Latvijā
Sabiedrība

Skandāls, kad “solovei” vietā nodzied “vorobei”: Busulis par šoviem un naudas pelnīšanu Krievijā 16


Intars Busulis
Intars Busulis
Foto: Anda Krauze

TV šovā “X Faktors” kā viens no bargās žūrijas locekļiem Intars Busulis vērtē jaunos censoņus, kuri sapņo par karjeru uz lielās skatuves. Busulis viņiem ir labs piemērs, jo puisis no Talsiem ir kļuvis par vienu no spilgtākajiem Latvijas mūziķiem, kurš ir skatītāju iemīļots arī aiz mūsu valsts robežām.

Busuļa talants ir ļoti daudzpusīgs, jo viņš spējis iekustināt publiku gan pārpildītās koncertzālēs, gan nelielos džeza klubos, pamanījies gan uzspēlēt armijas pūtēju orķestrī, gan dziedāt puišu grupā un kāpt uz teātra skatuves. Tiesa, par viņu dzirdēts arī ne pārāk glaimojošs viedoklis, jo daudziem nepatīk, ka Busulis pelna iztiku Krievijā un bieži redzams krievu TV kanālos. Intars pats uzsver, ka par savu misiju uzskata mūziku un tautu draudzības veicināšanu. “Krievijā esmu saskāries tikai ar ļoti pozitīvu attieksmi; par Latviju esmu dzirdējis tikai labus vārdus. Manuprāt, pie tautu sanaidošanas vainojama televīzija un politiķi, kas mērķtiecīgi kultivē naidu. Problēmas ir daudzās valstīs, un arī mums Latvijā vēl daudz kas jādara, lai sakārtotu savu valsti.”

Busulis šobrīd darbojas TV mūzikas šova “X Faktors” žūrijā, kur cenšas būt objektīvs jauno talantu vērtētājs. “Mēģinu neaizvainot izpildītājus, lai viņiem nezustu iedvesma vēl kādreiz kāpt uz skatuves. Jā, dažs labs jau iedomājas, ka ir liela zvaigzne, gatavs dziedāt Mežaparka estrādē, lai gan nevar kārtīgi nodziedāt nevienu latviešu dziesmu. Taču nedomāju, ka man ir tiesības kādam pateikt: “No tevis nekāds dziedātājs nesanāks.” Ja nu galīgi cilvēkam nesanāk, tad viņam pašam vajadzētu saprast, ka labāk veltīt laiku un pūles kādai citai nodarbei.”

Pirms iesaistīšanās “X Faktora” žūrijā teici, ka no konkursa dalībniekiem vēlies dzirdēt dvēseli. Vai ir izdevies saklausīt?

Jā, esmu sadzirdējis. Tagad gan negribu īpaši izcelt kādu dalībnieku.

“X Faktoram” pieteicās vairāk nekā 1000 pretendentu. Kādēļ jauniešus tā vilina mūziķa karjera, lielā skatuve? Tā ir slava, nauda?

Vairākumā gadījumu šovā piedalās cilvēki, kas tiešām vēlas saistīt savu dzīvi ar mūziku. Piedalīšanās šādos šovos ir iespēja nokļūt mūzikas apritē, izpelnīties klausītāju un producentu uzmanību.

Jauno censoņu alkas dažkārt savā labā izmanto ietekmīgi ļaudis, kas piedāvā veidot karjeru caur gultu. Vai savā karjerā esi piedzīvojis seksuālu uzmākšanos?

Nē, savu karjeru caur gultu neesmu veidojis.

Pats esi piedalījies dažādos mūzikas šovos Krievijā. Ar ko tie atšķiras no Latvijas šoviem? Vai tikai ar vērienu un finansējumu?

Krievijā ir miljoniem liela auditorija, tādēļ šoviem ir milzīgs finansējums. Taču mēs Latvijā esam radošāki, jo ar mazākiem līdzekļiem varam izveidot interesantus projektus. Krievijā mūziķi ir pieraduši pie visa gatava, bet šeit ir jādomā, kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālu efektu. Koncertu organizēšanā man palīdz vesela komanda ar apvienības “deBusul Music” vadītāju Unu Tāli-Medvidi priekšgalā. Mēs saprotamies no pusvārda. Una man parāda ideju, un vairākumā gadījumu es priecājos, ka mūsu domas saskan. Redzu, ka Latvijā daži mūziķi uzņemas pārāk daudz, paši grib atbildēt par visu: skatuves noformējumu, gaismām utt. Es uzticos profesionāļiem, jo zinu, ka pats nevaru vienlaikus būt gan mūziķis, gan labs gaismotājs, skaņu režisors vai rekvizitors.

