Armands Puče: Vērienīgajā cigarešu kontrabandas apkarošanā var novērot vērienīgu policijas paviršību
0
No slēpņa piezagties vienīgajam Leļļu teātra valdes loceklim un par interešu konfliktu piemērot 80 eiro lielu soda naudu – tas laikam atbilst stilam, kā likuma apstāvētāji pelna mūsu valstī savas izdienas pensijas. Klusāk ir izskanējusi ziņa, ka šī gada janvārī, veicot virkni procesuālu darbību, Iekšējās drošības birojs aizturējis 11 policijas darbiniekus… Un tā nav sakritība, ka reizē ar šiem notikumiem, policija Rēzeknes apkārtnē atkārtoti kratījusi angārus izmeklēšanā par nelegālu cigarešu ražošanu.
Jau gadiem var novērot, ka praktiski jebkura izgāšanās vai neveiksme, virzot kādu kriminālprocesu, zibenīgi tiek piesegta ar virsrakstiem par nelegālo cigarešu noliktavām, atklātām narkotiku kravām un tamlīdzīgām lielās formas izrādēm.
Tā ir tā sauktā mentu rokasgrāmata, kas paredz organizēt dūmus vai uguņošanu, pēc tam, kad priekšnieki sāk interesēties – eu, kas jums tur īsti notiek?
Vai kāds vēl atceras skaļo dubultslepkavību Pļavniekos pagājušā gada jūlijā, kad nepilnu divdesmit četru stundu laikā (!!!) pēc kādas sievietes un viņas dēla nošaušanas, policisti slepkavam tika uz pēdām kaut kur Lietuvā. Pašu slepkavu uzreiz operatīvi neitralizēja… Proti, uzsākot aizturēšanas pasākumus, bēgošā vīrieša automašīna aizdegās un tajā esošā persona gāja bojā. Nodega arī viena policijas automašīna… Tā mums stāsta.
Bēguļojošā līķi atrada netālu no nozieguma vietas un, lai gan šī cilvēka identitātes noteikšanai vajadzēja nozīmēt ekspertīzi, praktiski jau tajā pašā stundā “visas pazīmes liecinot”, ka šis vīrietis esot tas pats, kuru policija iepriekšējās dienas pēcpusdienā sākusi meklēt par dubultslepkavības izdarīšanu. Viss notika kā filmā, kurai ir tikai viena sērija, viens aizdomās turamais un gudrie izmeklētāji Capi. Nenāk par skādi atgādināt, ka cilvēks, ko tik zibenīgi atrada un, kurš aizturēšanas operācijas rezultātā gāja bojā, bija viens no organizētās noziedzības pasaules savulaik zināmākajiem kadriem – par nedarbiem savu laiku atsēdējis jau pirms desmit gadiem.
Visā šajā laikā pēc atbrīvošanas policijas redzeslokā viņš nenonāca, bet tajā vienā pēcpusdienā – uzreiz nonāca. Svaigi nošautos atrada kā datorspēlē, un uzreiz visiem mūsu šerlokiem un vatsoniem bija skaidrs, kurš jātur aizdomās.
Vai jūs kopš tās dienas esat kaut ko dzirdējuši par šo lietu? Nu, piemēram, ka policisti atskaitītos par ekspertīzi, kas patiešām apliecina kāda konkrēta cilvēka vainu noziegumā? Vai aizdomas ir apstiprinājušās? Kāpēc iespējamais slepkava tajā sev liktenīgajā dienā ieradās Lietuvā no Polijas, bet nevis no Latvijas? Tā drāzās prom no nozieguma vietas, ka aizmirsa samaksāt kādā degvielas uzpildes stacijā rēķinu? Kas tie par motīviem, kas viņam lika izdarīt dubulto slepkavību? Sadzīves konflikts vai bandu kari? Policijas priekšnieks Ruks intervijā Latvijas Radio pateica, ka iespējamais slepkava un nogalinātie nav bijuši tuvi radinieki, taču šaušalīgajā notikumā it kā esot kārtoti personiskie jautājumi.
Tas viss ir skaidrs nepilnās 24 stundās! Un, pēc tam – klusums… Ne vairs versijas, ne izmeklēšanas gaitā nolietie materiāli sev zināmiem publisko attiecību speciālistiem.
Bet, raug – te būs cits gadījums. 2024. gada vasarā policija aizturēja kādas cigarešu kontrabandas līderi, kas esot pazīstams uzņēmējs Latgales pusē. Protams, vārdus šņorētāji nesauca, bet saviem žurnālistiem nodeva, ka tas ir tāds Elmārs Laizāns. Reizē ar aizturēšanu sekoja 100 īpašumu aresti – Latvijā un Eiropas dienvidos.
