1859. gada 2. septembrī. Dzimis pasaku glābējs no aizmirstības 2
Pirms 160 gadiem Talsu pagasta “Cīrulīšos” zemnieka ģimenē dzimis latviešu tautas pasaku krājējs, sabiedriskais darbinieks, rakstnieks Ansis Lerhis-Puškaitis.
Pateicoties viņa pašaizliedzīgajam darbam, daudzas latviešu tautas pasakas saglabātas līdz mūsdienām.
Ar folkloras vākšanu Lerhis-Puškaitis sāka nodarboties 1880. gadā, strādādams Džūkstē par skolotāju, kad arī pieņēmis pseidonīmu Puškaitis un vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu sūtīt pasakas un teikas, kuras krāja un kārtoja.
Laikabiedri uzsvēruši, ka viņš bijis ideālists, kurš uzskatījis, ka tautas garamantas jāglābj no aizmirstības par katru cenu, tāpēc ir vērts darbā ieguldīt pat pašam savus līdzekļus un ik dienu garas stundas pavadīt pie rakstāmgalda, pārrakstot savākto materiālu.
Lerha-Puškaiša skolnieks, arī folklorists, Roberts Bērziņš liecinājis, ka skolotājs latviešu pasakas vācis ne tikai uz vietas Latvijā – viņš tās meklējis arī citur, piemēram, Pēterburgā, kur atradās agrāk pierakstīti materiāli, kas bija jau iztulkoti vācu vai krievu valodā. Šīs pasakas tika tulkotas atkal latviešu mēlē, jo oriģinālu vairs nebija. Pasaku un teiku vākšana turpinājās 20 gadus – līdz pat censoņa nāvei.
Izdevās apkopot ap 6000 vienību. “Latviešu tautas teikas un pasakas” iznāca septiņās daļās laikā no 1891. līdz 1903. gadam.
Paralēli Lerhis-Puškaitis aizrāvies ar dārzkopību, veidoja Džūkstē parku, daudz darīja apkaimes kultūras dzīves veicināšanā. Pēc viņa ierosinājuma Džūkstē tika dibināta bibliotēka, kas izveidojās par tolaik vienu no lielākajām lauku bibliotēkām.
Kad 1903. gada 30. martā folklorists pēc ilgas sirgšanas ar diloni 44 gadu vecumā nomira, “Latviešu Avīzes” rakstīja: “Tikai nākotne pienācīgi rādīs, kādu paliekamu mantu Lerhis-Puškaitis atdevis atpakaļ mūsu tautai, kādu stūra akmini licis ar savu darbu priekš zinātnes un priekš tautas dzejas.”
