Latviešu kolonijas Pleskavas guberņā pirms 130 gadiem 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 130 gadiem “Baltijas Vēstnesis” ziņoja: “Še tagad uzzināts, cik latviešu un igauņu nometušies Pleskavas guberņā. Viņu pārnākšana sākās no 1855. gada. Sākumā viņi nometās pie Vidzemes un Igauņzemes robežām tuvākos apriņķos kā Pleskavas, Porhovas un Ostrovas, bet vēlāk atnācēji sāka pirkt un nomāt zemi arī citos apriņķos, tā ka viņu skaits šim brīžam sniedzas līdz 18 000 dvēseļu, kuru starpā 11 000 igauņu un 7000 latviešu.
Igauņi nometušies pa lielākai daļai Pleskavas un Toropcas apriņķos un latvieši visvairāk Pleskavas apriņķī.
Pilsētās ir līdz 1000 latviešu un igauņu. No visa šo ienācēju skaita līdz 2500 igauņu un kādi 1000 latviešu ir pareizticīgi.” Latviešu kolonijas Pleskavas guberņā plauka līdz Pirmajam pasaules karam. Turklāt kara laikā gan pašā Pleskavā, gan citās pilsētās netrūka kara dēļ ienākušo bēgļu.
Pastāvēja luterāņu un pareizticīgo draudzes. Lielinieku apvērsuma izraisītā haosa laikā daudzi latvieši no Iekškrievijas bēga uz Pleskavu un apmetās tur cerībā sagaidīt brīdi, kad varēs pāriet robežu un atgriezties Latvijā. Daudziem pēc 1920. gada tas izdevās, bet daudzi, kas bija iekopuši zemi un sētas, to nevēlējās darīt, kaut Latvijas patstāvību uzņēma pozitīvi. Pleskavas latviešiem vēl 30. gadu vidū bija sava septiņgadīgā skola, bērnudārzs, koris un klubs.
Lielākoties tie bija viensētnieki. Piemēram, 1924. gadā Pleskavas guberņas Novorževas apriņķī saskaitīja ap 60 latviešu zemnieku saimniecību ar aptuveni 350 iemītniekiem.
“Krievijas Cīņa” tā gada septembrī sūdzējās, ka latvieši neejot uz pagastu “sarkano stūrīšu” bibliotēkām un neapmeklējot partijas aktīvu rīkotos priekšlasījumus, bet “brauc tālāk pa vecajām sliedēm”. Pusautonomo dzīvi latviešu kolonijās iznīcināja kolektivizācija un 1937.–1939. gada staļiniskais terors.