Jau minētais priekšnieks Ruks visiem atklāja, ka organizētā noziedznieku grupa darbojusies desmit gadus arī Lielbritānijā un Spānijā. Nelegālajā cigarešu ražošanā izņemtas 300 miljonu cigarešu, bet no ražošanas telpām roku dzelžos aizvesti 32 cilvēki – gandrīz visi ukraiņi. Vēl atrastas GPS slāpēšanas ierīces, kravas automašīnas un cigarešu izejvielas. Tas viss uziets Latgalē, tomēr – kā saka Ruks – “izmeklēšanas nav beigusies. Operatīvais darbs turpinās, analītiskais darbs turpinās, tāpēc varbūt izteikti sīkās detaļās mēs nevarēsim visu izstāstīt.” Kā jau ierasts, publiski šo operāciju pavadīja vārds – iespējams – taču, tas pieder pie pierādīšanas taktikas.
2025. gada vasarā apjomīgā lieta tika nodota tiesai, bet tā paša gada novembrī Ekonomisko lietu tiesnese atbrīvoja Laizānu no apcietinājuma – nosakot virkni ierobežojumu un ķīlas naudu 500 000 eiro. Tā kā tiesas sēde bija slēgta ir grūti komentēt, kāpēc “viena no skaļākajām un vērienīgākajām lietām visā Latvijas noziedzības vēsturē” iegrozījās pret galveno apsūdzēto tieši šādi. Iespējams, nebija ievēroti kaut kādi saprātīgi iztiesāšanas termiņi, pilnīgi noteikti – tiesa uzskatīja, ka šķietami vainīgais neko vairs nevar ietekmēt procesa gaitā.
Mēs runājam par gadījumu, kur aizdomās turētais esot legalizējis noziedzīgi iegūtus līdzekļus vairāk kā 500 miljonu apjomā. Visam galā ir vērts pielikt izmeklēšanas dokumentos tiražēto repliku, kas noder kontekstam – tas viss esot veidojies pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotos apstākļos. Laika periodā no 2007. līdz 2024. gadam tika kaut kas slikts izdarīts, bet apstākļi izmeklēšanā nenoskaidrojās. Tāpat nebija nekādu pazīmju, ka Laizāns ir gribējis lietu speciāli novilcināt, vilkt procesu garumā, bēgt vai izvairīties. Tātad – apcietinājums aizstāts ar citu drošības līdzekli, visticamāk, vairāk nekā pamatoti.
Taču 12. decembrī Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldes 3. nodaļas priekšnieka vietniece I.Buravska kā procesa virzītāja vērsās ar ierosinājumu Rīgas pilsētas tiesā, lai Laizānu apcietina vēlreiz. Nu, jau tas ir cits kriminālprocess, jo ar veco nav aršana… Šajā jaunajā procesā tiek apgalvots, ka izmeklēšanas laikā ir noskaidrots, ka Laizāns vadījis organizētu grupu, kas vairākos nekustamajos īpašumos Latgalē ir izveidojuši nelikumīgu tabakas izstrādājumu ražošanu un noliktavas. Ko izmeklēja un pētīja tajā pirmajā procesā, kas jau bija uz tiesu galdiem – atstāsim to pasūtījumu kartelim. Lai tiesai būtu vieglāk izlemt par Laizāna apcietināšanu, procesa virzītājs savā lūgumā norādīja, ka ir veikta arī kratīšana noteiktā īpašumā, tāpat tika nosaukt kāds Laizāna iespējamais sabiedrotais, kas jau izsludināts meklēšanā. Attiecīgi, ja to bēdu brāli meklē, viņš laikam izvairās… Lūk, un te sākās jautrība!
Laizāna sabiedrotais, kas it kā pēc Mirtantes papīriem atradās meklēšanā – kā tiek apgalvots policijas iesniegumā – pat nenojauta, ka viņu meklē šī procesa ietvarā. Pret viņu nebija veiktas nekādas procesuālās darbības, viņam šajā jaunajā Laizāna lietā nav vispār nekāds procesuālais statuss. Viņš neizvairās no izmeklēšanas, jo nemaz nezina, ka viņu kāds meklē – ka viņa vārds tiek izmantots. Jo policijai ne jau viņu, bet Laizānu par katru cenu vajadzēja dabūt atpakaļ būrī. Lai nodrošinātu šī otra cilvēka tiesības, viņa advokāte vērsās pie tiesas ar jautājumu – lai personai, kas uz papīra izvairās no procesa virzītāja, vismaz izsniedz konkrētās lietas materiālus. Jau jau tik skaļi apgalvojumi, ka viss noticis organizētā grupā.