Feisbukā skatījos, ka Doma laukumā esi nofotografējies ar motociklu. Vai nav pārāk auksts šādiem braucieniem?

Mocis nav manējais; aizņēmos no kolēģa, lai uztaisītu bildi. Varbūt kādreiz iegādāšos savējo. Tas noteikti nebūs sporta mocis; man patiktu tāds, ar kuru jābrauc lēnām, izbaudot procesu.

Tas, ka vīrietis iegādājas motociklu, nereti ir viena no pusmūža krīzes pazīmēm, jo ir vēlme noķert aiz astes aizejošo jaunību. Tev nākamgad būs 40 gadu jubileja. Vai grasies kā īpaši nosvinēt?

Man vispār nepatīk svinēt dzimšanas dienas. Sarīkosim kādus koncertus, bet tie noteikti nebūs ar lozungu “Intaram Busulim 40”. Pašam šķiet, ka nekāda pusmūža krīze mani vēl nav skārusi. Es jūtos ļoti labi, dzīvē viss ir kārtībā: ģimenē visi veseli, ir jumts virs galvas, apkure un siltais ūdens.

Diezgan pieticīgas prasības… Šobrīd noteikti vari atļauties ko vairāk, jo honorāri ir lielāki nekā tavas mūziķa karjeras pirmsākumos.

Ne jau honorāra lielumā ir dzīves jēga. Protams, nauda ir svarīga, tagad man nenākas pārāk lauzīt galvu, kā samaksāt visus rēķinus. Man pietiek un vēl paliek pāri. Ir patīkami, ja nauda strādā tavā labā.

Rēķinus maksā pats vai arī naudas lietu kārtošanu uztici kādam citam?

Pats maksāju; mums ar sievu ir sadalīts, kurš par ko maksā.

Vai sieva nav dusmīga, ka tu vazājies apkārt pa pasauli, braukā uz Krieviju un citām zemēm? Viņa žēlojas, ka bieži neesi mājās, vai arī priecājas, ka pelni naudu ģimenei?

Es apbrīnoju savu ģimeni, viņiem noteikti nav viegli. Taču mēs visu laiku kopā esam gājuši šo ceļu. Man ir ļoti paveicies ar sievu; daudzi brīnās, ka viņa ir tik saprotoša. Pēdējā laikā cenšamies vairāk piedomāt, lai biežāk būtu kopā un varētu veltīt vairāk laika ģimenei. Kalendārā atzīmējam dienas, kas mums abiem ir brīvas. Līdz gada beigām man viss jau ir saplānots. Valsts svētkos 18. novembrī esmu uzaicināts piedalīties VEF Kultūras pils atklāšanā pēc rekonstrukcijas, jūtos ļoti pagodināts. Ziemassvētku vakarā gan būšu mājās; tā ir svēta lieta.

Vai ar ģimeni braucat kopīgos ceļojumos?

Gada sākumā bijām Āzijā. Šogad pēc ilgiem gadiem atkal aizbraucām uz Krētu; tas bija ļoti forši. Iepriekšējā reizē, kad tur viesojāmies, mums bija viens bērns, bet tagad ir jau trīs. Taču vislabākās atmiņas man ir par braucieniem pa Latviju, apciemojām dažādas pilsētas: Cēsis, Liepāju, Ventspili, Rēzekni, Daugavpili u. c. Labi, ka tagad daudzviet uzceltas jaunas, modernas koncertzāles, kur varam uzstāties ar koncertiem.

Tava mūzika nav šlāgeris vai masu gaumes produkts. Vai izdodas atrast tai klausītājus?

Cilvēki nāk uz mūsu koncertiem, biļetes bija pilnībā izpārdotas. Vajadzēja pat iekārtot papildvietas. Mums tas bija patīkams pārsteigums, jo pirms dažiem gadiem, kad organizējām koncertus, Latgales turneju nācās atcelt, jo nebija pieprasījuma.

Tavuprāt, kādēļ Krievijā joprojām tik lielā cieņā ir Alla Pugačova, Filips Kirkorovs un citi padomju estrādes mākslinieki? Vai tas nozīmē, ka viņiem nav jaunu talantu?

