Kultūra
Kultūrpolitika

Latviešu valodu – jau bērnudārzā 16

Foto-Shutterstock

Ja salīdzinām, ka 1989. gadā tikai 23 procenti mazākumtautību iedzīvotāju prata latviešu valodu, bet tagad, pēc Latviešu valodas aģentūras (LVA) sociolingvistiskā pētījuma datiem, to prot jau 92 procenti, šķistu, ir pamats priecāties. Prasmes līmeņi gan ir dažādi, turklāt viena lieta – kaut ko saprast, otra – vēlēties runāt. Kāda ir patiesā situācija mazākumtautību valsts valodas prasmes jomā? Par to sarunā ar LVA pētnieci, pētījuma “Valodas situācija Latvijā 2010 – 2015” atbildīgo redaktori Guntu Kļavu.

 

Kādi ir galvenie secinājumi?

G. Kļava: Turpina pieaugt latviešu valodas prasme un tās līmenis, īpaši jaunākās paaudzes pārstāvju vidū. Ņemot vērā krievu valodas plašo izplatību Latvijas lingvistiskajā vidē, visos valodas situācijas pētījumos īpaša uzmanība tiek pievērsta latviešu un krievu valodas savstarpējai konkurencei. Jau veicot iepriekšējo valodas situācijas analīzi (“Valodas situācija Latvijā: 2005 – 2010”, 2011.), tika secināts, ka kopumā attiecība starp latviešu un krievu valodas pratēju īpatsvaru ir par labu krievu valodai (92% prata latviešu valodu, 98% prata krievu valodu), taču jau 2009. gada aptaujā parādījās dati, ka jauniešu vidū (17 līdz 25 gadi) šī attiecība ir mainījusies – kopumā latviešu valodas pratēju jauniešu vidū ir vairāk nekā krievu valodas pratēju. Arī mūsu aptaujas 2014. gada dati rāda līdzīgu situāciju – kopumā krievu valodas pratēju skaits ir liels, bet turpina samazināties to iedzīvotāju īpatsvars, kas prot krievu valodu labi vai ļoti labi, un latviešu valodas pratēju skaits valstī kopumā, šķiet, ir sasniedzis savu maksimālo robežu – apmēram 90% visu iedzīvotāju. 87,3% Latvijas jauniešu vecumgrupā no 15 līdz 24 gadiem norādīja, ka prot latviešu valodu ļoti labi vai labi, bet 58,5% – prot šajā pašā līmenī krievu valodu. Arī nākamajā vecumgrupā (25 līdz 34 gadi) latviešu valodas prasme ir labāka nekā krievu valodas prasme. Tas iezīmē latviešu valodas pozīciju nostiprināšanos un izglītības sistēmā paveiktā rezultātus.

 

Pajautājāt arī, vai cilvēki valodu lieto?

Jā, vaicājām un secinājām, ka pašlaik problēma nav tajā, ka valodu negribētu iemācīties, bet gan – ka nelieto, un bieži vien nav iespējas to lietot. Mēs, latvieši, esam ļoti draudzīgi un gribam visiem palīdzēt gan tur, kur vajag, gan tur, kur nevajag, un paši bieži vien ar citiem nerunājam latviski.

 

Dažkārt no cittautiešiem dzirdēts: “Nerunāju latviski tāpēc, ka baidos pateikt nepareizi.”

Aptaujā vaicājām arī “Kāpēc jūs nerunājat latviski?” Pēdējos gados situācija mainās, taču pirms dažiem gadiem bija problēma, ka mēs, latvieši, pārmetām cilvēkiem: “Jūs runājat nepareizi!” Tas ļoti kavē vēlmi runāt valodā, ko vēl apgūstam un mācāmies. Ja izlabo nepareizību draudzīgi, pozitīvi, tad viss ir kārtībā. Bet ir arī cilvēki, kas to dara ļoti negatīvi.

Valodas apgūšanā svarīga ir motivācija. Ja gribam iemācīties, mums patīk to darīt. Patīk, ja citi atbalsta. Tāpat kā bērnam – ja pārmetīsi, kratīsi ar pirkstu, tad neko neiemācīsi.

 

Vai atsevišķi vērtējāt arī pēc jomām, piemēram, kāda situācija ir pakalpojumu nozarē?