Tik elementāri: kad un kādā veidā šī persona ir uzaicināta piedalīties izmeklēšanas darbībās konkrētajā kriminālprocesā un, uz kāda pamata viņš izsludināts meklēšanā, vai viņam tādā gadījumā ir piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. Lai ir skaidrs šīs personas likumiskais statuss šajā konkrētajā lietā – kā paredz likums par kriminālprocesu. Bet tas, protams, nenotika… Jo šādu dokumentu nemaz nebija. Tad uz kāda pamata tiesā parādās iesniegums, ka persona tiek meklēta un viņš izvairās no izmeklēšanas?
Kurš policistiem servē šo ēdienu, jo viņi paši – kā izrādīsies nākamajā rindkopā – tik gudri nav? Tiesiskums šajā sadaļā – nulle.
Pie viena tiesai tika iesniegta informācija, ka notikusi kratīšana konkrētā adresē. No kratīšanas protokola ir redzams, ka visas darbības notiek kādas juridiskās personas telpās, bez attiecīgās juridiskās personas pārstāvja klātbūtnes. Likums gan šādu patvaļu neparedz (181. pants otrā daļa). Protams, izmeklēšanā ir izņēmumi un vajadzība, kas nosaka, ka “ja pārstāvja klātbūtne nav iespējama vai pārstāvis izvairās no piedalīšanās kratīšanā, kratīšanu izdara vietējās pašvaldības pārstāvja klātbūtnē.” To var izlasīt likumā, bet policisti, acīmredzot, nav lasītāji… Neviena cita persona, kas nebūtu policisti, minētajā kratīšanā nepiedalās. Protams, ka nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka policija aicinātu vai informētu minētās juridiskās personas pārstāvi piedalīties kratīšanā. Likuma pārkāpums? Nē, nesodāma visatļautība.
Turklāt pēc tam izrādījās, ka steigā skrienot ar kratīšanas orderiem, minētā ēka, kurā fiziski notika procesuālās darbības pieder… citai fiziskai personai, ko apliecina Zemesgrāmatu ieraksti. Tādējādi, Valsts policijas Speciālo uzdevumu vienība, izmantojot speciālos rīkus un priekšmetus, lai atvērtu teritorijas vārtus un noliktavas durvis, to darīja nesankcionāti trešās personas īpašumā. Proti, atļauja par kratīšanu no tiesas tika saņemta par vienu adresi, bet – kas kaitēja nedzīvot! – pie viena nolika uz mutes arī kaimiņus. Protams, ka arī šis īpašnieks uz kratīšanu netika aicināts, lai gan tieši šajā adresē tika atrasti un izņemti kaut kādi priekšmeti. Jūs teiksiet – ka noziedznieki ir viltnieki, piesedz viens otru un tādā garā. Pieņemsim. Bet, tas jebkurā gadījumā neatbrīvo mentus no elementāras disciplīnas pret likumu, kas rakstīts abām pusēm.
Tādā steigā gribot iesēdināt Laizānu, kas tika pamatots ar kļūdainiem policijas iesniegumiem un vēl lielākām kļūdām izpildījumā, gluži loģisks bija tiesneses lēmums – atteikt prasību par minētās personas apcietināšanu. Izmeklēšanu uzraugošā prokurore pilnīgi pamatoti konstatēja, ka gan līdzekļi, gan metodes, lai konstatētu kādas personas pretlikumīgo darbību, nav bijušas atbilstošas likumam. Atliek tikai minēt – kas šādu izmeklēšanas kvalitāti motivēja, virzīja? Par to, vai šāda patvaļa un nelikumība no izmeklētāju puses tiks sodīta – var neminēt.
Kad šī gada 18. janvārī publiski parādījās ziņa, ka “policija Rēzeknes apkārtnē atkārtoti kratījusi angārus izmeklēšanā par nelegālu cigarešu ražošanu”, nepārprotami starp rindām bija nolasāms, ka tiek tvarstīti nevis noziedznieki, bet – notiek grupējumu cīņas, manevri – ar izlūkošanu par jebkuru cenu. Jautājums –
kāpēc policija šajā gadījumā likumus lasa nevis pirms, bet – pēc savām procesuālajām darbībām?
Vai tāpēc, ka nav gājuši skolā, vai tomēr – to visu kāds zīmē viņiem priekšā? Kāds skubina, ieinteresē? Varbūt tāpēc jau sekojošie kļūdu labojumi ar pavadošajām publisko attiecību kampaņām izskatās ļoti angažēti, vai citiem vārdiem sakot – ļoti nesmuki.
