Latvijā
Sabiedrība

“Aizbraukšana no valsts ir risinājuma meklēšana individuālā līmenī.” INTERVIJA ar Lieni Ozoliņu11


Liene Ozoliņa: “Neoliberālās reformas ir vājinājušas valsts ideju Latvijas sabiedrībā. Tas izpaužas arī kā doma, ka nav nekā, ko no valsts gaidīt. Un šādā ziņā vāja sociālā aizsardzība no valsts puses vienā brīdī var kļūt par draudu valsts drošībai.”
Liene Ozoliņa: “Neoliberālās reformas ir vājinājušas valsts ideju Latvijas sabiedrībā. Tas izpaužas arī kā doma, ka nav nekā, ko no valsts gaidīt. Un šādā ziņā vāja sociālā aizsardzība no valsts puses vienā brīdī var kļūt par draudu valsts drošībai.”
Foto no personiskā arhīva

“Aizbraukšana no valsts ir risinājuma meklēšana individuālā līmenī, atbildības uzņemšanās par problēmu, kas, īpaši pēc krīzes, nebija pašu indivīdu radīta,” tā intervijā saka socioloģijas zinātņu doktore, Londonas Ekonomikas augstskolas lektore latviete Liene Ozoliņa. Nupat Mančestras universitātes izdevniecība izdevusi viņas grāmatu angļu valodā par Latvijas pilsoņu attiecībām ar valsti pēckrīzes gados.

Pirms deviņiem gadiem L. Ozoliņa ieradās Apvienotajā Karalistē, lai studētu Londonas ekonomikas skolas doktorantūrā, taču nu ar Angliju saista ne tikai darbs universitātē, bet arī dzīvesbiedrs un jaunākais ģimenes loceklis Kristians, kuram vasarā apritēs gads. Ārzemēs dzīvojošo tautiešu sociologu skatījums uz Latvijā notiekošajiem procesiem bieži vien ir pavisam atšķirīgs, un tieši tāds ir arī Lienes Ozoliņas redzējums, kas liek paskatīties uz vispārpieņemtām vērtībām no cita rakursa.

 

Par ko ir jūsu grāmata?

L. Ozoliņa: Grāmatas nosaukums angliski ir “Politics of Waiting: Workfare, post-Soviet austerity, and the ethics of freedom” (tulkojumā “Gaidīšanas politika: nodarbinātība, postpadomju taupība un brīvības ētika”). Latviskais nosaukums ir “Pacietības politika”, grāmatā apkopots mans doktorantūras pētījums par Latvijas neoliberalizācijas procesu, ar to domājot ekonomisko un politisko reformu procesus kopš 90. gadiem, kuru ietekmē atbildība par iedzīvotāju labklājību ir lielā mērā pārcelta no valsts uz pašu indivīdu pleciem. Sīkāk analizēju arī to, kā tika risināta 2009. gada ekonomiskā krīze Latvijā, kāpēc bija iespējams šis tā sauktais “veiksmes stāsts”, kas patiesībā nozīmēja veiksmi bankām un milzīgus finansiālus, sociālus un psiholoģiskus zaudējumus sabiedrībai.

Lai gan “taupības režīmu”, ko izvēlējās Latvijas valdība pēc krīzes, mēs parasti uztveram kā ekonomisku parādību, es šajā pētījumā piedāvāju “taupības režīma” socioloģisku analīzi. Tas nozīmē skatīt to plašāk ne tikai kā ekonomisku, bet arī politisku un morālu fenomenu.

Pirmkārt, es analizēju valsts sociālās politikas lomu. Ar empīrisku datu palīdzību grāmatā ir parādīts, kā ar sociālo programmu palīdzību cilvēki, kas bija bez darba, tika morāli disciplinēti uzņemties atbildību par darba zaudēšanu un par jauna darba atrašanu, lai gan augstais bezdarba līmenis bija “taupības režīma” sekas, nevis indivīda vaina. Intervējot darba meklētājus, mani pārsteidza, cik ļoti cilvēki pieņēma šādu interpretāciju – ka nav ko gaidīt neko no valsts, bet jāstrādā pašam ar sevi, jāmācās vadīt savas domas “kā savvaļas zirgus”, ka tad, ja pats domā negatīvi, arī viss apkārt rādīsies slikti un valsts liksies slikta, ka darba zaudēšana ir iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē, utt.

Tas jau viss, protams, nav nepareizi, bet parāda, kā individuālā līmenī tika pieņemtas šīs ļoti skarbās reformas.

Tā vietā, lai iebilstu pret “jostas savilkšanu”, protestētu, cilvēki, ko intervēju, man stāstīja par psiholoģiskām grāmatām, ko lasa, lai justos labāk. Daudzi meklēja savu grūtību cēloņus paši sevī un arī redzēja risinājumus tikai individuālā līmenī. Un, protams, daudzi aizbrauca, lai meklētu darbu citur.

