Latvijā
Sabiedrība

Mazās pensijas: vairāk nekā 20 000 cilvēku Latvijā pensija ir zem 100 eiro 16

Shutterstock ilustrācija

Tie ar tām 19 tūkstošu eiro pensijām dzīvo, cepuri kuldami. Bet kā tie, kam pensija tikai teju virs 70 eiro? Vai viņiem jāstāv ar cepuri rokā? Kā iespējams izdzīvot? Kas palīdz?

 

188. pants

Kāda ir vismazākā vecuma pensija Latvijā?

– Visi, kuriem ir uzkrāts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais stāžs (šobrīd 15 gadi), saņem pensiju, lielāku par 70 eiro. Nav pilnīgi neviena gadījuma, kur saņemtu vecuma pensiju, mazāku par 70 eiro, – skaidro VSAA pensiju metodiskās vadības daļas vadītāja Baiba Felsberga. Bez pētījumiem skaidrs, ka ar tādām pensijām iztikt nevar. Ja šie vecie ļaudis tomēr ir dzīvi, kas viņiem sniedz dzīvei nepieciešamo iztikas līdzekļu daļu? Pirmais, kas nāk prātā, – bērni, sociālie dienesti, vēl arī biedrības un fondi. Sākam ar bērniem. Kā nesen televīzijas diskusijā “1:1” teica režisors Alvis Hermanis: “Ģimenes vērtības nozīmē dzemdēt bērnus un rūpēties par vecākiem – tik vien.” To pašu saka Civillikuma 188. pants – mums ir pienākums uzturēt savus vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus. Kā to saprast? Vai jau dzemdību namā bērns, spraucoties ārā no mātes klēpja, uz sienas redz sarkanu brīdinājumu: “Tu esi vecāku apgādnieks!”? Vai mēs esam tādi kā savu vecāku ķīlnieki? Skaidrs, ka tik traki nav, un saticīgās ģimenēs pieaugušie bērni savus vecos un trūcīgos vecākus atbalsta, cik nu spēj, labprātīgi un bez nekādiem pantiem. Bet ja lieta tomēr nonāk līdz tiesai? Vai vispār vecāki piedzen uzturlīdzekļus no bērniem tiesas ceļā?

Juristes Ieva Brantes praksē daudz šādu gadījumu nav bijis, tomēr viņa zina, ka tādi ir. Un tad svarīgas ir divas komponentes.

– Vecākam jāpierāda: pirmkārt, ka viņam nepietiek ar to naudiņu, kas viņam ir, un viņš nevar par sevi parūpēties. Un, otrkārt, ka viņš ir pildījis savu pienākumu pret bērnu tad, kad tas bija mazs (līdz pilngadībai). Ja nav uzturējis savu bērnu, tad nav arī tiesību saņemt no bērna uzturlīdzekļus.

Klasiskais gadījums. Pēc šķiršanās tētis visus savus īpašumus pārraksta savai jaunajai ģimenei. Tad viņam dzīvē viss pajūk. Un tēvs atceras – viņam ir bērns, no kā prasīt uzturnaudu. Bet viņš nav maksājis bērnam uzturlīdzekļus un nekādi nav ne palīdzējis, ne atbalstījis. Tad arī viņam nav iespēju saņemt no pieaugušā bērna uzturlīdzekļus. Un tas ir godīgi.

Strīdīgs jautājums ir situācijā, ja tēvam nav bijis līdzekļu bērna atbalstam, bet viņa vietā maksāja Uzturlīdzekļu garantijas fonds. Kā mēs zinām, šis fonds neko nedāvina, tā ir valsts nauda, tā ir mūsu – nodokļu maksātāju nauda, kas tēvam vienalga ir jānomaksā. Pa to laiku bērns ir pilngadīgs, nostabilizējies dzīvē, viņam ir sava ģimene. Bet tēvam dzīvē sāk iet labāk un viņš šo parādu valstij nomaksā. Un te ir jautājums – vai tēvs ir vai nav piedalījies bērna uzturēšanā. Un tiesa tad vērtē. Jo pēc fakta tēvs parādu ir atdevis, – skaidro Ieva Brante. Bet ko viņa domā par mazajām pensijām?

