Kultūra
Teātris un kino

Ar latviešu vīrieti manipulē 16


Aiks Karapetjans
Aiks Karapetjans
Foto – Karīna Miezāja

Režisora AIKA KARAPETJANA jaunā, nervus kutinošā filma “Pirmdzimtais” ieved skatītāju kādas it kā ikdienišķas laulības piņķerīgajos labirintos. Jau dažā ārzemju kinofestivālā nodēvēta par spožu, psiholoģiska trillera žanrā veidotā filma no šodienas skatāma arī kinoteātros visā Latvijā.

Pēc naksnīgas aplaupīšanas uz ielas pusmūža arhitekts, gribēdams sievai pierādīt, ka spēj rīkoties vīrišķīgi, dodas nokārtot rēķinus ar varmāku, un viņu dzīve sagriežas kājām gaisā. Piekrīti, ka Kaspara Znotiņa varonis iemieso vienu no izplatītiem “vidējā latviešu vīrieša” stereotipiem – savā ziņā padomju laiku “produkts”, neizlēmīgs tipāžs, kura izvēles manipulē Maijas Doveikas “stiprā” sieviete?

A. Karapetjans: Jā, sievietes patiešām uztver viņu kā īstu latviešu vīrieti – tāds “mīkstiņš”, īsti nevar ne to, ne šo. Bet es tieši mēģinu cīnīties pret šo uztveri. Kāpēc tāda rodas? Tāpēc, ka jūs, sievietes, mūs tā uztverat, un, ja neatbilstam jūsu priekšstatiem, tad liekat vīriešiem justies vainīgiem. Arī es dzīvoju kopā ar latviešu sievieti, un arī man parādās šī nesaprotamā sajūta. Domāju, tas ir veids, kā jūs, sievietes, manipulējat ar saviem vīriešiem. Jūs pašas viņus padarāt par pasīvām būtnēm, kuras mēģina aizbēgt no tā visa. Mūsu sievietēm jābūt paškritiskām – šī ir abpusēja problēma. Bet filma nav par latviešu vīrieti vai postpadomju problēmām. Kāds pat salīdzināja Kaspara Znotiņa varoni ar Dastina Hofmana spēlēto vīrieti 70. gadu Sema Pekinpā filmā “Salmu suņi”. Tajā konteksts ir cits – laiks, kad sieviete sāk gūt arvien vairāk tiesību – un tas ir labi –, bet reizē vīrieši kļūst ļoti pasīvi un sāk baidīties.

Pat nepazīstot Kasparu Znotiņu, “Pirmdzimtā” scenāriju rakstīji tieši viņam. Bija jābūt ļoti stiprai pārliecībai, ņemot vērā to, ka viņš tomēr ir teātra, ne kino aktieris.

Mani pat mēģināja atrunāt, sakot, ka Znotiņš ir brīnišķīgs teātra aktieris, lielisks tipāžs, bet kino nevajadzētu riskēt. Tomēr mana pārliecība apliecinājās – Kaspars Znotiņš ir brīnišķīgs kino aktieris un noteikti viena no filmas lielākajām veiksmēm, jo viņam ir ļoti spēcīga iekšēja enerģija. Galvenā kino aktiera īpašība – lai uz viņu būtu interesanti skatīties arī tad, kad viņš kameras priekšā nedara neko. Turklāt viņam ir izcila spēja būt komiskam. Kaspars ir ļoti paškritisks aktieris, viņš ļoti labi saprot teātra aktiera problēmas. Tas ir mīts, ka latviešu aktieri nemāk spēlēt kino – drīzāk režisori nemāk strādāt ar aktieriem. Režisoriem ir jāprot aktierus kontrolēt un saprotami pateikt to, kas nav jādara. Mūsu aktieriem – Gunai Zariņai, Arturam Skrastiņam, Andrim Keišam – ir labi aktieru darbi ārzemju filmās.

