Leģendārais latviešu kinorežisors Rolands Kalniņš 7. maijā svinēja savu gadsimtu – simt gadus bagātas, piepildītas dzīves, kurā ir viss – radošas veiksmes lidojumi un nelabvēļu sagādātas neveiksmes, dziļa skatītāju un kolēģu mīlestība, skaudri piespiedu klusuma brīži un sūri pelnīta atzinība. Viņš kā neviens cits zina, ko nozīmē nostāvēt un nesalūzt, noturēt taisnu muguru, nelokoties, nepielāgojoties, nenododot savus sapņus un ideālus.
Leģendārais latviešu kinorežisors Rolands Kalniņš 7. maijā svinēja savu gadsimtu – simt gadus bagātas, piepildītas dzīves, kurā ir viss – radošas veiksmes lidojumi un nelabvēļu sagādātas neveiksmes, dziļa skatītāju un kolēģu mīlestība, skaudri piespiedu klusuma brīži un sūri pelnīta atzinība. Viņš kā neviens cits zina, ko nozīmē nostāvēt un nesalūzt, noturēt taisnu muguru, nelokoties, nepielāgojoties, nenododot savus sapņus un ideālus.
Foto: Agnese Zeltiņa

“Vīrs ar dzelzs kodolu – nenodot savus sapņus un ideālus!” Kinorežisoram Rolandam Kalniņam – 100 0

Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. Ukraina palaiž raķešu “viesuļvētru” pret Krievijas spēkiem
FOTO. Ap māju iestādīti košumkrūmi, arī augļu kociņi! Kā Iveta piecos mēnešos uzcēla savu sapņu māju
Septiņu 14.Saeimas deputātu kandidātu vārdi atrodas VDK kartotēkā 64
Lasīt citas ziņas

Leģendārais latviešu kinorežisors Rolands Kalniņš 7. maijā svinēja savu gadsimtu – simt gadus bagātas, piepildītas dzīves, kurā ir viss – radošas veiksmes lidojumi un nelabvēļu sagādātas neveiksmes, dziļa skatītāju un kolēģu mīlestība, skaudri piespiedu klusuma brīži un sūri pelnīta atzinība. Viņš kā neviens cits zina, ko nozīmē nostāvēt un nesalūzt, noturēt taisnu muguru, nelokoties, nepielāgojoties, nenododot savus sapņus un ideālus.

Gadsimti iezīmē laiku. Dažreiz tiem ir cilvēka vaibsti. Kā kinorežisoram Rolandam Kalniņam: vērīgs, mazliet piemiegts skatiens, kluss smaids un nesalaužams gars. Leģendārais latviešu kinorežisors 7. maijā svinēs savu gadsimtu – simt gadus bagātas, piepildītas dzīves, kurā ir viss – radošas veiksmes lidojumi un nelabvēļu sagādātas neveiksmes, dziļa skatītāju un kolēģu mīlestība, skaudri piespiedu klusuma brīži un sūri pelnīta atzinība. Viņš kā neviens cits zina, ko nozīmē nostāvēt un nesalūzt, noturēt taisnu muguru, nelokoties, nepielāgojoties, nenododot savus sapņus un ideālus.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

“Tikai nesauciet viņu par visvairāk cietušo, nē, viņš ir visvīrišķīgākais režisors, no kura mācīties pastāvību un godīgumu,” par ilggadējo kolēģi saka kinorežisors Jānis Streičs, uzsverot – Rolands Kalniņš ir viņa lielākā autoritāte. “Augsta līmeņa profesionālis, kurš pārzina visu filmas tapšanas periodu: ilgajos darba gados izstrādājis savu ražošanas sistēmu, jaunu kārtību, savdabīgu Rīgas Kinostudijas kultūru: bez vajadzības nepļāpāt, nebļaustīties, lieki laukumā neuzturēties un bikses nedeldēt – ja dara, tad dara. Ar viņu viegli strādāt – man laimējās būt asistentam; biju pārsteigts par lietišķumu, ātrumu, precizitāti.”

“Mēs visi tieši vai netieši no viņa mācījāmies,” atmiņās par režisoru Rolandu Kalniņu un kinostudijas zelta laikiem dalās tās ilggadējais vadītājs Uldis Šteins. “Katram laikam citi varoņi, taču vienu gan varu apgalvot – labu režisoru mums ir daudz, bet otra Rolanda Kalniņa nav. Viņš ir vesels kino laikmets. Paraugs, kā darīt to, par ko esi pārliecināts, un neļauties pārliecināties, ka vajadzētu savādāk, lai tikai būtu vieglāk.”