– Teikšu godīgi – man nav ne jausmas, kā šie pensionāri izdzīvo. Pat ar visu Sociālā dienesta palīdzību un pabalstiem, manuprāt, tas nav iespējams. Ir jāatzīst, ka saruna par pensijām faktiski ir saruna par nabadzības risku mūsu valstī. Tāpat, ka bez mūsu palīdzības un atbalsta mūsu vecāki noteiktā dzīves posmā vairs nespēs iztikt. Cits jautājums, ko darīt, ja paliec viens? Skumji… – secina Ieva.

 

Pensija 75 eiro. Dzīvo, kā proti!

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Maija Vegnere (65) dzīvo Raiskuma ciema Biekās, kur pirms 35 gadiem Streičs filmēja lielisko “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Nezinu, cik liels bija filmas budžets, bet Maijas šobrīd ir 75 eiro mēnesī. Kāpēc tik maz? Divpadsmit gadus viņa strādāja Ogres trikotāžas kombinātā, par trim bērniem vēl trīs gadi darba stāžam klāt, četrus gadus Raiskuma skolā un virtuvē par palīgu, vēl strādājusi mājražotāju cehā. Ņēmusi darbu uz mājām, jo vajadzēja rūpēties par slimo māti. Darba stāžs sanācis tikai divdesmit gadu.

– Kad mans, 1951. dzimšanas gads, gāja pensijā, aprēķināja mazas pensijas. Teica, ka budžetā naudas neesot, – Maija stāsta. Bet kā var iztikt ar 75 eiro mēnesī?

– Izzāģēju mežu un par to naudu dzīvoju, bet drīz visa būs cauri. Zālēm iziet 150 eiro mēnesī, jo valsts apmaksā sirds un asinsspiediena zālēm 75%, pārējās jāpērk par pilnu cenu. Pagasts medikamentiem (vai arī slimnīcai) gadā dod 160 eiro. Bet, kad šis limits cauri, vairāk nepienākas. Reizi gadā pagasts piešķir 150 eiro malkai. Jā, saņemu arī Eiropas pārtikas pakas. Dēls ārzemēs, vienai meitai invaliditātes grupa, otrai – kredīti. Vārdu sakot, bērni arī neko daudz nevar palīdzēt. Daudzi saka – jā, jūs tur laukos varat izdzīvot. Bet šopavasar puse sējumu nosala. Labi, ka rudens salnas vēl nav bijušas un varu novākt pupiņas. Daudz dārzeņu apēd meža zvēri. Ko tad suns var nosargāt!? Stirniņa aizbēgs, zaķis. Bet lielie staltbrieži un mežacūku bars nebaidās. Man ir govs, nupat atnesās. Pieci gaiļi un 70 vistas. Vasarā labi, Rīgas kungi brauc atvaļinājumos, ir, kam olas pārdot. Bet tagad nevaru kundes dabūt. Sieru un saldējumu taisu, visiem garšo, bet maksāt negrib. Cik ilgi dāvināsi? Nesen bija atbraucis Jānis Streičs ar filmētājiem, būšot dokumentāla filma par režisoru. Deputāts Parādnieks ar ģimeni arī bija līdzi. Es viņam saku – man pensija ir 75 eiro. Deputāts atbild – jābūt 139! Es saku – bet man nav! Un tūkstošiem ir tādu kā es. Un tad ir jautājums, kā var dzīvot. Ko ēdīsi, kādas zāles pirksi? – Maija jautā.

 

Valstiski sakārtota sistēma

Maija Vegnere jau stāstīja par pašvaldības palīdzību. Cik liela tā ir, atkarīgs no vietējās varas rocības. Iegriezāmies Burtnieku novada sociālajā dienestā, lai apjautātos, kā tur rūpējas par vecajiem ļaudīm ar mazām pensijām.

– Pensionāri ar mazajām pensijām atbilst trūcīgās personas statusam un saņem visu, kas tādai pienākas.

