Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Vai tiešām Latkrievija? 28


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Aplūkojot “Latvijas Avīzē” skatāmo diagrammu “Latviešu īpatsvars dažādās pilsētās un reģionos”, kas balstās uz Centrālas statistikas pārvaldes datiem, neviļus apmulsu: ja latviešu īpatsvars valstī, kurai viņi deva nosaukumu, ir 62 procenti, bet, kā tas angliski tik labi skan, “etnisko” krievu īpatsvars ir 25 procenti, kas tad ir tie pārējie 13 procenti? Ja šos 13% ņemtu vienkop, sanāktu iespaidīga minoritāte jeb mazākumtautība. Bet tādas tak nav! Cik nu mūsdienu Latvijā, teiksim, itāliešu vai to pašu ķīniešu, kas saņēmuši uzturēšanās atļaujas? Vai 8000 ebreju – sīkums.

Tātad loģiski pieņemt, ka vismaz 10 procenti Latvijas iedzīvotāju ir fiktīva “krievvalodīgo kopiena”: daļa no poļiem un baltkrieviem, tatāri un baškīri, uzbeki un kazahi, kuri te ieradās kā milzīgā “padomju cilvēku” viļņa sastāvdaļa, kas vēlās, tēlaini izsakoties, pāri Zilupei tai Maskavas virskundzības pusgadsimtā un bija pamatīgi pārkrievojušies, klāt pieliekot daļu no Latvijā palikušajiem ebrejiem.

Un tādi kā Lindermans, Gapoņenko un Ždanoka, tērējot milzu enerģiju demagoģiskai kūdīšanai, pieskaita vismaz 10 no nupat minētajiem 13 procentiem vienotajai krievvalodīgo frontei, kas tiek rīdīta pret “rusofobiem” un “etnokrātiem”.

Tātad kopā 25+10=35 procenti, vairāk par trešdaļu no kopēja Latvijas iedzīvotāju skaita. Un tas nu ir samērs jeb proporcija, kas liek nacionālpolitiskajam līdzsvaram Latvijā ļodzīties. Pirmskara Latvijā latviešu īpatsvars bija ap 75%, t. i., pa-mattauta varēja justies samērā droša savā tēvzemē.

Tagad – 27 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas? Valsts galvaspilsētā Rīgā latviešu īpatsvars ir vien 47%, un tas, ka pilsētas mērs jeb lielvecākais ir demokrātiski ievēlētais krievs Nils Ušakovs, ir gluži dabiski. Bet šis samērs pārliecina katru Rīgas apmeklētāju, ka tā ir “dalīta” krievu un latviešu pilsēta, kur vismaz ielās un bulvāros, veikalos vai, teiksim, frizētavā var pilnīgi iztikt bez vajadzības mocīties, izrunājot latviskos divskaņus “ie” un “uo”… Jā, tas sasodītais “īpatsvars” un nelāgais “samērs”…

Latvieši ir maza tauta, to īpatsvars tēvzemē ir 62%, un satriecošs ir fakts, ko avīzē “Laiks” pieminēja Vaira Paegle: patlaban ārpus tēvzemes teritorijas mītošo latviešu skaits sasniedzis 370 tūkstošus! Tas, ka robežas ir vaļā un nav nekāda “dzelzs priekškara”, ir brīnišķīgi, bet turpmāka šāda veida lejupslīde apdraud šīs tautas izdzīvošanu. Man pašreizēja Polijas valdība nav īpaši simpātiska, bet “Family 500+” programma, ko tā ieviesusi, uzskatāmi uzlabojusi poļu tautas demogrāfisko situāciju. Tās piemaksas māmiņām, kas ieviestas Latvijā, ir vien “plāksteris” un situāciju nelabo.

Tēmas ietvaros pretīga ir Vladimira Lindermana intervija, kas lasāma Rīgas krievvalodīgajā portālā “Press”. Šo agresīvo demagogu intervēja Viktors Avotiņš, būdams ar viņu uz “tu” un ne bez “saprotošas izpratnes”. Lindermans sūdzējās par Drošības policijas skarbo attieksmi pret viņu, ko izraisījis viņa sauklis “Katram rusofobam – pamatīgu zārku” (“Každomu rusofobu po krepkomu grobu”). Viņš teica, ka “cīņa turpinās”: 2017. gada 9. maijā tā sauktā “Nemirstīgā pulka” gājienā piedalījās seši līdz septiņi tūkstoši, bet šogad to skaits sasniedzis 15 tūkstošus.

Runājot par skolu reformu, Lindermans ir gandarīts: krievus nav izdevies padarīt par paklausīgiem: “Mans uzdevums ir, lai šī kustība būtu izaicinoša un nepakļāvīga. Jārada drauds. Citādi latviešu vēlētāji domās, ka viss iet gludi.”

Uz jautājumu, ko viņš novēlot Latvijai tās simtgadē, Lindermans atbildēja: “Latvijai jāstāv uz divām kājām. Stāvot uz vienas kājas, tā būs valsts invalīde.” Lindermana Latvijai tātad jāstāv uz divām kājām – viena latviska, otra krieviska. Tā vairs nebūtu Latvija, bet kroplīgs hibrīds, divkopienu veidojums – Latkrievija jeb Lettorussia.

LA.lv