Krievijā ļoti ciena un godā savas zvaigznes. Nesen piedalījos koncertā, kas bija veltīts slavenā dziedātāja Muslima Magomajeva piemiņai. Gadījās tā, ka vienā dziesmā nedaudz sajaucu vārdus: “solovei” vietā nodziedāju “vorobei”, lakstīgalu nodēvēju par zvirbuli. Tā bija romantiska balāde, kurā puisis salīdzina meiteni ar lakstīgalas dziesmu. Pēc tam bija skandāls, saņēmu pārmetumus, ka esmu pieļāvis šādu kļūdu. Diemžēl jāteic, ka Latvijā mēs nemākam tā cienīt savus izcilos māksliniekus. Piemēram, tagad internetā lasu, kā cilvēki lamājas par Raimonda Paula pensiju (Pauls kādā intervijā atklāja, ka viņa pensija ir ap 800 eiro, bet viņš būtu pelnījis vismaz 5000 eiro mēnesī, jo daudz strādājis un nomaksājis lielas summas nodokļos. – Red.). Maestro jau nežēlojas, ka viņam ir pārāk maza pensija. Viņam pietiek, bet viņš runāja par nejēdzīgo sistēmu: cilvēks visu mūžu strādā tautas labā, bet viņam aprēķina pensiju, kas nav atbilstoša darba stāžam un ieguldījumam. Bet interneta komentāros lasu, ka cilvēki piesauc “asiņainos rubļus”, familiāri dēvē viņu par Raimi utt. Man uznāca niknums: kā viņi drīkst tā izturēties pret mūsu dižgaru, Latvijas dzīvo leģendu?

Vai kādreiz esi dziedājis ballītēs pie oligarhiem?

Esmu, bet jāsaprot, ka arī viņi ir tikai cilvēki. Arī viņiem ir pārdzīvojumi un dažādas problēmas. Varu saderēt, ka naktī viņi sliktāk guļ. Patiesībā uz viņiem būtu jāskatās ar žēlumu.

Krievijā lielākoties dziedi krievu valodā?

Jā, mums ir plašs repertuārs, kurā ap 40% ir Raimonda Paula dziesmas un 60% mūsējās. Ballītēs, kur jaunāka publika, dažkārt uzdziedam arī angļu mēlē, jo mēs taču esam “grupa no ārzemēm”.

Vai krievi Latviju vispār uztver kā ārzemes,vai arī mēs viņiem joprojām esam “Pribaltika”?

Pribaltika jau nekad nav bijusi ar nievājošu nozīmi, tieši otrādi, viņu uztverē tie ir Rietumi. Viņi zina Vecrīgu, zina, ka tieši šeit filmētas ainas ar Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu.

Savulaik kļuvi par konkursa “Jaunais vilnis” uzvarētāju. Vai tas, ka šis konkurss vairs nenotiek Jūrmalā, Latvijai ir ieguvums vai zaudējums?

Manuprāt, tas ir zaudējums, jo šogad biju Sočos un redzēju, ka konkursa laikā pilsēta reāli uzplaukst, tie ir svētki visas nedēļas garumā. Cilvēki priecājas, iziet ielās. Ja kādam nepatika, ka Jūrmalā notiek “Jaunais vilnis”, neviens taču ar varu nespieda iet uz koncertiem. Ballītes un biznesa sarunas, kas kādreiz notika šeit, tagad ir pārcēlušās uz Sočiem.

Politikas pētnieks Andis Kudors par tavu līdzdalību “Jaunā viļņa” žūrijā Sočos izteicies: “Var dabūt “Jauno vilni” ārā no Latvijas, bet ne no Busuļa. Rietumos izsisties grūti, kāpēc lai nepatusētu Austrumos ar tiem, kuri neiebilst, ka viņu vara nogalina ukraiņus?” Ko tu atbildētu uz šādu kritiku?

Man nav informācijas, ka kāds no tiem, ar ko esmu saskāries “Jaunajā vilnī”, būtu nogalinājis kādu cilvēku. Tie noteikti nav cilvēki, kas darbojas “Jaunā viļņa” žūrijā vai uzstājas uz skatuves. Manuprāt, šis jautājums ir pārāk politizēts. “Jaunā viļņa” laikā es jutos kā īstā festivālā: saule, visapkārt smaidīgi cilvēki, jaunas iepazīšanās, vakara sarunas mūzikas pavadībā. Tur nebija nekādas politikas.

Tomēr nevar noliegt, ka tieši tavu Krievijas braucienu dēļ daļai latviešu ir visnotaļ rezervēta attieksme pret tavu daiļradi.

Es jau nespiežu ar varu kādu klausīties manas dziesmas vai nākt uz maniem koncertiem. Ja nepatīk, tad nenāc. Bet labāk jau atnākt, lai redzētu, ka koncertā blakus sēž latviešu un krievu kundzītes, kurām nav nekādu konfliktu vai nesaskaņu. Uz mūsu koncertiem nāk ļoti dažāda publika: latvieši, krievi, sievietes, vīrieši, bērni, jaunieši, vecmāmiņas un meitenes Balzaka vecumā. Pēc koncertiem saņemu ziedus, dažādas dāvanas. Piemēram, krievu fani man uzdāvināja matrjošku kolekciju ar manu atveidu dažādos dzīves posmos.