Vieglāk – tas nav Rolanda Kalniņa un viņa filmu varoņu ceļš. Viņa radošais liktenis gadiem locīts, vīts un lauzts: filmas atļautas, cenzētas, aizliegtas, plauktā liktas, dedzinātas, rādītas, bargi kritizētas. Vājāks raksturs to neizturētu. Taču viņam dzīve un kino ir sinonīmi.

Gatavojot šo publikāciju, runājos ar daudziem Meistara laikabiedriem, kolēģiem, aktieriem, kinovēsturniekiem. Visos atmiņu stāstījumos viens kopīgs pavediens – Rolandu vairāk interesē citi, viņš māk klausīties, jautāt un izvilkt vēlamo no runātāja, klusi paliekot maliņā. Kalniņam nekad nav simpatizējusi pārlieka preses uzmanība vai pašreklāma, viņa kredo: viss pateikts manos darbos.

Sazvanīts jubilejas priekšvakarā, Meistars ir optimistiski paskarbs: “Deguns nav nolaists! Mani interesē dzīve, cenšos sekot līdzi visam, kas notiek pasaulē.” Režisors dusmojas par to, kas notiek Ukrainā, par krievu nodevīgo rīcību pret ukraiņiem un valdoņu centieniem atjaunot kaut ko pēc PSRS ģīmja un līdzības, par lielo valstu atrunām un aizbildinājumiem, vilcinoties ar palīdzību, kamēr mazās cenšas, cik spēj. “Cik ilgi viņas izturēs? Ukraina pelnījusi vislielāko atbalstu no visiem!”

 

Liktenīgā nejaušība

Amizanti, taču izcilais latviešu kinorežisors, kura uzņemtās filmas šodien veido latviešu kino zelta fondu (divas iekļautas Kultūras kanonā), kas pārstāv klasisko kino laikmetu, sniedzis nenovērtējamu ieguldījum nacionālā kino atdzimšanā un attīstībā, skatītāju mīlēts, kolēģu godāts un cienīts, par mūža ieguldījumu kinomākslā augstu novērtēts, agrā jaunībā nemaz neesot sapņojis par ekrānu un kustīgajām bildēm.

Dzimis 1922. gada 7. (9.) maijā Latgalē, Ludzas (Zilupes) apriņķa Istras pagasta Vecslabadā, pasta ierēdņa ģimenē. Tēvs Jūlijs – Zilupes pasta priekšnieks, māte Anna – telegrāfiste. Ģimenē divi bērni – Rolands un Rasma. Kad Rolandam aprit desmit gadu, Kalniņi pārceļas uz Rīgu, ko puika iemīl uz mūžu, turpmāk sevi saucot par pilsētas cilvēku; viņa filmās Rīgas tēls dzīvo pats savu dzīvi.

Rolands skolojies Rīgas 1. ģimnāzijā, gribējis dienās kļūt par ārstu (ģimenē bijuši četri ārsti), tad iejūsmojies par kara aviāciju, iestājies aeroklubā. Taču 1940. gads visam pārvelk svītru. Latvijā ienāk padomju vara, skološanās pārtrūkst, sākas juku laiki un raibraibi darbi: izsūtāmais “Jaunāko Ziņu” redakcijā, arhivāra palīgs Armijas ekonomiskajā veikalā (1939), ostas palīgstrādnieks (1940), maizes izvadātājs, ārštata sporta žurnālists laikrakstos “Padomju Latvija” un “Cīņa” (1942; nodarbojies ar vieglatlētiku un basketbolu). To vēlāk redzēsim Roberta Līviņa tēlā “Akmeņainajā ceļā”.

Sākas karš. Rolandam paveicas netikt mobilizētam nevienā armijā – no sarkanajiem viņš izvairās ar viltotu “Drāmas ansambļa” dalībnieka apliecību, vācu laikā no iesaukšanas leģionā pusotru gadu slēpjas pie paziņām Rīgā, arī pie Andreja Eglīša. Šis laiks vēlāk parādīsies filmā “Akmens un šķembas”. Kādā intervijā Rolands Kalniņš atzinis: izturējies vieglprātīgi, ar viltotu žurnāla “Laikmets” preses apliecību staigājis apkārt, pētījis, vērojis. Jau toreiz sapratis, ka pasaule tiek pārdalīta, bet mazajai Latvijai neviens palīgā nenāks.

Rolands apprecas ar Natāliju Zariņu, 1944. gadā piedzimst abu meita Silvija (Rolandam ir arī mazdēls – politologs Valts Kalniņš). Vēlāk (1958) būs otra laulība – ar aktrisi, mākslas zinātnieci Mariju Adamovu.