Turklāt ideja par “jostas savilkšanu” un “krupja norīšanu”, tātad paciešanos un gaidīšanu uz labākiem laikiem, latviešiem ir sen jau pazīstama. Tā bija gatava ideja, ko valdība viegli varēja paņemt un sākt lietot. Ar šāda kultūras naratīva palīdzību varēja savā ziņā leģitimizēt ļoti skarbās ekonomiskās reformas.

 

Cilvēkam nepārtraukti atgādina, ka pašam kaut kas jādara, un viņš arī dara – dodas prom no valsts?

Jā, aizbraukšana arī ir risinājuma meklēšana individuālā līmenī, atbildības uzņemšanās par problēmu, kas, īpaši pēc krīzes, nebija pašu indivīdu radīta.

 

Taču arī sabiedrības viedoklis ir – nečīksti, negaidi pabalstu no valsts, bet pats ej un dari!

Cik esmu lasījusi pētījumus par citām postsociālisma valstīm, īpaši Centrāleiropas valstīs antropologi ir biežāk dokumentējuši, piemēram, nostalģiju pēc sociālisma laika, kad bija nodrošināts darbs un veselības aprūpe. Kamēr Baltijā, Latvijā šādu nostalģiju, kas ir reizē arī mūsdienu ekonomiskās un sociālās sistēmas kritika, nevar dzirdēt bieži. Jo kā gan latviešiem lai būtu nostalģija pēc padomju okupācijas? Mēs taču nosodām padomju režīmu. Tāpēc “ej, dari un nečīksti” sanāk kā vienīgā alternatīva sociālismam.

 

Vai mūsu situācija ar neprotestēšanu ir unikāla?

Katrā ziņā pārējai pasaulei, tiem, kuri sekoja notikumiem Latvijā, tas bija pārsteigums, ka nebija nekādas sabiedrības pretreakcijas pret šo valdības taupības režīmu. Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka konsultēja Latvijas valdību par krīzes risināšanas veidiem, un esmu lasījusi dokumentus, kur šie starptautiskie eksperti šaubās, ka tā sauktā iekšējā devalvācija būs iespējama, jo tas nozīmētu pārāk lielu slogu uzlikt tieši uz sabiedrības pleciem.

Parasti tas nozīmē sabiedrības neapmierinātību un protestus, kā, piemēram, tas bija Grieķijā. Alternatīva bija lata vērtības mazināšana pret eiro, kas vietējai sabiedrībai būtu bijis vieglāk.

Bet Latvijas valdība izvēlējās radikālāko pieeju, un tas pārsteidza daudzus ekonomistus un citus ekspertus starptautiskā līmenī.

Protams, neprotestēšanai ir vēl arī citi iemesli, piemēram, vājas sociālās saites sabiedrībā, vājas arodbiedrības un citas pilsoniskās organizācijas. Tā ir problēma, kas kopīga daudzām postsociālisma sabiedrībām.

 

Kādēļ cilvēki turpina aizbraukt? Krīze taču beigusies…

Manuprāt, te ir dažādi faktori, un katra konkrēta cilvēka vai ģimenes gadījumā daži no tiem ir svarīgāki un citi mazāk svarīgi. Protams, viens no galvenajiem ir materiālā drošība, darbs un darba samaksa. Bet ir arī emocionālie faktori, ko ir pētījusi, piemēram, mana kolēģe, socioloģe Iveta Ķešāne.

Viņas pētījumi, kas balstīti uz intervijām ar latviešiem, kas dzīvo Lielbritānijā, Īrijā un ASV, atklāj, ka nozīmīgas ir arī emocijas, izjūtas, kādas rada saskarsme ar valsts institūcijām. Šī bieži dzirdētā frāze, ka, dzīvojot, piemēram, Anglijā, “vari justies kā cilvēks”, neattiecas tikai uz augstāku ienākumu līmeni, bet arī uz sajūtu, ka tiec cienīts. To līdz ar citiem faktoriem rada arī apziņa, ka valsts nodrošinās sociālo palīdzību krīzes situācijā. Tā ka šeit mēs atgriežamies atkal pie sociālās drošības, labklājības sistēmas nozīmes.

 

Cik daudz valstij ir pienākums rūpēties par saviem pilsoņiem, cik pilsoņiem jādara pašiem?

Valsts, it sevišķi demokrātiska nācijvalsts, pēc būtības ir sabiedrības organizācijas forma, ar kuras palīdzību tās pilsoņi īsteno savas intereses, nodrošina savas vajadzības. Latvijas valstij taču nav cita mērķa kā Latvijas nācijas pastāvēšanas un veiksmīgas attīstības nodrošināšana. Tad, protams, ir jautājums, kādos veidos tas tiek darīts, un tas ir jautājums par politiku un plašāk – par ideoloģiju.