Pirmkārt, ārsti par brīvu (jāstājas rindā pie valsts apmaksāta ārsta). Otrkārt, atlaide par elektrības patēriņu (pirmie 100 kW ir par starta tarifa cenu). Treškārt, nekustamā īpašuma nodoklim 90% atlaide. Tas ir tas, ko valsts piešķir. Tad vēl Eiropa dod pārtikas pakas, pusgadā – četras. Un tad nāk atvieglojumi, ko sarūpē pagasts, tie katrā pašvaldībā atšķiras. Burtnieku novada pašvaldība saviem trūcīgajiem iedzīvotājiem sniedz veselības pabalstu (apmaksā čekus par medikamentiem, par ārstēšanos slimnīcā) un reizi gadā sniedz dzīvokļa pabalstu 130 eiro, lai pērk malku vai sedz komunālos pakalpojumus. Sociālā dienesta mājā ir telpa, kur citi noliek lietotu apģērbu, un tie, kam to vajag, paņem. Durvis stāv vaļā. Neviens no mums tur neiet un neskatās. Divos pagastos ir tīrības istabas, kur var gan nomazgāties, gan izmazgāt un izžāvēt veļu. Trūcīgajiem par to nav jāmaksā. Mūsu novada sociālajā mājā arī dzīvo divas sievietes ar mazajām pensijām. Tur istabiņu var īrēt ar atvieglotiem noteikumiem par trešdaļu cenas, vasarā tie ir deviņi eiro, ziemā vairāk, – stāsta Rudīte Ādamsone, sociālā dienesta vadītāja. Viņa skaidro, ka šī sociālā atbalsta sistēma ir valstiski sakārtota un stabila. Bet cik pieejami ir šie atvieglojumi? Ģimenes ārsts uz Rencēniem brauc trīsreiz nedēļā. Arī aptieka ir un bankomāts, vecajiem ļaudīm nav jātērē jau tā mazā pensija braucienam uz Valmieru.

 

Kaimiņš vai samarietis?

Lai saņemtu valsts un pašvaldības palīdzību, trūcīgajam pensionāram ir jātiek līdz novada centram. Bet kā klājas tiem, kuri paši nevar pārvietoties? Agrāk par viņiem rūpējās kaimiņi.

– Par šo palīdzību mēs maksājām 50 eiro mēnesī. Tā teikt, paldies, ka tu reizi nedēļā aizej un redzi, ka kaimiņiene vai kaimiņš ir dzīvs, paēdis un siltumā. Tomēr no kaimiņiem mēs nevarējām prasīt nekādu atbildību. Tāpēc nolēmām pirkt pakalpojumu no “Latvijas Samariešu apvienības” – sertificētiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Samarieši mūsu novadā strādā trešo mēnesi, bet tie, pie kuriem iepriekš nāca kaimiņi, citu cilvēku tik ātri nepieņem. Jo kaimiņš ir vismīļākais un labākais, viņš zina, ko man vajag. Īstenībā nezina vis un arī nedara, ko vajag. Viņš ir kaimiņš un veido kaimiņattiecības, bet sociālais pakalpojums ir specifiska lieta. Nevar arī prasīt, lai kaimiņš vienā dienā pamostas par profesionālu aprūpētāju. Bet samarieši nodrošina aprūpi mājās. Ja trūcīgajam vecajam cilvēkam nav kur mazgāties, atbrauc liela skaista vannas istaba, viņš nomazgājas, viņam sakopj pēdas. Arī veļu izmazgā, izslauka māju, ienes ūdeni un iznes netīro ūdeni, – stāsta Rudīte Ādamsone.

 

Kā izdzīvot ar 64,03 eiro?

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Ar tādu summu mēnesī jāiztiek Nellijai Zālītei (75). Tā gan nav pensija, bet sociālā nodrošinājuma pabalsts, jo pensijas piešķiršanai Nellijai nav izdevies uzkrāt nepieciešamo apdrošināšanas stāžu. Tātad, strikti ņemot, rakstā par mazajām pensijām šis stāsts īsti neiederas. Tomēr arī Nellija ir cilvēks, un viņai un citiem ar šāda lieluma pabalstu ir jādzīvo. Kā tas iespējams?

Pie viņas mūs ved samariete Agita Sniedze. Viņu ieraugot, Nellija Zālīte atplaukst platā smaidā. Kā labi klājas, jautāju?