Aktrisi Maiju Doveiku galvenajai lomai tev ieteicis režisors Kirils Serebreņņikovs, savā ziņā režisors no “ārpuses”…

Pirmoreiz ar Kirilu satikāmies, kad viņš man rādīja filmas “Krāpšana” montāžu, bet es viņam – “Cilvēki tur” gandrīz gatavo versiju. Sēdējām šeit, studijā, iedzērām, apspriedām režijas jautājumus. Latvijā ļoti reti iznāk runāt par darbu tapšanas posmā. Bieži radošā procesā sarunājies tikai pats ar sevi. Pēdējoreiz ar Kirilu runāju, kad “Pirmdzimtais” bija sagatavošanas stadijā, neiznāca viņam to parādīt. Jā, Maiju ieteica tieši viņš. Maijai ir daudz ļoti ekspresīvu lomu, un man bija pārsteigums, ka viņa tāda vitāla, emocionāla ir arī dzīvē. Gribēju, lai lomā viņa ir viņa pati. Tāpat arī Kaspars ir introverts kā dzīvē, tā filmā.

Aktieri piekrita visām tavām idejām, arī tām, ko var saukt par pikantām?

Jā, scenārijs bija izlasīts, visu iepriekš izrunājām. Ja tu domā seksa ainu trijatā, tad ar to nebija vispār nekādu problēmu. Uztraukums bija liels, jo seksa ainas gandrīz nekad nesanāk labas. Manās iepriekšējās filmās aktieri bija vai nu bez pieredzes, vai ļoti jauni, bet šoreiz tie bija cilvēki ar dzīves un profesijas pieredzi, un bija patiešām liela bauda strādāt ar viņiem.

Karjeru spēles filmu laukā sāki ar sociālu drāmu par mikrorajona subkultūru, sekoja šausmu filma, tagad – psiholoģisks trilleris. Vai strādāt vienā žanrā nebūtu vienkāršāk?

Žanrs ir tikai iepakojums – piemēram, “Cilvēkus tur” varēja nofilmēt arī kā “šausmeni”. Es zinu, kāda tipa filmas gribu taisīt, un mēģinu atrast oriģinālu veidu, kā to izdarīt. “Cilvēki tur” tomēr vēl bija vienkārši stāsts, un pēc tās es sapratu, ka jāmeklē savs rokraksts, stils. “M.O.Ž.” bija pirmais solis šajā virzienā, “Pirmdzimtais” ir turpinājums manā ceļā, kurā vēlos saprast, kas par režisoru esmu.


Tikko esi atgriezies no festivāla aiz okeāna, Teksasā, Ostinā, kur tev jau iestaigāta taciņa – iepriekš tur izrādīja arī tavu šausmu filmu “M.O.Ž.”. Sajuti, ka tevi tur jau pazīst?

Manu daiļradi tur jau mazliet zina. Festivāla publika ir žanra filmu fani, zāles vienmēr ir pilnas. Zinu, ka, rādot filmu, neviens vismaz neizgāja no zāles, un Amerikā tas ir labi. Patīkami, ka recenzijas bija jau nākamajā dienā, izlasīju trīs, visas bija ļoti pozitīvas. Dīvaina un interesanta filma, tā viņi saka. Oktobrī filmu izrādīs pasaulē lielākajā žanra filmu festivālā Sidžesā (Spānija).

Latviešu režisors – kā to uztver ārzemēs?