Savulaik vairākus gadus esi spēlējis NBS štāba orķestrī. Vai ārkārtas situācijā būtu gatavs kalpot dzimtenei?

Protams, būtu gatavs. Daudz ko no militārām lietām jau esmu aizmirsis, bet kara laukā mana misija būtu savākt ievainotos. Dienesta laiks man ir palicis atmiņā ar pozitīviem iespaidiem. Piemēram, savulaik tieši pirms orķestra koncerta Rēzeknē uzzināju, ka man piedzimis dēls. Pēc tam bija grūti paspēlēt: pirmais bērns, jaunas dzīves sākums! Vakarā vēl ar puišu grupu “Caffe” vajadzēja nospēlēt vienu koncertu kazino, un tikai pēc tam varēju doties pie sievas uz Talsiem.

Ja tev būtu iespēja nodrošināt iztiku ar trombonista un džeza dziedātāja karjeru, vai mestu pie malas popmūziku?

Vispār esmu priecīgs par to, kā veidojies mans ceļš mūzikā. Domāju, ka ar dziesmām tagad varu izpausties vairāk, nekā būtu varējis kā trombonists. Protams, ir nedaudz žēl, ka trombons ir palicis novārtā, bet ceru, ka pie tā noteikti atgriezīšos. Man ļoti patīk klasiskā mūzika, pūtēju repertuārs. Tomēr emocijas labāk varu izpaust ar vārdiem.

Tavs dēls Lenijs arī mācījās spēlēt trombonu.

Jā, viņam labi padevās, bija ļoti talantīgs, bet diemžēl pameta šo nodarbi. Tā gadās.

Vai tu gribētu, lai bērni seko tavās pēdās un saista savu dzīvi ar mūziku?

Tā būs viņu pašu izvēle. Es esmu par dažādību, piemēram, kāds varētu kļūt par aktieri.

Vai ieteiktu viņiem piedalīties “X Faktorā”?

Jā, tas ir labs treniņš, turklāt bez maksas; vari apgūt iemaņas komunicēt ar publiku.

Dažam jaunietim, tiklīdz viņš parādījies televīzijā un kļuvis zināms plašākai publikai, uzreiz piemetas “zvaigžņu slimība”. Vai tev pašam ar to nav nācies saskarties?

Nē, paldies Dievam, mājās mani uzreiz noliek pie vietas. Man nav laika tēlot baigo zvaigzni, jo ģimene uzreiz teiktu, lai beidzu muļķoties.

Vai pirms koncertiem Krievijā tev ir kādas zvaigznes cienīgas prasības, piemēram, rīkotājiem jāsagādā zosu aknu pastēte vai šampanieša vanna?

Nē, mūsu prasības ir ļoti pieticīgas. Ja esam ieradušies tieši no lidmašīnas, protams, gribas nedaudz iestiprināties, bet tas nav nekas ārkārtējs, drīzāk cienasts, ko es pats piedāvātu viesiem, ja viņi pie manis ieradušies.

Vai pats sevi iedomājies uz skatuves 70 gadu vecumā? Varētu kā Valērijs Ļeontjevs sašpricēt botoksu, ietērpties ādas kostīmā un izskatīties kā jauneklis?

Es ļoti negribētu, ka mani piemeklē šāds liktenis. Ceru, ka mācēšu laikus apstāties. Es drīzāk gribētu kā Frenks Sinatra, kurš arī vecumā bija spējīgs ļoti labi nodziedāt. Tad ir vērts turpināt. Bet, ja nākas melot un spēlēt uz fonogrammas, tad labāk nevajag.

 

Galerijas nosaukums

 

Intars Busulis, mūziķis

Dzimis 1978. gada 2. maijā Talsos

Mācījies Talsu bērnu mūzikas skolā un Ventspils mūzikas koledžā

Apguvis trombona spēli, piecus gadus spēlējis NBS štāba pūtēju orķestrī

Spēlējis bērnu grupā “Talsu Sprīdīši”, dziedājis puišu grupā “Caffe”

2005. gadā uzvarēja jauno dziedātāju konkursā “Jaunais vilnis”

2009. gadā ar dziesmu “Sastrēgums/Probka” pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Maskavā

Precējies, sieva Inga, dēls Lenijs (14), meitas Emilija (10) un Amelija (4)

LA.lv