– Kā jau iet, tā iet. Šitā mīļā meitene visu izdara. Vai maz ir kāda labāka par viņu? Māju sakopj, veļu izmazgā, pārtiku trīs reizes nedēļā atved, mani pie daktera aizved. Arī pagasta sociālie darbinieki ir labi. Jā, pensiju neesmu nopelnījusi, visādus darbiņus kolhozā strādāju, arī purvā pie kūdras, bet ne oficiāli, iznāca arī paslimot, tad atbrīvoja no darba. Man invaliditātes grupa nāca diezgan vēlu, līdz tam šur tur pastrādāju, un ar to naudu dzīvoju, – stāsta Nellijas kundze. Agita papildina, ka Nellijai ir labs brāļadēls, kas arī tur rūpi par tanti.

– Mēģinām izgrozīties ar mazo naudiņu, pērkam lētākos veikalos un visādi kalkulējam – pa gramam vien no visa kā. Nellim garšo salātiņi, tomāti, gurķīši. Šodien braucam pie daktera. Pussešos būšu klāt. Gaidi mani! – atvadoties sauc Agita. – Ko es citu gaidīšu, ja ne tevi! Šito mīļo labo meitiņu! – vēl skan Nellijas balss no istabas. Un tad Agita saka ko negaidītu: – Kur es vēl tik daudz mīlestības dabūšu!

Bet tas taču tik grūts darbs, saku.

– Ir feini, jo redzu rezultātu – viņi tevi gaida, viņi ir laimīgi, paēduši, pie ārsta aizvesti, ūdens sanests. Nē, ir jau brīži, kad domāju – viss, vairāk nevaru. Esmu strādājusi bērnunamā, pameklēju laimi arī ASV, kur klona grīdas berzu, tas nav tas foršākais darbs. Bet sociālais darbinieks – tā ir mana lieta. Un, otrkārt, varbūt man arī pietrūkst mīlestības? Nezinu, kurš kuru glābj. Protams, mana ģimene nav apmierināta un žēlojas, ka manis pietrūkst. Tomēr ceru, ka Dievs mani ierakstīs labajā grāmatā, – smejas Agita un ir prom pie nākamā aprūpējamā.

 

“Es esmu”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kādas vēl ir iespējas palīdzēt trūcīgiem pensionāriem? Teātra senioru atbalsta fonds “Rampa” ir pirmais un pagaidām vienīgais radošo savienību fonds savas nozares vecmeistaru atbalstam. Lai atbalstītu tos, kas saņem mazas pensijas, aktieru brālība jau trešo vasaru rīko labdarības uzvedumu “Es esmu”. Tur jaunie aktieri kopā ar reiz spožajiem skatuves meistariem spēlē fragmentus no populārām teātru izrādēm. Naudu par biļetēm un teātra relikviju izsolēs iegūto viņi novēl, lai 100 veci, vientuļi skatuves mākslinieki tiktu pie zālēm, dažs pie operācijas, lai uzlabotu sadzīves apstākļus. Arī mīļais Brālītis no leģendārās izrādes “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” – aktrise Tamāra Soboļeva, pati nebūdama miljonāre, pagājušajā vasarā piedalījās šajā labdarības uzvedumā. Viņas partneris bija jaunais aktieris un režisors Kārlis Krūmiņš, jo Vera Singajevska, īstais Karlsons, ir aizlidojis pavisam. Bet cik daudz ir piedzīvots!

– Reiz otrajā rindā sēdēja blonds, aktīvs puisītis un izrādes laikā priecīgs man rādīja, ka viņam ir tieši tāds pats džemperis kā man, es viņam rādīju pretim. Pēc daudziem gadiem noskaidrojās, ka tas bija nākamais teātra kritiķis Normunds Naumanis, – Tamāra Soboļeva atceras mirkli no aktrises gaitām Jaunatnes teātrī, kurā viņa nostrādāja līdz tā slēgšanai. Taču viņa nesamierinājās ar darba zaudēšanu. Daudzus gadus strādāja abonēšanas centrā “Diena” un iznēsāja pastu, pat 60 kilogramus dienā. Tad kopusi “Kolonnas” veikalu, kur viss bijis spožs un balts, un smaržojis kā paradīzē. Un sapelnīja pensiju 276,23 eiro mēnesī. Ja būtu iespēja dzīvot vēlreiz, vai viņa atkal izvēlētos aktiera profesiju vai tomēr kādu citu – naudīgāku? – Atkal darītu to, kas patīk, jo ir cilvēki, pie kā nauda nāk, un ir… – pasmaida Tamāra Soboļeva.