Neesmu latvietis, bet mani darbi saistīti ar Latviju, būtu dīvaini, ja es teiktu, ka esmu, piemēram, armēņu režisors, jo netaisu filmas Armēnijā vai ar to saistītā kontekstā. Globālā pasaulē tas arī nav aktuāli – latviešu, armēņu vai kāds cits. Manuprāt, jo ātrāk tiksi ārā no nacionāliem rāmjiem, jo būsi interesantāks. Specifiski nacionālo ārzemēs uztver kā īslaicīgu eksotiku, un interese ātri pazūd. Un ar ko mēs varētu šādā nozīmē pārsteigt – ar folkloru, Dziesmu svētkiem? Tas ir mūsu pašu radīts mīts. Interesants ir autordarbs, individualitāte, nevis kolektīvais mantojums vai tautas – jebkuras tautas – māk­sla. Manuprāt, Latvijas autoru radīta kultūra ir ļoti jauna, tā vēl tikai top un attīstās. Pumpura “Lāčplēsis” tapis 1888. gadā, salīdzinoši nesen. Tikai tagad varam sākt runāt par nopietnākiem autordarbiem. Ir svarīgi saprast, kas esi tu pats, manā gadījumā – kāds režisors esmu savā profesijā. Svarīgi ir atrast savu rokrakstu. Ja tev tāds būs, tu būsi interesants publikai.

“Pirmdzimtais” no šodienas būs arī kinoteātros Latvijā. Nojaut, kā to varētu uztvert Latvijas skatītājs?

Es neko negaidu. Protams, gribu, lai cilvēkiem patīk, bet neesmu režisors, kas mēģinās iepatikties. Ir labi, ja par filmu būs dažādi viedokļi – tas nozīmēs, ka esmu izdarījis kaut ko riskantu. Man būtu garlaicīgi taisīt filmu, ejot visiem zināmu ceļu. Latvijā ir šādas ļoti veiksmīgas filmas, jo daļa skatītāju vēlas redzēt to, ko viņi gaida un pazīst. Rietumos ir pretēji – cilvēki vēlas, lai viņus pārsteidz. Teikšu godīgi, manu iepriekšējo filmu “M.O.Ž.” Latvijā lielā mērā ignorēja, daudzi to nav pat redzējuši. Cilvēkiem bija kaut kāds virspusējs priekšstats gan par filmu, gan par šausmu žanru, kurš patiesībā ir bagāts un daudzveidīgs.

Par tevi kā režisoru izveidojies priekšstats kā par visai drūmu tēmu cienītāju.

Nemaz nav tā, ka mani interesē tikai tas, labprāt filmētu arī komēdiju. Patiesībā “Pirmdzimtais” ir visvairāk izklaidējošā no manām filmām – tajā tikpat kā nav vardarbības, nav “galināšanas” un asumu. Tomēr cilvēki noskatās un saka, ka arī šī ir ļoti “tumša” filma. Tāds ir arī mans mērķis – gribu iemest skatītāju galvenā varoņa zemapziņas dziļumā.

Komēdiju jau esi veidojis Operā – “Seviļas bārddzini”. Zinu, ka pēc “Fausta” iestudējuma tev saistībā ar to ir tālejoši plāni.

Šobrīd runājam par kādas itāļu operas ideju. Ja viss izdosies, tas būs liels notikums ne tikai Latvijas operas kontekstā. Pašlaik Francijā, Monpeljē opernamā, iestudēju Bizē “Karmenu”, pirmizrāde 16. martā. Operas direktore redzēja “Faustu” un saņēmu uzaicinājumu. “Karmena” gan ir viena no tām operām, kuras nevaru ciest – klišeja uz klišejas, turklāt to zina visi, arī tie, kuri ikdienā neinteresējas par operu. Bez tam nevaru ciest Karmenu kā varoni, tāpēc mēģināsim veidot “Karmenu” bez Karmenas. Ceru, franči mani nenolinčos, jo “Karmena” tomēr ir viņu lepnums.

Galerijas nosaukums

“Pirmdzimtais”, spēlfilma, trilleris

Režisors un scenārists: Aiks Karapetjans, operators Jānis Eglītis, komponists Andris Dzenītis, producents Roberts Vinovskis (“Studija Lokomotīve”).

Galvenajās lomās: Kaspars Znotiņš, Maija Doveika, Kaspars Zāle.

LA.lv