Rūpnīcai katru gadu jāmaksā par katru sadedzinātā kurināmā vai emitētā CO₂ tonnu. Līdz šim daļu no šīm izmaksām ES dalībvalstīs sedza ar tā saucamajām bezmaksas kvotām – tādu kā pagaidu drošības spilvenu, lai nodrošinātos, ka energoietilpīgā rūpniecība momentāni nepārceltos prom no ES uz valstīm, kurās šādu prasību nav. Šis drošības spilvens tiek sistemātiski likvidēts saskaņā ar iepriekš noteiktu grafiku.
Ilustratīvs piemērs: tērauda kausētava, kas par emisijām gadā maksāja, piemēram, 10 miljonus eiro, pusi šo izmaksu sedza ar bezmaksas kvotām. Nākamajos gados šī iespēja segt izmaksas ar kvotu palīdzību pakāpeniski samazināsies, līdz 2034. gadā šī sistēma tiks izbeigta pilnībā. Katra emitētā CO₂ tonna uzņēmējam būs jāapmaksā no savas kabatas. Pie pašreizējās ETS kvotu cenas – ap 60–70 eiro par tonnu – vidēja lieluma rūpnīcai gadā tas nozīmē pāris desmitu miljonu eiro lielu papildu rēķinu.
Tērauds, alumīnijs, cements, mēslojums, ķīmija – tās ir nozares, kurās šīs izmaksas ir vislielākās, jo tajās fiziski nav citas alternatīvas kā sadedzināt kurināmo augstā temperatūrā. Un tās ir tieši tās nozares, bez kurām Eiropa nespēj saražot nedz bruņumašīnas, nedz munīciju, nedz raķešu degvielu.
2026. gada jūlijs – izšķirošs brīdis
Šā gada jūlijā Eiropas Komisija publicēs visaptverošu ETS pārskatīšanas priekšlikumu. Šoreiz tas nav vienkārši tehnokrātisks vingrinājums – tas ir reāls politisks tests, pēc kura redzēsim, vai spējam savu vides un klimata regulējumu veidot tā, lai tas vienlaikus neiznīcinātu visu Eiropas rūpniecisko bāzi.
Aizsardzībai kritiskajām nozarēm šajā pārskatīšanā ir jāiegūst īpašs statuss. Tas izdarāms viena grozījuma līmenī – šīs nozares jāizņem no tās mehānisma sadaļas, kas paredz tās sodīt par energoietilpību. Mēs nevaram vienlaikus sodīt uzņēmējus par ražošanu un naivi gaidīt aizsardzības industrijas renesansi. Turklāt noteiktos klimata mērķus šāds grozījums nemainītu. Taču tas atbrīvotu privātās investīcijas tur, kur tās pašlaik tiek sistemātiski “atbaidītas”.
Ko gaida pretinieki?
Mūsu pretinieki Eiropas tiesību aktus lasa daudz rūpīgāk nekā dažs labs mūsu pašu politiķis. Viņi precīzi zina, kad mūsu rūpnieciskā kapacitāte sasniegs savus griestus un kurā brīdī tā pašu pieņemto likumu dēļ sāks sarukt. Šis “stratēģiskā vājuma logs” nav vienkārši aptuveni apjaušams – tas ir labi zināms, paredzams, un par to var melns uz balta izlasīt mūsu pašu direktīvās. Maskava un Pekina vienkārši pacietīgi gaida, kad šis logs atvērsies līdz galam.
Neviena – pat ne visdāsnākā – valsts budžeta “piešprice” aizsardzībai ilgtermiņā nedos neko, ja mēs paralēli turpināsim ar likuma spēku likvidēt rūpnīcas, kurām šis aizsardzības ekipējums ir fiziski jāsaražo. Reāla drošības arhitektūra, par ko jau gadiem runājam kā par saukli un mērķi, nerodas no viena lēmuma par ieroču iepirkumu. Tā rodas no likumdošanas, kas paredzēta un balstīta uz izpratni par realitāti un valsts vajadzībām. Tādas likumdošanas, kas pasargā rūpniecisko bāzi neatkarīgi no tā, kādi politiskie vēji pūš un kurš kurā brīdī ir pie varas.
Eiropa nevar izdzīvot uz savas morālā pārākuma apziņas pamatiem vien. Brīvība bez militāras un industriālas spējas sevi aizstāvēt ir ilūzija. Un 2026. gadā šīs aizsardzības spējas nesākas drošības konferencēs vai samitos. Tā sākas rūpnīcās un reaktoros, kurus mums vēl ir iespēja paglābt no pašu pieņemtās, iznīcinošās birokrātijas mašinērijas.
