Delfīnu smadzenēs atrastas vielas no mūsu darbagaldiem! Zinātnieki aicina zvanīt trauksmes zvanus 0
Jauns pētījums atklājis satraucošu faktu: šķidro kristālu monomēri (LCM) – ķīmiskās vielas, ko izmanto LCD ekrānos televizoros, klēpjdatoros un viedtālruņos, uzkrājas apdraudēto jūras zīdītāju smadzenēs.
Tas ir pirmais pierādījums, ka šie noturīgie piesārņotāji spēj šķērsot hematoencefālisko barjeru un nonākt tieši nervu sistēmā, radot potenciālu risku neirotoksicitātei. Tas nozīmē, ka viela spēj izkļūt cauri dabiskajai aizsargbarjerai, kas sargā smadzenes, un nonākt pašā nervu sistēmā. Tur tā var kaitēt nervu šūnām un smadzenēm, radot iespējamu toksisku jeb indīgu ietekmi.
Kas ir LCM un kā tie nonāk okeānā?
Šķidro kristālu monomēri ir sintētiskas vielas, kas kontrolē gaismas plūsmu displejos, nodrošinot asus attēlus. Tie ir noturīgi un izdalās no elektroniskajiem atkritumiem, nonākot vidē caur nepareizu utilizāciju, īpaši Āzijas piekrastes reģionos.
Pētījums, kas publicēts žurnālā Environmental Science & Technology</em, analizēja audu paraugus no Inddijas-Klusā okeāna kuprveida delfīniem (Sousa chinensis) un bezspuru cūkdelfīniem (Neophocaena phocaenoides), kas savākti Dienvidķīnas jūrā no 2007. līdz 2021. gadam.
Zinātnieki pārbaudīja 62 dažādus LCM savienojumus – četri no tiem dominēja paraugos. Augstākās koncentrācijas atrastas taukaudos, kas ir tipiski lipofiliem piesārņotājiem, bet satraucošākais atklājums – LCM klātbūtne muskuļos, aknās, nierēs un smadzenēs.
Tas apliecina, ka vielas uzkrājas barības ķēdē: no mazām zivīm un bezmugurkaulniekiem uz augstākiem plēsējiem.
Kādas ir sekas?
Laboratorijas testi ar delfīnu šūnām parādīja, ka LCM maina gēnu ekspresiju, ietekmējot DNS atjaunošanos un šūnu dalīšanos. Tas liek domāt par iespējamiem riskiem nervu sistēmai, orgāniem un vispārējai veselībai.
Pētījuma līdzautors Yuhe He no Honkongas pilsētas universitātes uzsver: “Šis ir modinātāja zvans. Ķīmiskās vielas no mūsu ierīcēm jau iesūcas jūras ekosistēmās. Mums jāierobežo elektronisko atkritumu daudzums, lai aizsargātu okeānu – un galu galā arī sevi.”
Līdz šim LCM ietekme uz cilvēkiem un ūdens organismiem pētīta maz, bet tie uzrāda bioakumulācijas potenciālu. Avoti galvenokārt ir televizoru un datoru ekrāni, mazāk – viedtālruņi.