Pēc kara, sākoties padomju laikiem, Rolands Kalniņš pietuvinās mākslas videi – strādā par Teātra nodaļas inspektoru Mākslas lietu pārvaldē; baletmeistara asistentu Muzikālās komēdijas teātrī. Viņa pārziņā ir gan administratīvi uzdevumi, gan tikšanās ar radošajiem. Režisors L. Leimanis 1946. gadā iesaistās jaundibinātajā Mākslas filmu studijā un aicina Rolandu līdzi. Viņš piekrīt, un 1947. gada janvārī, par spīti mazākai algai, kļūst par mazu sēkliņu latviešu kino vēstures pirmsākumos, sākot iekarot kino pasauli no apakšējā pakāpiena. Pirmais darbs – “klapīte”, režisora asistents.

 

Autodidakts ar kino nervu

Divdesmit piecu gadu vecumā sācis strādāt Rīgas Kinostudijā, Rolands Kalniņš piedalās nacionālā kino veidošanā – vispirms kā režisora asistents un otrais režisors pieredzējušāko kolēģu filmās. Darbs pirmajā pēckara spēlfilmā “Mājup ar uzvaru” (1947) gan nerada sajūsmu, caurām dienām jāsēž pie telefona un jāorganizē aktieri. Nākamie projekti – Raizmana “Rainis” (1949), Pāvela Armanda un Leonīda Leimaņa “Salna pavasarī” (1955, pēc Blaumaņa motīviem), “Kā gulbji balti padebeši iet”; “Nauris” (1957) un “Latviešu strēlnieka stāsts” (1958) kļūst par īstu kinoskolu pie lieliem meistariem. Vēlāk kadru anketu ailītē “izglītība” Kalniņš rakstīs “autodidakts”, jo visu ar kino saistīto būs apguvis pats. Tuvplānā pētot citu režisoru stilu, pamana: Armands mīl ar aktieriem rāmi izrunāties, Leimanis turpretī skaļāks un ekspresīvāks. Kalniņam tuvāks klusais stils.

Pie režisora teikšanas ticis 1959. gadā ar debijas spēlfilmu “Ilze” pēc A. Brodeles romāna: smaga mācība, cik grūti literāru darbu materiālu pārvērst filmā. Seko “Vētra” (1960) pēc V. Lāča romāna – Kalniņu norīko pārņemt iestrēgušo režiju no Vara Krūmiņa. Seko TV īsfilma pēc Gunāra Priedes scenārija – “Pazemē” (1963).

Šis ir brīdis, kad jauneklis, sasniedzis četrdesmit, kļūst par vīru ar saviem uzskatiem un pieredzi (pieprasīts otrais, dublāžu un mazfilmiņu režisors) un beidzot vēlas kaut ko mēģināt pats. Liktenis saved kopā ar uzticamo līdzgaitnieku – operatoru Miku Zvirbuli.

Operators atceras: viss sācies kā nejaušība – studējot institūtā, praksi vēlējies iziet Rīgas Kinostudijā. Sastapšanās ar režisoriem Māri Rudzīti, Rolandu Kalniņu un Leonīdu Leimani raisījusi sapratni, ka placī Kalniņa rāmais stils sniedz vairāk plusu. Nekādas bļaustīšanās vai attiecību skaidrošanas. “Sešdesmitajos kopā ar Rolandu strādājām pie populārzinātniskām filmām, Cēsīs filmējām “Pazemē” – sākums mūsu ciešajai sadarbībai. Kad Rolands mani uzaicināja uz pretrunīgi vērtētās “Dzimtene, piedod!” (pēc V. Lorenca scenārija) filmēšanu, nevilcinājos. Tas mūs ļoti satuvināja. Arī tas, kas notika vēlāk – visa “Ričarda sāga” – ierēdņu “līdzautori”, kuri katrs centās palabot, pieslīpēt, pietušēt, lai tikai filmu padarītu gludāku un plakanāku. Redzēju, ka Rolands drīzāk gatavs, lai filmu noliek plauktā, nekā piekāpties un samocīt sākotnējo ideju.”

Režisora mugurkaula, principu un uzņemšanas laukumā valdošās rāmi radošās atmosfēras dēļ Zvirbulis joprojām gatavs atsaukties pirmajam Kalniņa aicinājumam. “Es viņu ļoti augstu vērtēju – visinteliģentākais režisors, kurš precīzi zina, ko grib panākt kopumā un epizodēs. Pat ja filma tiek aizliegta, radīšanas atmosfēra vienmēr ir pacilājoša. Rolands nekad nav pacēlis balsi, nepamatoti kritizējis vai pašizpaudies. Viņu raksturo padarītais, nevis uzvedība vai runas.” Ieminos – zināma līdzība ar Kroderu: iekšēja inteliģence un smalkums, tērauda kodols. Jā, Miks Zvirbulis piekrīt, tā ir.

