10 mēnešos 16 intervijas, 8 mājasdarbi un bezcerīgums pāri visam! Sievietes pieredze par iespējām atrast darbu pēc 50 gadu vecuma 0
Darba meklēšana bieži vien ir izaicinošs ceļš, kas jāmēro. Lielākoties tiek piedzīvoti dažādi posmi. Kā amerikāņu kalniņos – te cerība, te izmisums. Tomēr pārsteidzoši, ka pat tad, ja tava darba karjera ir ilga un iegūtā pieredze daudzveidīga, tas nenozīmē, ka atrast darbu Latvijā būs viegli.
Ar LA.LV redakciju sazinājās kāda sieviete, kura vēlējās padalīties savā pieredzē saistībā ar darba meklēšanu Latvijā, kas viņai negaidīti izvērties par ļoti ilgu un smagu ceļu. Pārsteidzošākais ir tas, ka savos 50+ gados viņa var lepoties ar augstu kvalifikāciju un ilggadēju pieredzi, bet darbu atrast nevar. Viņas darba meklēšanas pieredze izgaismo sistēmiskas nepilnības darba atlasē – īpaši publiskajā sektorā.
“Man ir pieredze un zināšanas trīs jomās – politoloģijā, jurisprudencē un esmu 20 gadus strādājusi medijos. 20 gadus… Pēdējā mana pieredze bija Eiropas Savienības projektu vadība. Es neesmu šaurs speciālists, bet šobrīd ir 10 mēneši kopš es eju uz darba intervijām.
Man ir bijušas 16 intervijas, astoņi mājasdarbi, kas ir atsevišķa stāsta vērts – ko nozīmē cilvēkam 50+ gados pildīt mājasdarbu darba atlasē,” stāsta sieviete.
Turpinājumā viņa dalās pieredzē, kā Latvijā tiek veikti darba konkursi valsts un pašvaldību iestādēs, izgaismojot vairākus būtiskus trūkumus.
“Atskaitīšanās process ir tik šausmīgi necaurspīdīgs. Tu saņem atteikumu, kurā pasaka, ka mēs izvēlējāmies labāku kandidātu. Bet es neredzu, kāds bija kopējais punktu skaits, ko konkursā varēja iegūt. Es neredzu, cik es ieguvu punktus, kāds ir uzvarētājam piešķirtais punktu skaits. Attiecīgi – man netiek nodrošināts caurspīdīgums šajā procesā.”
Tā ir sistēma, kurā skaidra pārredzamība bieži paliek otrajā plānā. Nereti nav skaidrs, kāpēc viens kandidāts izvēlēts, bet cits – noraidīts. Nav atgriezeniskās saites, lai cilvēks varētu uzlabot savu sniegumu un prasmes. Pat pieprasot papildu informāciju, oficiālas atbildes gandrīz nekad neseko.
Sieviete, daloties pieredzē, uzsver – jebkura darba intervija raksturo iestādes kultūru un to, kā lietas tur tiek risinātas.
“Kopumā no tā brīža, kad piesakies uz vakanci un saņem atbildi, vidēji paiet 2,5 mēneši.
Ir tādi konkursi, kas ir oficiāli izsludināti, bet, ja esi ticis tālāk, rodas šaubas, vai tu neesi tur tikai tāpēc, lai leģitimizētu kāda cita cilvēka iecelšanu amatā.
Kas liecina par to, ka amata konkursi nav nemaz tik nevainīgi un visiem pieejami? Specifiskas amata prasības, tad ir īsi pieteikšanās termiņi, nesaprotama atgriezeniskā saite, kad nav skaidrs, kāpēc ir atteikums.
Konkrēts stāsts no pieredzētā – ir augusts, un tu esi uzrakstījis pieteikumu, termiņš ir septembra pirmā puse. Aicinājums uz interviju atnāk 20.oktobrī, nu tad rēķiniet, cik ilgs laiks ir pagājis kopš brīža, kad tu esi pieteicies un kad tevi uzaicina uz interviju.
