Kāpēc Progresīvie ir sakāpuši kokos un stāda budžu sarakstus? Prāto Armands Puče
0
Lai no meža dabūtu ārā vilku, tam vajadzīga liela izveicība. Lai no meža dabūtu ārā politiķi – te pietiek ar interesēm, ko viņi slēpti pārstāv. Tieši tā no meža iznāca partija Progresīvie un viņu idejiskais vimpelis Andris Šuvajevs – ar kaujas saucieniem uz lūpām un stāstiem, ka viņiem kaut kas pakrūtē rūp. Nē, nevis pašu dzītais pālis Daugavā, vai dzelzceļu cilpas ap lidostu, vai Air Baltic ķiršu zars bez ogām. Nē! Progresīvie kāpj kokos un stāsta citiem, ka viņiem rūp… kokrūpniecība.
Ja partija tā skatītos arī uz saviem pirkstiem, šo visu varētu saprast. Taču te ir acīmredzams revanšisms par kaut kādām koalīcijas rebēm. Ņemot vērā, ka premjere mums arī mācās vēl tikai slidot, Progresīvo aprēķins ir visai vienkāršs – lai piesegtu savu neizdarību un nolaidību, ir jārāda uz tiem citiem. Konkrēti, krustā sišanai tiek izmantota ZZS vadītās Zemkopības ministrijas viena no nozarēm – kokrūpnieki.
Interesanti, ka šo tematu Progresīvie ir apguvuši dažās nedēļās un, tā kā tiek izmantota tā pati rokasgrāmata, ar kuru savulaik politikā ienāca menti no knābja – proti, JKP projekts ar kompromatu mapītēm pret politiskajiem konkurentiem – nav jābūt īpaši apķērīgam, lai saprastu no kurienes entuziasmam aug kājas. Pat tā sauktās izmeklējošās žurnālistikas taciņas ir tās pašas, attiecīgi –
opijs tautai tiek pievests ar tām kravas automašīnām, kurās sēž Latvijas sabiedriski politiskā procesa “pareizie” ietekmeļi.
Runa ir par Latvijas kokrūpniecības konkurētspēju pasaulē, ko nosaka nozares dalībnieku noslēgtie sadarbības līgumi ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”(LVM). Atbilstoši noslēgtajiem līgumiem ir paredzēta iepirkuma cenu indeksācija ar līgumos atrunātajiem indeksācijas mehānismiem. Pretendenti savus cenu piedāvājumus LVM izteica laikā, kas bija tālu no tām ģeopolitiskajām kolīzijām, kas sākās 2022. gada februārī un turpinās joprojām. Energoresursu cenu pieaugums tam visam nāca klāt kā pletne vai vecāki alkoholiķi, ko neizvēlas no brīvas gribas. Karadarbība Eiropā būtiski ietekmēja arī tālākos noieta tirgus, kur pieprasījums pēc zāģmateriāliem samazinājās.
Ja Latvijas kokrūpnieki atrastos uz mūsu planētas vieni, iespējams, viņi pieņemtu esošos apstākļus kā likteņa pavērsienu vai nepārvaramu varu. Taču mūsējie šajā tirgū nav vieni. Izrādījās, ka citās valstīs apstākļi cērt ar to pašu mietu pa muguru, taču tur cilvēki kaut kā pielāgojās – meklēja atbilstošus risinājumus, lai saglabātu nozares centrālo asinsrites sistēmu.
Tas ir stāsts par konkurētspēju, par eksportu, ko gudras valstis veicina – ja tas palīdz uzņēmējam. Jo gudrās valstīs saprot, ka uzņēmēja nodokļu iemaksas un radītās darba vietas, ir kaut kas vairāk kā peļņa, ko viņi – tie negausīgie kapitālisti – gūst no savas uzņēmības.
Attiecīgi, mūsējie ar acīm noskatījās kā citās zemēs tirgus brāļiem viņu valstis palīdz noturēties pie jebkura koka stumbra, kamēr Latvijas valsts izvēlējās slaveno cūkas un druvas koncepciju, kur galvenais ir mazais pievārdiņš – ne.
Tāpēc rūpnieku aicinājums pārskatīt cenu indeksācijas metodoloģiju, bija meklējams nevis kaut kādā viltīgā plānā kaut ko izkrāpt, bet gan elementārā fabulā par mūsu tautsaimniecības tālāko izdzīvošanu – ko citas valstis/konkurenti nezin kāpēc saprot.