 

“Ričarda sāga” un ilgā ieelpa

“Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”, 1966). Jānis – Harijs Liepiņš, Ričards – Eduards Pāvuls.
Foto no Nacionālā kino centra arhīva

Rolanda Kalniņa 60. gadu filmu “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard!”, 1966) un “Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi!”) sarežģītais un pretrunīgais liktenis daudzkārt pētīts, analizēts, pārspriests, rakstīts, aprakstīts un pārrakstīts. Tas apkopots grāmatā “Rolanda Kalniņa telpas”.

Par leģionāru filmu dēvētās “Es visu atceros, Ričard!” scenāriju “Dzimtene, piedod!” (1957), studējot Maskavas kinoinstitūtā, uzraksta V. Lorencs; tas izpelnās ievērību, tiek publicēts almanahā “Творчество молодых” (“Jauno daiļrade”), vēlāk atzinīgi novērtēts Maskavā un Kišiņevas filmu festivālā. Dramatiski skaudro stāstu par latviešu leģionāru likteņiem Otrajā pasaules karā pamana arī Latvijas kino sabiedrība. Un pat KP vadība pēc ilgām šaubām atzīst, ka filma par leģionāriem ir vajadzīga, “lai atspēkotu buržuāzisko nacionālistu melus”. Darbu uztic R. Kalniņam – protams, apkrautu ar cekas, čekas un “pareizo” frontinieku aizrādījumiem. Par spīti spaidu kārtā izdarītajiem labojumiem, tā tiek pabeigta, tiražēta demon­strēšanai padomju kinotīklā, uz Vissavienības ekrāniem, īsu brīdi pazib dažos Rīgas kinoteātros, pat gūst atzinīgu vērtējumu. Un pēkšņi izrādās, ka filma ir ļoti bīstama, jo rosina domāt… Pēc pašmāju pārapzinīgo cenzoru iejaukšanās vairākkārt labota un pārmontēta, beigu beigās tiek “izolēta no kinoprocesa”, nobāžot tālākajā plauktā, lai tikai pēc diviem gadu desmitiem (1991), atjaunota sākotnējā versijā, nonāktu pie skatītājiem ar autoru sākotnējo nosaukumu “Akmens un šķembas”.

“Četri balti krekli” (“Elpojiet dziļi!”, 1967). Bella – Līga Liepiņa, Cēzars Kalniņš – Uldis Pūcītis.
Foto: Juris Dzenis, no Nacionālā kino centra arhīva

Līdzīgi klājas arī pēc G. Priedes lugas “Trīspadsmitā” tapušajai filmai “Elpojiet dziļi!” (1967), kas skatītājiem kļūst pieejama tikai 1986. gadā. Atkal pie vainas tēma: radošas personības ierēdnieciska iznīcināšana. Izrādās, stāsts par jauniem mūziķiem pašdarbniekiem, brīvdomīgu telefonmontieri un komponistu Cēzaru Kalniņu (uzvārdu saspēle!), pārapzinīgo morālisti Sondori un stīviem mākslas padomes birokrātiem aizliedzējiem var kļūt sprādzienbīstams. Nez vai tālaika kinostudijas vadītājs Koroļkevičs paredzēja, ka šis panaivi labsirdīgais stāsts radīs tādu vētru un sekas – filmu pieņēma, afišas izlīmēja, bet pirmizrādes dienā latviešu filmas vietā ķinīši piedāvāja Vidusāzijas ražojumu.

Vēlāk atklājās – lielāko lomu nospēlējuši pašmāju lunkanmēļu ziņu pienesēji, kuriem Priedes–Kalniņa kinoversija par tolaik izplatīto burvju frāzi “ir viedoklis” tā iekodusi kaulā, ka viņi steidza ziņot augstākiem Maskavas činavniekiem par uzbrukumu vissvētākajam – cenzūras institūcijai. Kā pēc burvju mājiena atradās cietēji – Kinokomitejas galveno redaktrisi Kokarevu aizskar Sondores tēls (Radzinskis Maskavā tikko iestudējis lugu “Filma top”, kur galvenā varone – priekšniece Kirjanova – ir Kokarevas alter ego; 1966. gadā šo izrādi iestudēs Daile ar Artmani galvenajā lomā). Sīkākie gariņi, sekodami paraugam, arī metas kost.