Kādu politiku izvēlamies, lai šīs nācijas – kā kopuma un kā atsevišķu pilsoņu, kas to veido – intereses un vajadzības nodrošinātu. Uz to dažādas ideoloģijas sniedz dažādas atbildes. Labējā ideoloģijā balstīta politika liek uzsvaru uz indivīda atbildību, brīvā tirgus lomu, un valstij ir konkrētas funkcijas, kas vērstas uz šīs individuālās atbildības veicināšanu un tirgus līdzsvara nodrošināšanu. Kreisāka, sociāldemokrātiska ideoloģija, ko atbalstu es, valsts lomu redz citādi, kā būtisku sociālā taisnīguma nodrošināšanā sabiedrībā.

Tā ka uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes, tas ir jautājums par mūsu izvēlēm, kādā valstī gribam dzīvot.

 

Kādu ideoloģiju pārstāv Latvijas valsts?

Latvijā kopš 90. gadu sākuma ir bijušas tikai labējas valdības, un tā, manuprāt, ir mūsu nelaime, ka jebkāda kreisāka pozīcija tiek asociēta ar Krievijas interesēm un/vai sociālisma pagātni, un sociāldemokrātiskas idejas no publiskās telpas ir gandrīz vai pazudušas. Pēdējās vēlēšanās “Progresīvie” gan mēģināja tās atdzīvināt, bet, kā rādīja vēlēšanu rezultāti, sabiedrībā pagaidām nav liela pieprasījuma pēc šāda politiskā virziena.

 

Baltija bija uzmanības centrā Amerikas Antropologu asociācijas kongresā Vašingtonā 2017. gada decembrī. Kādēļ?

Antropoloģe Neringa Klumbīte runāja par Lietuvas situāciju un es par Latviju. Viena no manām tēzēm bija tāda, ka šīs neoliberālās reformas, ko tikko jau pieminēju, ir vājinājušas valsts ideju Latvijas sabiedrībā, valsts leģitimitāti. Vienkārši sakot, daudziem ir zudusi ticība valstij. Tas izpaužas, piemēram, kā doma, ko jau citēju, ka nav nekā ko no valsts gaidīt. Un šādā ziņā vāja sociālā aizsardzība no valsts puses vienā brīdī var kļūt par draudu valsts drošībai.

Socioloģiski un vēsturiski pētījumi citur pasaulē ir parādījuši, ka militārā aizsardzība, konkrēta aizsardzības politika, kā, piemēram, obligātais iesaukums, ir vēsturiski bijusi saistīta ar labklājības valsts politiku, sociālo aizsardzību. Tādā veidā ir veidojies sociālais līgums sabiedrībā, simboliska vienošanās starp pilsoņiem un valsti par katra atbildību.

Tagad, kad Latvijas valsts pastiprina militāro sagatavotību, sāk atspēlēties tas, kā tika risināta krīze un neoliberalizācija kopš 90. gadiem kopumā.

Piemēram, cilvēki neierodas uz rezerves armijas militārajām apmācībām, lai gan tiek aicināti. Protams, ir arī daudzi, kas pievienojas Zemessardzei, kas šo militarizāciju atbalsta. Tas varētu būt mans nākamais pētījumu temats – mani interesē, kāda ir cilvēku motivācija situācijā, kā darbojas sociālais līgums neoliberālās sabiedrībās, tādās, kāda Latvija ir kļuvusi pēdējo gadu desmitu laikā.

 

Tad jau iznāk, ka tā sauktajiem Krievijas troļļiem nav īpaši jāpūlas, lai noniecinātu Latvijas valsti? Pati valsts sev tā kaitē?

Krievijas troļļu lomu noteikti nedrīkst novērtēt par zemu, ir svarīgi, ka Latvijā veic pētījumus par šo tēmu, novēro un atklāj, kā darbojas viltus ziņas, piemēram. Taču, kā jau daudzi to ir pareizi norādījuši, galvenais valsts spēka avots ir tās pilsoņu kopums, pati Latvijas sabiedrība. Un, ja valsts leģitimitāte pilsoņu uztverē pavājinās, tas ir viens no riska faktoriem.

 

Kādēļ antropologiem visā pasaulē joprojām ir interese par Latviju, Baltiju?

Pašreizējā situācijā tas, protams, ir saistībā ar attiecību saspīlējumu starp Rietumiem un Krieviju un konfliktu Ukrainā. Turklāt uz Baltiju varam skatīties ne tikai kā uz ģeogrāfisku robežzonu, bet arī kā uz analītisku robežzonu. Tas nozīmē, ka šajā reģionā īpaši spilgti izpaužas noteiktas mūsdienu sociālās vai politiskās tendences, un tāpēc tās var antropoloģiski, socioloģiski novērot un analizēt.