Vakance ir uz amatu noteikta departamenta vadītāja palīgam/ vietniekam. Kad ierodies uz interviju, secini, ka pats departamenta vadītājs intervijā nemaz nepiedalās. Intervijā tev pajautā, ko esi sapratis par amata prasībām. Tu kaut ko izstāsti, uz ko izskan atbilde, kas liek secināt – viņi pa šiem divarpus mēnešiem nav uzrakstījuši amata aprakstu. Pēc intervijas, izejot ārā, saproti, ka kaut kas nav kārtībā šajā pasākumā. Nākamajā dienā saņēmu atteikumu un, protams, ka es nesapratu pēc kādiem kritērijiem kaut kas tika vispār vērtēts.”
Vēl viena lieta, ko sieviete izgaismo – apjomīgi mājasdarbi darba meklētājiem. “Konkurss sākas novembrī, mājasdarbu liek izpildīt līdz kaut kādam decembrim. Un janvārī tu saņem atteikumu.”
Darba meklētāja pie mājasdarba, kas bija uz septiņām lapām, strādāja četras dienas. Ar savu pieredzi viņa zināja, ka daudz maz visu ir izdarījusi pareizi un būtu jāseko atgriezeniskajai saiknei. “Bet tā vietā, lai tu varētu izskaidrot, ko tu esi mājasdarbā rakstījis un kāpēc, vienkārši atnāk ziņa – paldies, mēs izvēlējāmies citu. Atteikuma vēstulē neviens vārds pēc kādiem kritērijiem. Standarta atbilde.
Caurspīdīguma trūkums samazina uzticību tai iestādei. Turklāt, kas būtiski, atteikumi pārsvarā tiek nosūtīti piektdienās ap 16:00. Iestādes grib no nākamās nedēļas sākt visu no jaunas, tīras lapas, bet darba meklētājam brīvdienas ir sabojātas.
Manā ieskatā valsts sektora darba atlases process kopumā ir defektīvs. Tur nedominē profesionālie kritēriji, netiek domāts, lai izlīdzinās darbinieku vecums. Esmu bijusi vietās, kur izteikti ir tikai cilvēki vecumā līdz 35, bet tās iestādes, kurās integrē pēc iespējas plašāku sabiedrības loku, ir demokrātiski veiksmīgākas. Mēs esam kaut kā pāragri norakstījuši cilvēkus virs 50 darba tirgū.”
Uz jautājumu, vai darba atteikumi nevarētu būt saistīti arī ar vecumu, viņa atbild noliedzoši. “Nē, es nedomāju, ka tā ir diskriminācija, bet ir jāsaprot, ka 50+ ir riska zona. Esmu runājusi arī ar personālvadības uzņēmumiem, kas iekārto darbā cilvēkus, viņi atzīst, ka problēmas un šķēršļi parādās jau ap 40 gadiem. Tajā pašā laikā cilvēkiem ir grūti atrast darbu arī esot jauniem – nav izglītības, nav pieredzes.”
Šādu stāstu, iespējams, ir ļoti daudz. Ir daudzi cilvēki, kuri ir tā sauktie “slēptie bezdarbnieki” – kad beidzas pabalsts, viņi no bezdarbnieka statusa atsakās, bet tas nenozīmē, ka ir izdevies atrast darbu.
“Manā skatījumā ar godīgumu šobrīd Latvijā iegūt darbu ir ļoti grūti. Rakstot pieteikumus, piedaloties konkursos, neizmantojot pazīšanās. Šis ceļš, diemžēl, ir vismazāk efektīvais un visbiežāk noved pie vilšanās desmit mēnešu garumā, kā ir manā situācijā.
Cilvēki nevar gaidīt bezgalīgi. Daudziem vajadzīgs darbs tagad un tūlīt. Esošā sistēma veicina psiholoģisku izsīkumu cilvēkos. Tiek ietekmēta veselība – milzīgais stress, kas pārņem cilvēkus, ievērojami ietekmē psiholoģisko veselību – nogurums un depresija kļūst par ikdienu.
Ir pienācis laiks pārskatīt pieeju darba atlases procesam un nodrošināt taisnīgumu un caurspīdīgumu. Latvijā būtu nepieciešams pārņemt labās prakses piemērus, piemēram, no Somijas, kur konkursa kandidāti, viņu punktu skaits un CV tiek publiskoti. Kandidāts var redzēt, cik objektīvi labāks bijis izvēlētais pretendets, nodrošinot procesa caurspīdīgumu un uzticamību.”