Par spīti visam, filmu tomēr pieņem. Tad cīņā iesaistās pašmāju partijnieki – laikraksta “Cīņa” galvenais redaktors Ī. uzskata, ka filmā izsmieta CK biroja sēde un apvainoti Tēvijas kara dalībnieki: kādai komisijas loceklei pie krūts ordeņlentīte; arodbiedrību padomes priekšsēdis Z. gremžas, ka filmā ierēdņi parādīti kā izcili nejēgas. Mīļā miera labad priekšnieki vienojas filmu nolikt plauktā un aizmirst. Presei aizliedz par to rakstīt, almanahos un katalogos neiekļauj. Paliek tikai rūgtums un baumas – Vosam nosperti četri krekli, bet filmas tēli pārāk līdzīgi oriģināliem. Paliek G. Priedes lugas iestudējumi Latvijas un ārzemju teātros. Un paliek ImKas dziesmas ar Māra Čaklā tekstiem – folklorizējušās tās dzīvo pašas savu dzīvi, uzturot “Četru baltu kreklu” leģendu dzīvu visus divdesmit gadus…

Filmu skatītāji ierauga tikai 1986. gada maijā, kad sāk brukt padomija. Rīgas Kino namā rāda abas aizliegtās R. Kalniņa filmas, pēc laiciņa to atļaujas arī TV. Atceros pirmās izjūtas – tas par mums, astoņdesmito jauniešiem! Tolaik mēs, vidusskolēni, bijām nodibinājuši ansambli un gājām cauri tām pašām problēmām – nesapratnei, noraidījumam, liegumiem…

Divdesmit klusuma gadi par to, ka režisors atļāvies runāt par brīvību mīlēt dzimteni un būt radošam. Brīvību būt. Tēmas, kas padomju varai (varai vispār) nekad nav patikušas – pasarg die’s, ļaudis saskatīsies, salasīsies, sāks domāt un pretī runāt! Tāpēc radītāju (rakstnieku, mūziķu, režisoru) acu priekšā darbi tiek varoti, kropļoti un nogalināti… Šodien palasot viena otra tālaika kritiķa rakstīto, var tikai pabrīnīties, cik elastīgi, toksiski, viskozi izteikumi, cik aizplīvurotas norādes uz kaitīgo brīvdomību un nevēlamo ietekmi…

“Šie negatīvie vērtējumi bija ļoti subjektīvi,” atceras operators Miks Zvirbulis. “Vērtētāji nereti brauca skatīties jau ar iepriekšēju attieksmi.” Bet ar visu to Maskavas vērtējums bieži bija labvēlīgāks, spieķus riteņos bāza mūsējie pareizās ideoloģijas pārstāvji: labāk lai pelēkāk un pareizāk, nevis ar dažādi tulkojamu ideoloģisko nokrāsu.”

Kalniņš izturēja. Uzņēma sitienus un darīja darāmo. Līdz brīdim, kad laika upe noskaloja glumos sārņus un kļuva redzams – abas filmas lieliem zelta burtiem ierakstāmas ne tikai mūsu zemes kino vēsturē. Taču toreiz aiz dzelzs priekškara neviens pat nenojauta, ka Kalniņš intuitīvi uztvēris to, kas tobrīd notiek pasaulē, un savos darbos dara to pašu, ko franču “jaunais vilnis”, itāļu neo­reālisti, čehu un poļu avangardisti. Tikpat profesionāli un dziļi. Bet pēc vairākiem gadu desmitiem būs jau citi teksti: jā, ja toreiz būtu noticis citādi, arī tagad būtu citādāk. Labāk, protams.

Kinovēsturniece Kristīne Matīsa šodien raksta: “Režisors Rolands Kalniņš Latvijas kinovēsturē ir simboliska personība ne tikai tāpēc, ka pirmais un vienīgais no režisoriem aizdzīvojis līdz savai simtgadei. Latvijas kinovēsturē nav cita režisora, kura filmas būtu tik daudz un bieži lauztas un locītas, lai iedabūtu padomju ideoloģijas rāmjos, bet, kad autors nepadevās, vienkārši liktas plauktā uz gariem gadiem vai iznīcinātas. Cits viņa vietā varbūt sabruktu un atmestu visam ar roku, bet Kalniņš savā džentlmeņa pašcieņā un viedajā līdzsvarotībā dzīvoja un strādāja uz priekšu.”

 

“Tur bija tāda atmosfēra!”

Kalniņš vienmēr mācējis savākt izcilu komandu, vislabākos: operatorus Zvirbuli un Skulti, māksliniekus Pauzeru un Balodi, kostīmu mākslinieces Kundziņu un Varslavāni, komponistus Kalniņu un Zariņu, grima mākslinieci Prandi. Aktierus – Pāvulu, Butkēviču, Liepiņu, Razumu, Dancbergu. Citus kultūrļaudis.

