Ledāji kūst, un izplatās kas neparedzēts. Zinātniekiem ir ļoti slikta ziņa cilvēku veselībai 0
Ledāji kūst strauji, un tā sekas nav tikai jūras līmeņa celšanās vai izzūdošas ainavas. Zinātnieki brīdina, ka kušanas ūdeņos var būt arī slēpts ģenētiskais materiāls, kas palīdz baktērijām pretoties antibiotikām.
Ja šie gēni izplatīsies lejup ar straumi pa upēm, nemanāmi palielinās veselības riskus tajās vietās, kur veidojas ūdens rezervuāri. Brīdinājums izriet no jauna pārskata, ko vadīja Laņdžou universitātes pētnieki.
Pārskatā norādīts, ka ledāji var ilgstoši uzglabāt antibiotiku rezistences gēnus un ka klimata sasilšanas dēļ izraisīta kušana var pārvērst šo sasalušo arhīvu par aktīvu rezistences avotu, kas nonāk upēs un ezeros, par to raksta Earth.com.
Ledāji uzglabā slēptos gēnus
Ilgu laiku ledāji tika uzskatīti par attālām un noslēgtām vidēm. Aukstām, barības vielu nabadzīgām un izolētām. Šis priekšstats ir viens no iemesliem, kāpēc jaunais atklājums šķiet satraucošs – ledus nav tikai sasalis ūdens, tā ir arī sasalusi bioloģija.Kad ledus kūst, šie gēni var atgriezties dzīvajās ekosistēmās.
Antibiotiku rezistence bieži tiek uzskatīta par mūsdienu medicīnas blakusproduktu. Taču patiesībā rezistences gēni ir seni un dabiski sastopami, jo mikrobi vienmēr konkurējuši savā starpā, izmantojot antibiotikām līdzīgus savienojumus.
Ledāji var ieslēgt šos mikroorganismus un to DNS tūkstošiem gadu un dažkārt pat daudz ilgāk. Temperatūrai paaugstinoties, kušanas ūdens var izplatīt šo materiālu saldūdens sistēmās, kas iepriekš tam nebija pakļautas tādos mērogos kā tagad.
Ledāji un rezistences gēni
Portāla aprakstītajā pārskatā apkopoti atklājumi no vairākiem ledāju reģioniem, tostarp Antarktīdas, Arktikas un Tibetas plato. Tajos atklāts plašs rezistences gēnu klāsts, tostarp gēni, kas saistīti ar antibiotikām, kurām ir nozīme mūsdienu klīniskajā aprūpē.
Bažas patiesībā kļūst vēl izteiktākas, ja izseko ūdens plūsmai. Ledāju barotas upes un ezeri nav atsevišķas ekosistēmas. Daudzos reģionos tie ir svarīgi ūdens avoti miljonus lielām kopienām, lauksaimniecībai un savvaļas dzīvniekiem.
Kušanas ūdenim attālinoties no ledus, vide bieži kļūst siltāka un bagātāka ar barības vielām. Tas var veicināt mikrobu augšanu un palielināt gēnu apmaiņas iespējas. Upes var kļūt par sajaukšanās zonām, bet ezeri – par uzkrāšanas baseiniem, kuros gēni saglabājas un pārvietojas pa barības ķēdi.
Kad rezistence sastopas ar virulenci
Pārskatā norādīta arī satraucoša iespēja – rezistences gēni var pastāvēt līdzās virulences faktoriem. Virulences faktori ir ģenētiskas īpašības, kas palīdz baktērijām izraisīt slimības.
Rezistences un virulences kombinācija ir tas, kas padara noteiktas infekcijas īpaši grūti ārstējamas. Autori neapgalvo, ka ledāji paši par sevi rada superbaktērijas, taču uzsver, ka rezistences gēnu nonākšana aktīvās mikrobu kopienās var palielināt bīstamu kombināciju rašanās iespējamību.
Šajā ziņā ledāju kušana nav tikai lokāla vides problēma. Tā var kļūt par vēl vienu vietu, kur pastiprinās globālā antibiotiku rezistences problēma.
Ne tikai ūdens, arī cilvēks izplata
Pārskatā skaidri norādīts, ka klimats nav vienīgais faktors, kas ietekmē ledāju vidi. Cilvēka darbība var ieviest rezistences gēnus pat vietās, kas šķiet tālas no pilsētām un slimnīcām.
Gaisa piesārņojums spēj pārvietoties lielos attālumos. Migrējošie putni var pārnēsāt mikrobus starp kontinentiem. Tūrisms un pētniecības stacijas rada papildu iedarbības ceļus.
Dažos Arktikas apgabalos rezistences līmenis ir augstāks nekā Antarktīdā, ko autori saista ar spēcīgāku cilvēka ietekmi. Tas liecina par jauktu arhīvu – daļa saglabāto gēnu var būt seni, bet citi relatīvi jauni. Abi var nonākt lejup pa straumi, kušanai paātrinoties.
