“Būvuzņēmums, piedāvādams viszemāko cenu, iegūst tiesības būvēt. Bet ir skaidrs, ka par to uzbūvēt nevarēs. Lai izpildītu pasūtījumu un paši tiktu pie iespējami lielākas peļņas, tiek pieņemti darbā celtnieki bez vajadzīgās prasmes un pieredzes. Zem būvuzņēmuma izkārtnes savāc “komandu”, kas būvē, un vienlaikus ar savstarpēji noslēgtajiem līgumiem uzņēmējs lielā mērā ierobežo savu atbildību no konkrēto būvdarbu veicējiem,” skaidro Normunds Grinbergs. 0
Viņaprāt, šādai kārtībai mēdz būt bēdīgas sekas. Ēka ir slikti uzbūvēta, apdraudot tās iemītnieku un apmeklētāju drošību. Atbildība par uzcelto ir saskaldīta starp daudziem būvdarbu veicējiem. “Patiesībā no malas savāktie būvētāji īsti neatbild ne par ko. Ģenerāluzņēmējs samaksā atalgojumu aploksnēs, un pēc kāda laika viņi ir pazuduši ar galiem,” spriež Normunds Grinbergs.
Mārtiņš Straume uzskata, ka atbildība ir tam, kurš noslēdzis līgumu ar pasūtītāju, jaunajā Būvniecības likumā tas esot ierakstīts pietiekami skaidri. “Tā nelaime jau ir cita. Kas ierakstīts likumā un būvnormatīvos, to būvniecības procesa dalībnieki joprojām neievēro darbā,” piebilst viņš. Viņaprāt, liela nozīme būvnieku atbildības nostiprināšanā būs Būvniecības informācijas sistēmai, kurā no 2015. gada 1. oktobra vienkop būs redzami dati no Būvkomersantu reģistra, Būvprakses un arhitekta prakses sertifikātu reģistra, Būvinspektoru reģistra un Dzīvojamo māju pārvaldnieku reģistra.
Jāierobežo dalībnieku skaits
Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents spriež, ka viens no risinājumiem atbildības noteikšanā – valsts un pašvaldību būvniecības iepirkumu konkursos nelaist tādus būvniekus, kuri nolīgst neierobežotu skaitu apakšuzņēmumu. “Piemēram, Norvēģijā konkrēta pasūtījuma izpildē ģenerāluzņēmējam var būt ir tikai divi apakšuzņēmēji, viens zem otra. Arī mums ir jāievieš šāds ierobežojums. Vēl normatīvajos aktos un būvdarbu līgumos jāievieš termins “solidāra atbildība”, tādējādi par būvdarbiem konkrētajā būvobjektā vienlīdz atbildīgi būtu visi to veicēji,” spriež viņš.