“Rolands Kalniņš ir viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem manā mūžā, pirmais režisors,” stāsta aktrise Līga Liepiņa. “Atceros, viņš stundām varēja ar mani runāties – par dzīvi, lai radītu īsto izpratni par lomu. Par sevi tikpat kā ne, klausījās sarunbiedros. Strādājot totāli mierīgs. Nekliedza, nenostādīja sevi augstāk par citiem, bez favorītiem. Iemācīja dzīvot kadrā. Visu laiku analizēja notiekošo – ne noliedzoši vai patriotiski, bet objektīvi un cilvēciski.” Līga atklāj – abi joprojām saglabājuši labas attiecības.

“Man joprojām ir sajūta, ka neesmu ticis viņam pietiekami tuvu klāt,” atzīst Miks Zvirbulis. “Nekad neesam strīdējušies, vienkārši strādājām, dabiski, kā elpojot. Rolands nekad nav rakājies uzņemšanas grupas biogrāfijās vai aizskāris rakstura iezīmes, viņš stāvēja tam pāri. Tajā pašā laikā – mums joprojām kopā ir interesanti. Aizeju ciemos, apsēžamies viens otram pretī, iemalkojam saldu gruzīnu sarkanvīnu un runājamies… tikai par kino, nekad par sadzīviskām lietām! Ja jūs zinātu, kāda viņam filmu kolekcija!”

Visi kā viens uzsver – pie Kalniņa uzņemšanas laukumā bijusi tik īpaši atraisīta atmosfēra, ka citi studijas darbinieki nākuši pa durvju spraugu raudzīties. “Kaut ko tādu esmu izjutis tikai pie Streiča, filmējot “nenopietno cilvēku”. Neatkārtojami!” saka Zvirbulis. “Jābūt milzīgai apstākļu sakritībai, lai filma kļūtu par mākslas darbu, bet pietiek ar vienu sūdabrāli, lai tā pārvērstos uzfilmētā “vienībā”.”

 

Es biju varens. Un būšu

Režisors Rolands Kalniņš ar slaveno “Cepļa” (1972) papagaili.
Foto: Aivars Čakste, no Nacionālā kino centra arhīva

Viss turpinās. Septiņdesmitie. Mazzināms fakts – R. Kalniņš sākumā šaubās par “Cepļa” (1972) ekranizācijas nepieciešamību, jo nesen uzņemta “Pie bagātās kundzes”, pēc ilgām pārdomām piekrīt, meistarīgi apvienojot farsa, ironijas un psiholoģiskas drāmas elementus (padomju laikā par 20.–30. gadu Latviju drīkst runāt tikai tā, taču visi zina, ko slēpj zīmīgās frāzes “es biju un būšu” un “direktors-rīkotājs-mērkaķis”). Seko milzīga, nepārejoša atzinība.

“Tolaik bieži vajadzēja tukšā vietā radīt brīnumu – bija grūti dabūt greznus audumus, šodien citas iespējas – var pasūtīt no Itālijas vai Anglijas. Nācās lēti radīt dārgu ilūziju. Režisors prata novērtēt – atzinība nekad nebija skaļa, ar patosu, bet ļoti varēja just, ka viņš ar darbu ir apmierināts,” atceras kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa. “Viņš prata uzņemšanas laukumā pārējiem radīt patīkamu, līdzsvarotu, pat svētku atmosfēru.”

 

Top filma “Piejūras klimats” (1974).
Foto: Aivars Čakste, no Nacionālā kino centra arhīva

Liktenim (lasi, ierēdniecībai) patīk līkloči – režisora nākamā filma, saturiski nevainīgais, formas ziņā atšķirīgais “Piejūras klimats” (1974) radošo meklējumu, eksperimentu un ironijas dēļ atkal tiek uztverts kā ideoloģisks drauds padomju režīmam: šoreiz to nenobāž plauktā, bet… iznīcina. Izglābt izdodas vien ~840 m (~40 min) uzņemtā materiāla, kas vēlāk tiek restaurēts un samontēts filmā, kas daudz zaudējusi no sākotnējās ieceres. Tagad runā: “Piejūras klimats” sākotnējā veidolā būtu neatgriezeniski izmainījis latviešu kino.

Kas tālāk? Ar pamatīgi apgrieztiem spārniem, taču lepni paceltu galvu režisors Kalniņš sakož zobus un turpina strādāt, turpmākās filmas saukdams par maizes darbiem. Paralēli raksta scenārijus, ko vēlas realizēt. Septiņas ieceres atduras pret instanču akmens sienām.

Seko virkne lielisku, augsti profesionālu filmu – sporta drāma “Karalienes bruņinieks” (1970), paskarbās spēlfilmas “Vīru spēles brīvā dabā” (1978) un “Spēle notiks tik un tā” (1985, detektīvs). Dziļš, emocionāls un psiholoģiski niansēts vēstījums par 30. gadu Latviju “Akmeņainais ceļš” (1983, pēc V. Lāča) un Piektā gada vēsture drāmā “Ja mēs visu to pārcietīsim” (1987; pēc A. Upīša “Robežnieku” triloģijas motīviem). Spoža “Saruna ar Karalieni” (1980) – Vijas Artmanes dokumentālais portrets.