Piemēram, šis jautājums par militarizēta nacionālisma pieaugumu pēc vairākiem gadu desmitiem, kuru laikā ir pavājinājusies valsts sociālā loma, ir aktuāls ne tikai Latvijā, taču tieši Latvijā, Baltijā abas tendences ir īpaši izteiktas, tāpēc antropologam vai sociologam ir izdevība novērot, analizēt sakarību starp tām.

Referāts, ar ko uzstājos konferencē Vašingtonā, šovasar tiks publicēts starpdisciplinārā sociālo zinātņu žurnālā “Slavic Review”, ko izdod ASV un kas publicē pētījumus par Krieviju, Austrumeiropu un postpadomju valstīm. “Journal of Baltic Studies” drīzumā arī publicēs daļu no mana pētījuma par taupības režīmu Latvijā, par ko jau stāstīju.

Pašlaik sāku gatavot rakstu par brīvības jēdzienu un to, kā Latvijas gadījums liek pārskatīt dominējošās socioloģiskās teorijas par brīvību.

 

Kas tieši Latvijā ir tik unikāls?

Sociologi brīvību pārsvarā interpretē kā ilūziju, jo visa socioloģija kā zinātne savā ziņā ir vērsta uz to, lai parādītu, kā mūsu domas, vērtības, darbības ir veidojušās sociālā kontekstā, nevis ir dziļi individuālas. Piemēram, gaumes izjūta it kā ir kaut kas ļoti individuāls, vai ne? Man patīk viena veida mūzika, tev cita, piemēram. Es iekārtoju savu māju pēc savas gaumes izjūtas, tu pēc savas.

Taču, kā, piemēram, to ir analizējis franču sociologs Pjērs Burdjē, tas, ko mēs uzskatām par skaistu, ir atkarīgs no mūsu sociālās pozīcijas sabiedrībā, no mūsu izglītības un ienākumu līmeņa, nodarbošanās, no cilvēkiem, ar ko esam regulārā saskarsmē. Mūsu estētiskā izjūta ir veidojusies sociālā kontekstā un tā būs līdzīga cilvēkiem, kas ir līdzīgā sociālā pozīcijā sabiedrībā.

Vai cits piemērs no socioloģijas klasikas, Emila Dirkheima pētījums par pašnāvību. It kā dziļi individuāls akts, bet Dirkheims parāda, ka noteiktas sabiedrības grupas 19. gadsimta Eiropā pašnāvības izdarīja biežāk nekā citas (piemēram, protestanti biežāk nekā katoļi). Tas ir tāpēc, ka dažās sabiedrības grupās sociālās saites starp tās locekļiem ir stiprākas nekā citās.

Tātad doma par indivīda brīvību socioloģiski tiek it kā atmaskota.

Pati brīvības ideja bieži tiek uztverta kā ideoloģisks ierocis, ar kura palīdzību tie, kam pieder vara, spēj uzturēt noteiktas varas attiecības sabiedrībā.

Piemēram, neomarksists Deivids Hārvijs raksta, ka brīvības diskurss ļauj ekonomiskajām elitēm, lielajam biznesam attaisnot minimālu valsts iejaukšanos ekonomikā.

Latvijas gadījums ir interesants tādā ziņā, ka brīvības ideja ir spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu politisko un ekonomisko reformu procesos kopš 80. gadu beigām, bet, manuprāt, šis arguments par brīvību kā ideoloģisku instrumentu varas elites rokās īsti neatbilst Latvijas gadījumam. Latviešu brīvības naratīvs ir vēsturiski veidojies, tas ir kultūras naratīvs, kas nav ticis uzspiests “no augšas”. Te es saredzu iespēju pārskatīt esošās socioloģiskās teorijas par brīvību.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Tiesībsargs lūgs vērtēt aprūpes centrā “Ezerkrasti” klientiem nozīmētās zāles
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Iekšlietu ministra pirmie komentāri par Kuldīgas prokurora auto dedzināšanu
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Latvijas problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija! Problēma esam mēs 2
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ML
Māra Libeka
Veselam
“Dodiet zāles, kas “nededzina” acis!”. Liegs receptē rakstīt konkrēta ražotāja zāļu nosaukumu
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Iekšlietu ministra pirmie komentāri par Kuldīgas prokurora auto dedzināšanu
2 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Maskavā izslēdz opozīciju
1 stunda
SK
Skaties.lv
Latvijā
Skaidrītei bail teikt, cik liels ir parāds: 8200 eiro par dzīvokli
41 minūtes
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Latvijas problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija! Problēma esam mēs 2
2 stundas