 

Raksta nobeigumā jāsecina – lai arī minimālās vecuma pensijas ir necilvēcīgi mazas, tomēr to saņēmēji gluži pazust nevar. Tā teikt, daudzi sadodas rokās, lai trūcīgs vecs cilvēks izdzīvotu. (Cik pilnvērtīga šī dzīve ir, tas ir cits jautājums.) Ja visu iesaistīto ļaužu un dienestu darbu, pakalpojumu un atvieglojumu izmaksas saskaitītu kopā, trūcīgie pensionāri patiesībā ir veselas bagātības vērti. Tāpēc – vai ir jēgpilni maksāt tik mazas pensijas? It sevišķi, ja valsts budžetā nule ieskaitīti 50 miljoni eiro. Kā 11. septembrī vēstīja LTV raidījums “De facto” – tie bijuši iesaldēti Latvijas bankās aizdomās par naudas piesavināšanos no Ukrainas valsts budžeta, atzīti par noziedzīgi iegūtiem un ieskaitīti Latvijas valsts budžetā. Lūk, kur lieliska pensiju rezerve!

 

Uzziņai:

188. Pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa.

Bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki vai vecvecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.

Mazbērniem jāuztur katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni.

(Civillikums. PIRMĀ DAĻA. Ģimenes tiesības)

 

Uzziņai:

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Latvijā pensiju sistēma no 1996. gada ir balstīta uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tātad vecuma pensija ir atkarīga no tā, cik lielas sociālās apdrošināšanas iemaksas ir veiktas un cik liels ir katrai personai uzkrātais pensijas kapitāls. Par laika periodu līdz 1996. gadam apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti likumā noteiktie darba un tam pielīdzinātie periodi, ja tie pierādīti ar dokumentiem. Lai rastos tiesības uz vecuma pensiju, pašlaik ir jābūt kopējam apdrošināšanas stāžam, ne mazākam par 15 gadiem. Būtiska nozīme ir arī tam, kādā vecumā persona pieprasa pensiju – aizejot pensijā vēlāk, uzkrātais kapitāls tiek sadalīts izmaksai uz īsāku laika posmu, jo pastāv arī iespēja aiziet pensijā priekšlaikus vai ar atvieglotiem noteikumiem. Gadījumā, ja personai ir veiktas iemaksas no nelielas algas (ne mazāk kā 5 gadus pēc 1996. gada), bet kopējais apdrošināšanas stāžs ir 30 gadi un vairāk, tad pensijas aprēķinā izmanto nevis personas algu, bet gan vidējo algu valstī likumā noteiktajā periodā. Tādējādi pensijas apmēra noteikšanā nozīmīgs ir gan personas pierādītais apdrošināšanas stāžs, gan pensijas kapitāls, gan vecums, kurā persona pieprasa vecuma pensiju.

Tiem cilvēkiem, kuri ir veikuši nelielas iemaksas vai viņu apdrošināšanas stāžs ir neliels, tiek nodrošināta minimālā vecuma pensija.

 

Minimālā vecuma pensija ir šāda:

– personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 10 līdz 20 gadiem – 70,43 eiro;

– personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 līdz 30 gadiem – 83,24 eiro;

– personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 līdz 40 gadiem – 96,04 eiro;

– personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk gadu – 108,85 eiro.

 

Minimālie pensijas apmēri netiek nodrošināti tām personām, kurām tiesības uz pensiju noteiktas saskaņā ar ES Regulas 883/2004 vai starpvalstu līgumu nosacījumiem divu vai vairāk valstu apdrošināšanas periodu summēšanas rezultātā. Tādējādi pensijas, kuru apmērs ir mazāks par noteikto minimālo apmēru, ir piešķirtas tiem cilvēkiem, kuriem ir apdrošināšanas periodi divās vai vairākās valstīs un kuriem ir iespēja saņemt pensiju ne tikai no Latvijas.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pensijas apmērs dažādiem cilvēkiem var ievērojami atšķirties.

(Informāciju sagatavoja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pensiju metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Ināra Ļuta).

LA.lv