Un vēl – viņš allaž gatavs atbalstīt citus. J. Streičs: “Man bija padomā “Cilvēka bērns” un “Likteņdzirnas”. Rolands palīdzēja šos projektus īstenot. Aizstāvēja smagā periodā, kad biju nonācis konfliktā ar redaktūru pēc filmas “Šauj manā vietā!”.

2007. gadā, 85. jubilejas gaidās, top Kalniņa pēdējā spēlfilma “Rūgtais vīns”, precīzi un asi ieskicējot jaunā, 21. gadsimta sākuma izļodzītās morālās vērtības – nepārejošo reibumu…

 

Savs krēsls ar plāksnīti

No “klapītes” līdz Meistaram, kura divi darbi iekļauti Kultūras kanonā, viens godināts Kannās, kuram kinoteātrī “Splendid Palace” savs krēsls ar plāksnīti, – ceļš gadsimta garumā.

“Rolands Kalniņš ir visu cienīts. Kinostudijā nebija neviena, kurš Rolandu necienītu, pat ja nepiekrita viņa uzskatiem,” saka Uldis Šteins. “Viņš nebija piemērots padomju mākslai, darīja tā, kā juta. Neņēma tās filmas, ko nevēlējās. Kino viņam arvien augstāks par visu. Rolands atbalstīja dokumentālistus, tie savukārt – viņu, arī viņiem kino vienmēr bijis svarīgāks par ideoloģiju un principiem. Ja jūs zinātu, cik es biju priecīgs, kad Rolanda filmu iekļāva Kannu programmā un viņi ar Miku devās turp, lai beidzot saņemtu pelnīto!”

Karalisks triumfs – piecdesmit gadus pēc uzņemšanas “Četri balti krekli” tiek iekļauta “Cannes Classics” izlasē, kas veltīta pasaules nozīmīgākā kinomantojuma cildināšanai. Latvijas režisora Rolanda Kalniņa vārds izskan līdzās Alfrēdam Hičkokam, Stenlijam Kubrikam, Ingmaram Bergmanam. Deviņdesmit sešu gadu vecumā Rolands Kalniņš stāv uz Kannu sarkanā paklāja.

Kinozinātniece Dita Rietuma: “Tā bija milzu uzvara, kas leģitimēja: mums bijis savs, augsti profesionāls, konkurētspējīgs kino, kas cenzūras dēļ sešdesmit gadus izrauts no aprites. Padomju laikā viss tika mests vienā katlā, un ir gadījies dzirdēt – vai tad jums pirms deviņdesmitajiem bija savs kino? Bet nu snobiskie franči un itāļi ieraudzīja, ka šī filma ir tāda pati kā viņu tālaika filmas – kvalitatīvi un emocionāli. Rolands Kalniņš pat aiz dzelzs priekškara fenomenāli bija nolasījis tālaika garu un pasaules tendences. Spilgts apliecinājums: ja ne padomju cenzūra, latviešu kino būtu citāds.”

Kādi ir tik piepildīta mūža stūrakmeņi, vaicāju pašam režisoram. “Ļoti grūti atbildēt. Mainoties pasaules notikumiem, kaut kas mainās arī pašā. Pozīcija – mana vai otra cilvēka – vēl nenozīmē, ka esam viens pret otru. Katrs mēs dzīvi uztveram citādi, tāpat kā darbus vērtējam no savām izjūtām un priekšstatiem par dzīvi konkrētajā laikā. Domāju, vienkārši jācenšas nodzīvot dzīvi godīgi. Ja iespējams.”

 

Uzziņa

Rolands Kalniņš

Kinorežisors

• Dzimis 1922. gada 7. maijā Vecslabadā Ludzas apriņķī.

• Mācījies Rīgas 1. vidusskolā (1937–1940).

• Kopš 1947. gada janvāra piederīgs Rīgas Kinostudijai.

• 1960 – Kinematogrāfistu savienības biedrs.

• 1961–1999 – Latvijas Kinematogrāfistu savienības valdes loceklis.

• 1998 – Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

• 2005 – “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu latviešu kinomākslā.

• 2012 – Ministru kabineta balva par izcilu un paliekošu ieguldījumu Latvijas kinomākslā.

• 2018 – Kultūras ministrijas Izcilības balva kultūrā – par filmas “Četri balti krekli” iekļaušanu 2018. gada kinofestivālā “Kannu klasika”: vienīgais Latvijas režisors, kura filma iekļauta Kannu filmu festivāla programmā.