LVM ir liela kompānija, kas nav atrauta no nozares dalībniekiem. Tāpēc ir gluži loģiski, ka LVM varētu būt pirmie, kas ir ieinteresēti mūsu kokrūpnieku jaudā – bez greizsirdības. LVM nav atrauts arī no tirgus realitātes un labi redz – kas notiek viņiem apkārt. Ja LVM ilgtermiņa partneriem kaut kādā brīdī nav iespēju saspēlēties ar tirgus cenām, ko nosaka reģionā citas valstis, tad te ir gadījums par izpratni un apķērību– kā mums pielāgoties vai izmantot šos apstākļus? Labi, negribat mainīt cenu indeksācijas metodoloģiju, tad vismaz mēģiniet ietekmēt valsts politiku elektroenerģijas izmaksām, kur arī esam bēdu ielejā. Tā, lai Latvija patiešām ierakstītos pasaules tirgos. Tā taču ir mūsu kopējā lieta!
Kāpēc ar pašu rokām mēs būvējam saviem komersantiem netaisnīgākus apstākļus, ja citur šo saprot kā savienotos traukus? Vai LVM paši kādā brīdī ir savus darbiniekus nolikuši miera stājā – bez darba, bez algām, dīkstāvē? Rūpnieki, kam līgumi ar LVM – to dara. Jo, nav variantu. Pēc loģikas LVM vajadzētu skatīties tālāk par Latvijas mežu galotnēm, jo tā viņi tiek pie savas iztikšanas, pie deklarētās peļņas, ko nosaka nozares kustības pasaulē. Kāpēc šis pašsaprotamais elastīgums mūsu gadījumā izskatās pēc iebetonēta zelta zābaku pāra?
Tā ir vienpusēja, konkurences prasībām neatbilstoša, netaisnīga politika, kas neko labu par Latvijas tautsaimniecību nepasaka. Jo atkārtošos – tas varbūt LVM kabinetos tā domā, ka rūpnieku problēmas viņus neskar un, ka līgumi, kas kļuvuši vienai pusei neizdevīgi – nav valsts problēma. Ja vien – viena no sadarbības pusēm nebūtu šī pati valsts, tad patiešām tādām domām varētu būt arī auglīgs pamats. Taču valsts te ir ar savu interesi un līdzatbildību! Jā, un pretēji tam, ko sludina partija Progresīvie – uzņēmējs var un drīkst prasīt no valsts sev tādus apstākļus, kas atbilst tām tirgus prasībām un tendencēm, kurā Latvijas bizness piedalās, veicinot kādas nozares eksportspēju. Veicinot kopējo labklājību.
Tas ir nevis valdības atbalsts, bet – valdības izpratne par tautsaimniecību.
Progresīvie kā boļševiki pēta uzņēmēju bilances un nav tālu līdz tam, ka tiks veidoti arī budžu saraksti – par tiem, kas strādā un pelna.
Par tiem, kas nodrošina ar algu un bezrūpīgu dzīvesveidu tādus, kas balso par Progresīvajiem. Tiek rakstītas vēstules ģenerālprokuratūrai, ka patiesībā kokrūpniekiem nemaz tik slikti neklājas – jo viņi braukājot ar labām automašīnām. To raksta cilvēki, kas nekad savā mūžā nav strādājuši algotu darbu, kur tiek prasīts vai sasniegts rezultāts. Tas ir grupējums, kas nevis pelna, bet pārdala
citu cilvēku darba augļus – veidojot Rīgas klusā centra kafejnīcu un mišelinu apgrozījumus.
Kokrūpnieku lielais noziegums ir prasība, lai viņu pašu valsts veicina nozarei tādus vietējos apstākļus, kas spēj konkurēt ar citiem. Tas nav stāsts par vienu vai diviem uzņēmumiem, tas ir stāsts par vienu no labākajām Latvijas nozarēm, kas iekšzemes kopprodukta atskaitē ir redzama ar neapbruņotu aci. Ja premjere šajā situācijā nespēj nolikt pie vietas Ļeņina mazbērnus a’la visa veida kreisos parazītus, tad viņa nav nekāda premjere. Un – Jaunā vienotība nav pie Latvijas.
Progresīvie ir labi sapratuši, ka valstī ir gana daudz tādu, kas nestrādās un neražos – tādi, kas ir parasti dīkdieņi. Tas ir viņu elektorāts! Tādus ar vienu svilpienu var dabūt kaut kādos laukumos vai parādēs. Tā šī partija redz un iztēlojas savu nākotni. Tas ir vienas partijas izvēlētais ceļš, un – demokrātijā tā var būt, ka ne jau visus atkritumus ir jāšķiro…
Vienīgi – tā noteikti nav Latvijas nākotne.