Jā, pētījām – sākot no valodas lomas starptautiskajās institūcijās, valsts administrācijā, izglītībā, armijā, plašsaziņas līdzekļos utt. Divas jomas, kurās ir vislielākās problēmas latviešu valodas lietojumā, ir apkalpojošā sfēra un plašsaziņas līdzekļi. Ļoti labprāt runājot krieviski arī Latvijas televīzijā, valsts amatpersonas it kā pamato šo vēlmi ar to, ka jāuzrunā cilvēki. Bet aptaujā prasījām cilvēkiem – vai viņi izmanto televīziju latviešu valodā, un atbilde bija “jā”, lai mācītos latviešu valodu. Turklāt dažkārt amatpersonu krievu valodas prasme nav tik laba, lai izteiktos pilnvērtīgi un saprotami. Labāk būtu izteikties latviski un uzticēties tulkiem.

Mums ir ideoloģiskas nostādnes, un, ja valsts iestāžu pārstāvji nespēj rīkoties atbilstoši tām un nespēj parādīt savu atbalstu valodas nostiprināšanai, jautājums, kāpēc citiem tas būtu jādara. Tas tomēr ir arī mūsu pašu attieksmes jautājums.

 

Kā situācija atšķiras dažādos reģionos?

To ietekmē iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs. Latgalē ir vietas, kur latviski runā vismazāk, jo procentuāli ir vismazāk latviešu. Tas ir ļoti liels darbs skolotājiem, jo mazāka cilvēku skaita apstākļos ir lielāka atbildība par to, ka jāveicina latviešu valodas lietojums. Tāpēc – īpaša cieņa viņiem. Lielajās pilsētās – Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā – ir padomju gados izveidojies iedzīvotāju sastāvs, un tur ir problēmas.

Bieži uzskatām, ka latviešu valodu daudzi neprot. Tā nav. Taču mēs – visi iedzīvotāji, Latvijas sabiedrība – neesam nodrošinājuši iespēju cilvēkiem lietot latviešu valodu. Un tas nav patīkams secinājums. Mūsu pašu individuālās darbības – vai runājam latviski veikalā, pagalmā, tramvajā un citur – atstāj sekas kopainā.

 

Mana paziņa friziere stāstīja, cik labi, ka viņai ir draudzene, kura ar viņu runājot tikai latviski. Un ka jaunākā atvase apmeklē bilingvālu bērnudārzu – viena no abām audzinātājām runā tikai latviski gan ar bērniem, gan vecākiem. Viņai bija priekšstats, ka no nākamā gada skolas pāries uz apmācībām latviešu valodā (kaut tas valdības rīcības plānā nav paredzēts). Bet šī friziere sprieda ļoti lietišķi – vispirms vajadzētu pāriet bērnudārzu līmenī uz tādu modeli, tad skolās tas notiktu viegli. Tagad ģimenes sūta savas atvases pie privātskolotājiem, kas var palīdzēt vairāk nekā vecāki paši.

Šeit parādās, ka valodu ļoti labi var iemācīties, ja ir vide, kur to lietot. Jā, mums ar kolēģi, veicot analīzi, saistībā ar valodu izglītību bija viens pārsteigums. Zinām, ka valodas jautājumi ir ļoti politiski saasināti. Pētījumā iekļāvām jautājumu: cik gadu vecumā mazākumtautību bērniem vajadzētu sākt mācīties latviešu valodu? Lielākā daļa respondentu neatkarīgi no piederības tautībai, ticībai vai kam citam atbildēja, ka pēc iespējas agrāk – vai nu bērnudārzā, vai sākumskolā.

 

Vai noskaidrojāt arī, cik procenti mazākumtautību cilvēku, kuri pārvalda latviešu valodu, to prot tādā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi strādāt valsts pārvaldē?

Jo jaunāks cilvēks, jo augstākā līmenī prot valodu. Vēl secinājām: jo labāka prasme, jo pozitīvāka attieksme. Un, jo labāk prot, jo vairāk grib runāt un meklē katru iespēju papildināt zināšanas.

Interesanti, ka jauniešu grupā līdz 24 gadiem, un daļēji arī nākamajā, līdz 34, salīdzinot ar citām, lielāka daļa ir tādu, kuri turpina valodu papildināt komunikācijā ar draugiem. Mēs visi dzīvojam Latvijā, un mūs vieno arī valoda, kas ir valsts pamatā.

 

Uzziņa

 

 

 

LA.lv