• Divas Rolanda Kalniņa filmas (“Četri balti krekli”, “Ceplis”) iekļautas Latvijas Kultūras kanonā.

• Par R. Kalniņu uzņemta videofilma ciklā “Kinogadsimts Latvijā” (1999, rež. Dz. Geka).

• 2018. gadā izdota grāmata “Rolanda Kalniņa telpa” – astoņu autoru kopdarbs: deviņas šķautnes viena kinorežisora radošajā darbībā, aplūkojot dažādus rakursus filmogrāfijā un dzīvē.

 

Uzziņa

Par godu jubilejai

• Gatavojoties Rolanda Kalniņa 100. dzimšanas dienai, tapusi dokumentālā filma “Vecāks par simt gadiem” (2022; rež. A. Cāne-Ķīle, scen. Daira Āboliņa). Filmas pirmizrāde – 4. maijā 13.00 kinoteātrī “Splendid Palace”.

SAISTĪTIE RAKSTI

• Nacionālā kino centra tradicionālais 4. maija “Latvijas filmu maratons” atkal klātienē – šogad “Splendid Palace” programma sāksies ar režisora Rolanda Kalniņa godināšanu; vecmeistars solījis ierasties uz Goda seansu, kurā gaidāma viena zelta klasikas filma un vairāki muzikāli un kinematogrāfiski pārsteigumi.

• NKC portālā “filmas.lv” bez maksas būs skatāma R. Kalniņa filmu retrospekcija.

VIDEO. Ukraina palaiž raķešu “viesuļvētru” pret Krievijas spēkiem
FOTO. Ap māju iestādīti košumkrūmi, arī augļu kociņi! Kā Iveta piecos mēnešos uzcēla savu sapņu māju
Septiņu 14.Saeimas deputātu kandidātu vārdi atrodas VDK kartotēkā 64
Balagāns jau sen bija jāver ciet. Advokāts neizpratnē, kā var sabojāt tik vienkāršu lietu kā pieminekļa nojaukšanu
Krievijā “tautas ienaidnieku” raganu medības sasniegušas vēl nebijušus apmērus: vajā gan uzņēmējus, gan radošās inteliģences pārstāvjus 37
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
EM: Inčukalnā ir rezervēts pietiekams dabasgāzes apjoms mājsaimniecību vajadzībām 15
FOTO. Kubas ostas pilsētā Matansasā izcēlies katastrofāls ugunsgrēks 15
Arī ceturtdien gaidāma svelme. Līdz cik grādiem iesils gaiss?
Par vairāk nekā divus miljonus eiro piesavināšanos apsūdz bijušo LOK prezidentu un tagadējo LHF valdes locekli
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 10. augustā
23:30
1792. gada 10. augustā. Asiņaina diena Tilerī pilī
22:00
“Ukraiņu ģenerālštābs par to klusē, bet tas ir apzināti!” Slaidiņš komentē pēdējās 24 stundās notikušo 14
21:40
FOTO. Koši, drosmīgi un radoši! Kurš šogad bija stilīgākais “Summer Sound” apmeklētājs?
VIDEO. Lidmašīna nogāžas uz noslogotas maģistrāles Kalifornijā un aizdegas
Iedzīvotājiem atlīdzinās pusi apkures sadārdzinājuma, bet rodas diskusijas par malkas iegādes pierādīšanu
Bunkus slepkavības lietā aizturēts vēl viens cilvēks 4
Pārstāda avenes, laista un mēslo rododendrus. Kādi darbi dārzā jāpaspēj paveikt augustā?
“Latvieši ir iedzimti pesimisti.” Lejiņš par iedzīvotāju šaubām, vai krīzes gadījumā NATO Latviju aizstāvēs
FOTO. Ap māju iestādīti košumkrūmi, arī augļu kociņi! Kā Iveta piecos mēnešos uzcēla savu sapņu māju
VIDEO. Ukraina palaiž raķešu “viesuļvētru” pret Krievijas spēkiem
Kovids kļūst lipīgāks. Kas notiks rudenī?
Rajevskis: Ja negribat idiotus Saeimā, ejiet uz vēlēšanām! 24
Septiņu 14.Saeimas deputātu kandidātu vārdi atrodas VDK kartotēkā 64
Krievijā “tautas ienaidnieku” raganu medības sasniegušas vēl nebijušus apmērus: vajā gan uzņēmējus, gan radošās inteliģences pārstāvjus 37
Balagāns jau sen bija jāver ciet. Advokāts neizpratnē, kā var sabojāt tik vienkāršu lietu kā pieminekļa nojaukšanu
Pastrādājis smalkos ārzemju restorānos, šefpavārs Artūrs Taškāns “uzmet tvaiciņu” Valmierā
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs